tevi un Fifī.
Kad Šelbija iekārtoja meitu sēdeklītī, mazā papliķēja viņai pa vaigu. Tas bija signāls – paskaties uz mani, pievērs man uzmanību!
– Kas ir, bērniņ?
– Vai mēs jau drīz tur būsim?
Ak… Šelbiju šis jautājums gan uzjautrināja, gan lika iedomāties par nenovēršamo. Viņa par atbildi noglāstīja meitas vaidziņu. Ja jautājums “Vai jau atbraucām?” un tam līdzīgie sāksies brīdī, kad viņas vēl nebūs tikušas ārā no garāžas, tad ceļojums nudien būs garš un grūts.
– Līdz Tenesī ir tāls ceļš, vai atceries? Būs vajadzīgs laiks, un tik drīz mēs galā nenonāksim. Bet… – Viņa iepleta acis, lai parādītu, kādi prieki gaidāmi pēc tam. – Mēs pa nakti gulēsim motelī. Kā īstas piedzīvojumu meklētājas.
– Meklētājas.
– Jā, tieši tā. Abas, Kalija Roza. Pirksti pie deguna, – viņa vēl piebilda. Kalija ieķiķinājās un pielika pirkstiņus sev pie deguna, dodot iespēju Šelbijai aizvērt minivena durvis.
Viņa atpakaļgaitā izbrauca no garāžas un pagaidīja, līdz durvis atkal nostājās vietā.
– Tad nu viss, – viņa noteica.
Šelbija aizbrauca, atpakaļ neatskatīdamās.
Satiksme izrādījās ļoti mierīga, taču tam nebija pārāk lielas nozīmes. Viņa bija gatava izmantot tik daudz laika, cik vien šim ceļojumam būs nepieciešams.
Lai paglabātu “Šreku” brīdim, kad bērnam patiešām kļūs neizturami garlaicīgi, viņa pūlējās Kaliju izklaidēt ar dziesmām. Gan tādām, kas meitenītei bija zināmas, gan jaunām, lai gluži vienkārši nesajuktu prātā no nebeidzamajiem atkārtojumiem.
Gandrīz visu laiku šī taktika darbojās.
Robežas šķērsošana un nokļūšana Mērilendā jau likās kā maza uzvara. Šelbijai gribējās turpināt ceļu. Uz priekšu. Tikai uz priekšu. Taču pēc trijām stundām viņa tomēr nobrauca no ātrgaitas šosejas. “Laimīgā maltīte” palīdzēja uzplaukt smaidam Kalijas sejā un radīja patīkamu sāta sajūtu vēderā. “Vēl apmēram divas stundas,” Šelbija nodomāja. “Un tad jau būs paveikta apmēram puse ceļa.” Viņām vajadzēs apstāties, lai pārnakšņotu. Šelbija jau bija izvēlējusies piemērotu moteli un, vadoties pēc GPS rādījumiem, devās turp.
Apstājusies Virdžīnijā, Šelbija saprata, ka izvēlējusies pareizi. Kalija bija pietiekami nogurusi un sāka patiešām niķoties. Lēkāšana pa moteļa istabas čīkstošo gultu lieliski uzlaboja viņas omu.
Tīra pidžama, pasaka un Fifī – viss kopā bija gana labs līdzeklis aizmigšanai. Pārliecināta, ka tajā brīdī pat salūts diezin vai spētu uzmodināt mazo meiteni, Šelbija devās uz vannas istabu, lai piezvanītu saviem vecākiem.
– Mammu, mēs apstājāmies pārlaist nakti, kā jau es biju ieplānojusi.
– Kur tieši jūs tagad esat?
– “Best Western” pie Vitvilas Virdžīnijā.
– Vai tur ir tīrs?
– Ir tīrs, mammu. Es vispirms internetā pārbaudīju atsauksmes un tikai tad braucu šurp.
– Vai esi droši aizslēgusi durvis? – Eida Meja nepārtrauca iztaujāšanu.
– Jā, mammu.
