bija gan apskāvieni, gan mīļi vārdi sveicienam. Un ārkārtīgi daudz tā visa bija virtuvē. Džillija, kas patiešām bija ļoti apaļa, turēja rokās puisēnu, tikai gadu jaunāku par Kaliju.
– Es paņemšu viņu. – Klejs otrā rokā pacēla savu dēlu Džeksonu. – Tagad man ir komplekts. – Un viņš izbrāzās ārā pa durvīm, izgrūzdams tādu kaujas saucienu, ka abi mazie spiedza vien.
– Viņš ir dzimis, lai būtu īsts tētis, – Eida Meja piebilda, maigi papliķējusi pa Džillijas apaļo grūtnieces vēderu. – Tagad tu vari atvilkt elpu.
– Es jūtos labi. Un tagad pat vēl labāk. – Viņa apskāva Šelbiju. – Ir tik jauki tevi atkal satikt! Ārā ir krūkas ar tēju un ļoti daudz alus. Un vēl arī četras pudeles šampanieša. Tava mamma paziņoja, ka tās domātas tikai sievietēm, jo neviens no klātesošajiem vīriešiem nespējot to novērtēt.
– Vispār jau izklausās gluži pareizi. Bet es sākšu ar tēju. – Šelbija pat īsti nebija atguvusies, taču nolēma, ka laika tam būs pietiekami arī vēlāk. – Džillij, tu izskaties vienkārši brīnišķīgi.
Klejs bija tumšmatis, turpretī Džillijas zirgastē sasietie mati bija saules gaismas krāsā. Viņas seja grūtniecības ietekmē šķita kļuvusi apaļāka. Rudzupuķu zilās acis mirdzēja.
– Patiešām brīnišķīgi. Vai viss norit labi?
– Viss ir lieliski. Vēl piecas nedēļas un divas dienas.
Šelbija izgāja ārā uz plašā sētas puses lieveņa un pārlūkoja pagalmu. Turpat zaļoja dārzeņu dobes, kur no zemes jau spraucās pirmie asni. Apkārt skraidīja bērni, no grila kūpēja dūmi, rindās kā īsteni karevji stāvēja piknika galdi, un pie krēsliem bija piesieti baloniņi.
Tēvs stāvēja pie grila – īsts ģenerālis –, apsējis vienu no saviem smieklīgajiem priekšautiem. Uz šā bija rakstīts: “Nobučojiet manu pēc…”
Jau pēc dažām sekundēm Šelbija atradās viņa stipro roku varā. “Es nedrīkstu salūzt,” viņa sacīja pati sev. Negribējās sabojāt mirkļa burvību. – Sveiks, tēt!
– Sveika, Šelbij!
Viņš pielieca savu sešas pēdas un divas collas garo augumu, lai noskūpstītu meitu uz galvvidus. Pievilcīgs un labā fiziskā formā. Cilvēks, kurš skrēja maratonu sev pašam par prieku. Pēc amata – lauku ārsts. Tēvs cieši piekļāva Šelbiju.
– Tu esi pārāk vāja.
– Mamma sacīja, ka viņa to vērsīs par labu.
– Tad jau tā arī būs. – Viņš mazliet atvirzīja Šelbiju nostāk. – Ārsts iesaka ēdienu, dzērienu, daudz miega un lutināšanas. Tas maksās divdesmit dolāru.
– Pierakstiet to manam rēķinam.
– Tā jau saka visi. Ej, paņem kādu dzērienu! Man jāpabeidz cept ribiņas.
Šelbija pakāpās atpakaļ, un viņu kāds apskāva no aizmugures. Viņa sajuta maigus vaigubārdas dzēlienus un spēji pagriezās. – Vectēv! – Viņa apskāva sirmo vīru.
– Es vēl tikai vakar sacīju: “Klau, Vī, te kaut kā pietrūkst, tikai īsti nesaprotu, kā.” Tagad es zinu. Pietrūka tevis.
