tagad viņa vada dienas spa,” Šelbija prātā piebilda.
“Vecmāmiņa vienkārši nav apturama.”
Likās grūti sagaidīt, kad atkal varēs viņu sastapt, satikties ar visiem pārējiem. Šelbijai gribējās būt mājās, ieelpot kalnu gaisu, skatīt apkārt valdošo zaļumu un brīnišķi zilās debesis, dzirdēt balsis, kuras viņas pašas balsij neliek izklausīties kaut kā aplami.
Šelbija aptina dvieli ap matiem, jo zināja, ka būs vajadzīga vesela mūžība, lai tos izžāvētu. Viņa rīkojās tā, kā no mammas iemācījās agrā bērnībā.
Viņa iezieda augumu ar losjonu. Bija patīkami just, kā āda pieskaras ādai, pat šajā gadījumā, kad tās bija tikai viņas pašas rokas. Jau tik ilgi neviens cits nebija viņai pieskāries.
Saģērbusies Šelbija paraudzījās uz Kaliju, pavēra durvis mazliet plašāk un ķērās pie kosmētikas. Viņa negrasījās ierasties mājās bāla, ar pietūkušiem, smagiem plakstiņiem.
Nebija viņas varā mainīt to, ka ir gluži vai izdēdējusi, taču viņa bija pārliecināta, ka apetīte atgriezīsies, kad viņa atkal būs mājās. Viņa iejutīsies un jau drīz atgūs apaļumu vajadzīgajās vietās.
Arī drēbes šķita jaukas. Melni legingi un zāles zaļuma blūze, kas mudināja domāt par pavasari. Šelbija izrotājās ar auskariem, uzsmidzināja mazliet parfīma. Pēc Eidas Mejas Pomerojas uzskatiem sievieti, kura nebija lietojusi smaržas, nevarēja uzskatīt par pilnībā apģērbušos.
Nospriedusi, ka ir saposusies pienācīgi, Šelbija devās atpakaļ uz istabu un sasaiņoja visas mantas, izņemot Kalijas drēbes, kas būs jau drīz viņai jāvelk mugurā, – jauku zilu kleitu ar baltiem ziediņiem un baltu džemperi. Viņa ieslēdza vienu naktslampiņu, ierāpās gultā un sāka bužināt Kaliju, lai pamodinātu.
– Kalija Roza. Kur ir mana Kalija Roza? Vai vēl kavējas Sapņu zemē, kur vizinās ar sārtiem ponijiem?
– Es esmu te, mammīt! – Silta un maiga kā trusēns, meita ieritinājās mammas skavās. – Mēs esam meklētājas.
– Jā, mēs esam gan. – Šelbija vēl mirkli paauklēja meitu, jo šādi brīži bija nenovērtējami dārgi.
– Es nepiečurāju gultu.
– Zinu. Tu esi jau liela meitene. Tagad iesim pačurāt un saģērbsimies.
Viņa sapina Kalijas matus bizē un iesēja zilu lenti, kas saskanēja ar kleitas krāsu, brokastīs viņa mazajai pasniedza vafeles un pēc tam atkal nomazgāja viņai seju un rokas, lai viss būtu skaisti un kārtīgi. Šelbija iedarbināja automašīnu, un jau ap pussastoņiem viņas izbrauca uz ātrgaitas šosejas.
“Agri esam sākušas,” Šelbija nodomāja. Viņai tā likās gluži laba zīme.
Desmitos Šelbija apstājās, lai aizietu uz tualeti un iedzertu kokakolu, kā arī piepildītu ar dzērienu Kalijas īpašo krūzīti. Viņa aizsūtīja īsziņu mammai.
Agri izbraucām. Satiksme ir laba. Mums vajadzētu būt galā ap divpadsmitiem trīsdesmit. Mīlu tevi!
Kad Šelbija atkal izstūrēja uz ātrgaitas šosejas, aizmugurē trīs automašīnas tālāk ieslīdēja arī pelēks kompaktklases auto. Un sekoja viņām.
“Tātad jaunā atraitne brauc uz mājām savā lietotajā minivenā. Visas viņas veiktās darbības ir pārdomātas, normālas un gluži ikdienišķas. Taču viņa kaut ko zina,” Privits domāja. “Un es noskaidrošu, kas tas ir.”