– Un pieliec krēslu zem durvju roktura. Katram gadījumam.
– Labi.
– Un kā klājas eņģelītim?
– Tagad viņa ir cieši aizmigusi. Viņa ceļā patiešām labi uzvedās.
– Nevaru ne sagaidīt, kad varēšu viņu apskaut. Un tevi tāpat, mīļumiņ. Kaut tu būtu jau iepriekš mums paziņojusi, kad izbrauc! Klejs juniors aizbrauktu un atvestu jūs.
Šelbijai nācās sev atgādināt, ka viņa bija vienīgā meita triju bērnu ģimenē. Protams, ka mamma uztraucās.
– Man viss ir labi, mammu. Tici. Mums abām nekas nekaiš, turklāt mēs esam paveikušas jau pusi ceļa. Klejam ir darbs un pašam sava ģimene, par ko rūpēties.
– Arī tu esi viņa ģimene.
– Nevaru vien sagaidīt, kad viņu satikšu. Kad satikšu visus jūs. – Sejas, balsis, kalni, zaļums… Tas viss lika asarām sariesties acīs, un viņa pūlējās balsij piešķirt vairāk mundruma. – Domāju, ka ap astoņiem mēģināšu doties ceļā. Varbūt arī mazliet vēlāk. Taču galā man vajadzētu būt apmēram divos. Es tev piezvanīšu, lai tu zinātu skaidri. Mammu, es vēlreiz gribu tev pateikties, ka atļāvi mums pie tevis apmesties.
– Es pat dzirdēt nevēlos neko tamlīdzīgu no tevis! Mans bērns un mana bērna bērns. Šīs ir jūsu abu mājas. Tu atgriezies mājās, Šelbija Ena.
– Rīt. Pasaki tētim, ka nakti mēs pavadīsim drošībā.
– Lai notiek. Un tev mazliet jāatpūšas. Izklausās, ka esi nogurusi.
– Jā, mazliet esmu. Arlabunakti, mammu.
Kaut gan bija tik tikko astoņi vakarā, viņa ieritinājās gultā un jau pēc dažām minūtēm bija aizmigusi tikpat cieši kā viņas mazā meitiņa.
Pamodās Šelbija dziļā tumsā, redzētā sapņa satricināta. Viņa to atcerējās sīkās detaļās. Vētra jūrā, augsti viļņi cenšas noslīcināt jahtu – kustīgu baltu punktu bangojošā okeānā. Viņa stāvēja pie stūres, pūlēdamās vadīt savu jahtu, par spīti negantajiem viļņiem un zibens šautrām. Un kaut kur raudāja Kalija. Sauca mammu.
Un Ričards… Jā, jā, Ričards, ģērbies vienā no saviem smalkajiem uzvalkiem, grūda Šelbiju projām no vadības stūres, jo viņa taču nezina, kā vadāma jahtu. Viņa vispār nezina neko. Pēc tam sekoja kritiens. Viņa krita, krita, krita un krita alkainajos jūras viļņos, lai pazustu dzelmē.
Aukstuma pārņemta, dreboša viņa sēdēja svešajā, tumšajā istabā un pūlējās atgūt elpu.
Jo ūdenī bija iekritis Ričards, ne jau viņa. Noslīcis bija Ričards.
Kalija gulēja, izslējusi gaisā jauko dibenteli. Viņa atradās siltumā un drošībā.
Šelbija atlaidās palagos un kādu brīdi gulēja, glāstīdama meitas muguru, lai rastu sev mierinājumu. Taču miegs jau bija projām, tāpēc Šelbija piecēlās un klusi devās uz vannas istabu.
Viņa apstājās un uzsāka sarunu pati ar sevi.
“Vai atstāt durvis atvērtas, lai Kalija, pamodusies svešā vietā, redzētu, kur ir viņas mamma? Vai tomēr būtu labāk tās aizvērt, lai gaisma un ūdens šalkoņa dušā nepamodinātu manu mazulīti?”
Izvēle krita
