Viņš bija patīkams un apbrīnas vērts kolēģis. Lordkanclers vēlējās, kaut viņa sekretārs nebūtu atgādinājis vienu faktu, kas arī bija pieminēts viņa piezīmēs ailē zem vārda “Džailss Beringtons”. Tur bija rakstīts, ka lords Hārvijs vairs nespēja piedalīties balsošanā. Ja viņš to būtu paguvis izdarīt, tad balsu pārsvars būtu Džailsa Beringtona pusē. Tad šis sarežģītais jautājums reizi par visām reizēm būtu atrisināts un lordkanclers nakti būtu aizvadījis mierīgā miegā. Tagad tika gaidīts, lai viņš atrisina problēmu. Lai reiz ievieš skaidrību.
Zem Harija Kliftona vārda viņš bija pierakstījis vēl kādu faktu. Apelācijas tiesas lordu balsojumā pirms sešiem mēnešiem rezultāts bija četri pret trīs Harija Kliftona labā, tātad, viņuprāt, Kliftonam jāmanto gan tituls gan, citējot testamentu, “viss pārējais, kas tur piederas”.
Pie durvīm atkal pieklaudzināja. Bija ieradies ceremoniju tērpā ģērbies mantijas nesējs, un tas liecināja, ka ir laiks ķerties pie darba.
– Labrīt, milord!
– Labrīt, Dankana kungs!
Tiklīdz mantijas nesējs pacēla lordkanclera garā melnā tērpa apakšējo malu, Deivids Bārtolomjū pagāja uz priekšu un atvēra divvērtņu durvis, lai augstā amatpersona varētu uzsākt septiņas minūtes ilgo ceļu uz Lordu palātu.
Pamanījuši lordkancleru nākam, ierēdņi un palīgpersonāls, kas steidzās savās ikdienas gaitās, ātri pakāpās malā, lai viņa ceļā nebūtu nekādu kavēkļu. Kad lordkanclers gāja viņiem garām, visi zemu paklanījās. Šis žests gan vairāk bija veltīts nevis viņam personiski, bet viņa pārstāvētajai augstākajai varai. Pa garo gaiteni, ko sedza sarkans paklājs, lordkanclers soļoja tādā pašā gaitā, kā bija to darījis katru dienu, jau visus iepriekšējos sešus gadus – tieši tā, lai zālē nonāktu mirklī, kad Lielais Bens vēstīs par desmito priekšpusdienas stundu.
Parastā dienā – un šī nebija parasta diena – kad lordkanclers iegāja zālē, uz sarkanajiem soliem sēdošie biedri pieklājīgi piecēlās kājās, paklanījās viņam un palika stāvam, kamēr bīskaps vadīja rīta lūgšanu. Tikai pēc tam varēja sākties dienas darbi.
Šajā dienā tā nenotiks. Vēl nesasniedzis sēžu zāli, lordkanclers jau saklausīja balsu murdoņu. Ieejot Lordu palātā, pat lordkanclers bija pārsteigts. Sarkanās solu rindas bija tik ļoti pārpildītas, ka daži pat bija iekārtojušies uz kāpnītēm pie paaugstinājuma, daži stāvēja kājās, nespēdami atrast sēdvietu. Lordkanclers atcerējās vēl tikai vienu gadījumu, kad šī zāle bija tik pilna. Todien Viņa Majestāte sacīja Karaļa runu, kurā informēja abu palātu locekļus par valdības ieteiktajiem likumu grozījumiem, kas būtu skatāmi nākamajā parlamenta sesijā.
Kad lordkanclers iegāja telpā, klātesošie nekavējoties pārstāja sarunāties, visi kā viens piecēlās kājās un paklanījās, kad viņš nostājās pie vilnas maisa.
Augstā amatpersona lēnām pārlūkoja zāli. Viņā vērās tūkstošiem acu pāru, kas pauda nepacietību. Skatiens apstājās pie trim jauniem cilvēkiem, kuri atradās palātas tālākajā galā tieši virs viņa – īpašo viesu galerijā. Džailss Beringtons, viņa māsa Emma Beringtone un Harijs Kliftons bija ģērbušies melnās sēru drānās, lai izrādītu godu tikko nomirušajam lordam Hārvijam, mīļotajam vectētiņam un Harija gadījumā – padomdevējam un tuvam draugam. Lordkanclers zināja, ka viņa pieņemtais lēmums neatgriezeniski ietekmēs visu šo trīs cilvēku dzīvi. Viņš lūdza Dievu, lai viss notiktu uz labu.