Šelbija pastiepa plaukstu, pabužināja vectēva akmens pelēko vaigubārdu un ieskatījās viņa jautrībā dzirkstošajās zilajās acīs. – Man prieks, ka esmu te. – Viņa piekļāva galvu vectēva platajām krūtīm. – Te jau izskatās kā īstā karnevālā. Tik daudz prieka un krāsu!
– Ir laiks arī tev pievienoties šim karnevālam. Vai esi nolēmusi palikt?
– Džek, – Kleitons nočukstēja.
– Man tika pavēlēts neuzdot jautājumus. – Prieka pilnās acis vienā mirklī spēja kļūt dusmīgas, un tieši tādas tās tagad kļuva. – Bet lai esmu nolādēts, ja pats savai mazmeitai nepavaicāšu, vai viņa šoreiz ir atbraukusi uz palikšanu!
– Viss ir kārtībā. Un jā, es esmu atbraukusi uz palikšanu. – Labi. Un tagad Vī man velta drūmu skatienu, jo es aizkavēju tevi. Paveries turp! – viņš noteica un pagrieza Šelbiju norādītajā virzienā.
Tur jau viņa bija – Viola Maknī Danahjū. Koši zilā kleitā. Viņas rudie mati nepaklausīgi sprogojās, uz deguna bija uzliktas lielas, kinozvaigznes cienīgas saulesbrilles, un viņas zilās acis cieši raudzījās tām pāri.
– Vecmāmiņ!
Viola izpleta rokas.
– Jau sen bija laiks. Bet… kas lēni nāk, tas labi nāk.
– Vecmāmiņ, tu esi tik skaista!
– Un tev ir paveicies, jo tu izskaties ļoti līdzīga man! Vai vismaz tādai man, kāda es biju pirms apmēram četrdesmit gadiem. Tās ir Maknī asinis un pareiza ādas kopšana. Un tavs mazais eņģelītis arī ir mantojis tādu pašu ārieni.
Šelbija pagrieza galvu un redzēja Kaliju, kas rotaļājās ar saviem brālēniem, māsīcām un pāris jauniem suņiem. – Mans acuraugs.
– Es zinu.
– Man vajadzēja…
– Ir gluži lieki teikt, ko vajadzēja. Mēs iesim mazliet pastaigāties, – viņa paziņoja, kad Šelbijas acīs sakāpa asaras. – Paraudzīsim, kāda ir tava tēta dārzeņu dobe. Labākie tomāti Randevūridžā. Un tagad visas raizes atstāj pagātnē. Vienkārši aizmirsti par tām.
– Visa ir pārāk daudz, vecmāmiņ. Vairāk, nekā es tagad spēju izstāstīt.
– Raizes nepalīdz atrisināt problēmas. Raizes tikai iezīmē jaunas grumbu līnijas sievietes sejā. Tagad tu neesi viena, Šelbij.
– Es… esmu jau aizmirsusi, kāda ir sajūta, kad neesi vientuļa. Tas liekas kā sapnis.
– Tā ir realitāte – allaž tāda ir bijusi. Nāc šurp, mīļā. Tikai mirkli. – Viņa cieši piekļāva Šelbiju sev klāt un paberzēja viņai muguru. – Tu tagad esi mājās.
Šelbija paraudzījās uz kalniem – to virsotnes bija ieslēpušās mākoņu vālos. Kalni bija tik stipri, tik pastāvīgi, tik īsti…
Viņa tagad bija mājās.
5
Kāds bija paņēmis Šelbijas vectēva bandžo, vēl pēc īsa brīža viņas tēvoča Greidija sieva Rozālija sadabūja vijoli, bet brālis Klejs – ģitāru. Viņi gribēja blūgrāsu. Kalnu mūziku. Šīs augstās, priecīgās notis, šī stīgu harmonija atmodināja un atdzīvināja dziļi noglabātās atmiņas, iededza gaismu dvēselē.
Tas bija kaut kas līdzīgs piedzimšanai.
Tā bija viņas sākotne – šajā kalnu mūzikā, šajā apkārt valdošajā zaļumā, šajā kopības izjūtā.
Ģimene,