Šelbija beidzot pamanīja kalnus, milzīgās, zaļuma klātās robotās virsotnes. Sirds priekā teju vai salēcās, un acīs dzēla asaras. Viņai likās, ka bija nojautusi, cik ļoti ilgojas un alkst pēc tā visa, taču izrādījās, ka emocijas ir daudzkārt spēcīgākas.
Te viss bija drošs un patiešām īsts.
– Paskaties, Kalij! Paskaties pa logu. Tur ir mājas. Tur ir “Dūmakas”.
– Vecmamma ir “makās”.
– “Dūmakāāāāāās,” – Šelbija sacīja ar smaidu sejā, vērdamās atpakaļskata spogulītī.
– “Dūmakāāāāāāās”.
Tālāk meita ātri bēra ģimenes locekļu vārdus, un Šelbija nobrīnījās, ka mazā zināja gandrīz visus, ieskaitot pat suņus un kaķus.
“Varbūt ne tikai man vienai tas bija vajadzīgs?” nodomāja Šelbija.
Tuvojās pusdienlaiks, un viņa brauca pa līkumoto ceļu augšup un augšup. Automašīnas logi bija līdz pusei vaļā, jo Šelbija vēlējās ieelpot kalnu gaisu. Priedes, upes, straumes… Te nebija sniega. Te no zemes spraucās ārā pirmās pavasara puķes – mazas zvaigznītes, krāsu un prieka pilieni. Viņa brauca garām dažādām mājām un nelielām būdiņām. Un arī pie tām plauka ziedi. Saules izlolotas narcises koši dzeltena sviesta krāsā. Uz auklām žāvēties bija izkārta veļa, un palagi sev līdzi guļamistabā ienesīs kalnu gaisa svaigumu. Augstu debesu zilajās tālēs lidinājās vanagi.
– Man gribas ēst, mammīt. Fifī arī gribas ēst. Vai jau atbraucām? Vai mēs jau atbraucām, mammīt?
– Gandrīz, bērniņ.
– Vai mēs varam jau būt tur?
– Gandrīz. Tu un Fifī dabūsiet kaut ko garšīgu pie vecvecmammas.
– Mēs gribam cepumus.
– Redzēsim.
Šelbija šķērsoja Billija strautu, kā to bija iedēvējuši vietējie iedzīvotāji. Vārds bija dots, lai pieminētu kādu zēnu, kurš noslīcis ilgi pirms tam, kad piedzima Šelbijas tēvs. Pēc tam sekoja zemes ceļš garām vairākām pussagruvušām mājām un citām, daudz lielākām, kur savos nožogojumos mitinājās medību suņi un kur pielādētas bises bija noliktas pa tvērienam. Zīme, kas norādīja uz Mauntinspringas nometni, kurā pirms daudziem gadiem kādā vasarā bija strādājis viņas brālis Forests. Viņš peldējās kails un darīja vēl šo to vairāk ar Emmu Keitu Edisoni. Šis fakts Šelbijai kļuva zināms, pateicoties tam, ka Emma Keita vidusskolas laikā bija viņas labākā draudzene.
Pagrieziens uz viesnīcu un atpūtas kompleksu, kas tika uzcelts, kad viņai bija apmēram desmit gadu. Tur strādāja Klejs – vadāja tūristus ar plostiem pa balti putojošām kalnu upēm. Viesnīcā viņš iepazinās ar savu nākamo sievu, kura bija šefpavāre un izcila desertu speciāliste. Tagad Džillija gaidīja otro bērnu.
Bet vēl pirms sievām un bērniem, pirms darbiem un karjeras veidošanas viņi šajās vietās bija pavadījuši daudz laika. Šelbija toreiz te pārzināja ikvienu taku, ik strautiņu un peldēšanai piemērotu vietu, kā arī tās, kurās mēdza klaiņot Amerikas melnais lācis.
Karstās vasaras dienās viņa kopā ar brāļiem un Emmu Keitu mēdza doties uz pilsētu, lai nopirktu kokakolu vai vecāsmātes salonā izlūgtos naudu sīkiem tēriņiem.
Vēl Šelbija zināja vietas, kur varēja vai mūžību sēdēt un gluži vienkārši