Kad Bristoles bīskaps Pīters Votss – lordkancleram ienāca prātā, ka tas ir ārkārtīgi atbilstīgi, – atvēra lūgšanu grāmatu, lordi nolieca galvas un tās nepacēla tik ilgi, kamēr izskanēja vārdi: “Dieva Dēla, Dieva Tēva un Dieva Svētā Gara vārdā.”
Pēc tam visi steidzās ieņemt savas vietas. Stāvot palika vien lordkanclers. Lordi bija apsēdušies un gaidīja, kāds spriedums tiks pasludināts.
– Mani kungi, – lordkanclers iesāka, – es neizlikšos, ka manis pieņemtais lēmums, kurš jums būs jāuzklausa, bija viegls. Gluži pretēji. Man jāatzīstas, ka šis bija grūtākais lēmums, kādu man nācies pieņemt manas ilgās karjeras laikā. Tomēr… lai atceramies Tomasu Moru, kurš atgādināja, ka, valkājot šos amata tērpus, jābūt gataviem pieņemt lēmumus, kuri ne visiem liksies iepriecinoši. Un patiesi, mani kungi, trijos šādos gadījumos lordkancleram, kurš bija pieņēmis lēmumu, vēlāk tajā pašā dienā tika nocirsta galva.
Atskanēja smiekli un līdz ar tiem mazliet gaisa sasprindzinājums, kas nomācoši valdīja telpā.
– Lai kā arī būtu, mans pienākums ir atgādināt, – viņš piebilda, kad smiekli bija pieklusuši, – ka mans tiesnesis ir tikai Visaugstais Dievs. Tātad, mani kungi, lietā “Beringtons pret Kliftonu”, izspriežot, kurš būs likumīgais mantinieks un iegūs sera Hugo Beringtona titulu, kā arī “visu, kas pie tā piederas”…
Lordkanclers atkal paraudzījās uz galeriju un mirkli svārstījās. Viņa acis bija pievērstas trim jaunajiem cilvēkiem, kuri cieši raudzījās uz viņu un ne pie kā nebija vainīgi. Lordkanclers prātā izlūdzās sev Zālamana gudrību un tad piebilda: – Es esmu apsvēris visus man zināmos faktus un nosliecos par labu… Džailsam Beringtonam.
Spēji uzvilnīja balsu troksnis. Žurnālisti steigšus aiztraucās projām no preses pārstāvjiem ierādītajām vietām galerijā, lai informētu nepacietīgi gaidošos redaktorus, ka mantošanas principi paliek nemainīgi un Harijam Kliftonam tagad ir iespēja likumīgi apprecēties ar Emmu Beringtoni. Galerijā sēdošie pārliecās pār margām, lai labāk saskatītu, kā lordi reaģēs uz šādu paziņojumu. Tomēr šis nebija futbola mačs un viņš nebija šķīrējtiesnesis. Nebija nekādas vajadzības skaļi svilpt, jo katrs Lordu palātas loceklis zina, ka jāpieņem un jāpaklausa lordkanclera lēmumam bez šķelšanās vai pretēju nometņu veidošanas. Gaidīdams, lai kņada norimst, lordkanclers atkal paraudzījās uz trijotni, kuru šis lēmums ietekmējis vistiešāk. Kāda gan būs viņu reakcija? Harijs, Emma un Džailss joprojām neizteiksmīgi vērās lejup uz lordkancleru. Likās, tikko pasludinātā lēmuma nozīmīgumu viņi vēl nav paguvuši aptvert.
Pēc mēnešiem ilgušās nedrošības Džailss jutās atvieglots, lai gan mīļotā vectēva nāve bija aizēnojusi visu uzvaras prieku.
Harijs cieši satvēra Emmas roku. Viņam prātā bija tikai viena vienīga doma. Tagad viņš drīkst apprecēt sievieti, kuru mīl.
Emma nespēja īsti aprakstīt savas izjūtas. Lordkanclera lēmums viņiem bija radījis virkni jaunu problēmu, kuru risināšanā viņam vairs nebūs jāiesaistās.
Lordkanclers ieskatījās dienaskārtībā. Nākamais jautājums – debates par nacionālās veselības aprūpes jautājumiem. Vairāki lordi aizlavījās projām no zāles. Viss pamazām atgriezās ierastajās sliedēs.
Pat vistuvākajām uzticības personām lordkanclers nebūtu gatavs atzīties, ka domas ir mainījis pašā pēdējā brīdī.
Harijs Kliftons un Emma Beringtone
1945 – 1951
Pirmā nodaļa
“Ja kādam ir zināmi iemesli, kālab šie divi cilvēki
