manējais nav, bet tad profesors sāka runāt par transportu…
– Izklausās saistoši.
– Tā arī bija. – Greisa nelikās zinis par sarkasmu Emmas balsī. – Īpaši brīdī, kad viņš pieminēja kuģniecību nākotni apstākļos, kad Britu Transokeāna gaisa satiksmes korporācija plāno sākt regulārus reisus no Londonas uz Ņujorku.
Piepeši Emma atskārta, kādēļ māsa piezvanījusi.
– Vai ir iespējams tikt pie lekcijas pierakstiem?
– Ir labāks variants. Nākamā uzstāšanās viņam paredzēta Bristolē, tātad tu pati varēsi aiziet un paklausīties.
– Un pēc lekcijas varbūt aprunāties. Es daudz ko viņam gribētu pajautāt! – Emma iesaucās.
– Lieliska ideja, taču esi piesardzīga. Lai gan profesors ir viens no tiem vīriem, kam smadzenes ir lielākas par olām, viņam ir jau ceturtā sieva, kuru vakar gan neviens nav redzējis.
Emma iesmējās.
– Tu esi nežēlīga, māsiņ, bet paldies par padomu.
Nākamajā rītā Harijs no Edinburgas ar vilcienu devās uz Mančestru un pēc tam, kad bija teicis runu nelielajam sanākušo pulciņam pilsētas bibliotēkā, bija gatavs atbildēt uz jautājumiem.
Nenovēršami pirmo uzdeva masu mediju pārstāvis. Žurnālisti ne pārāk bieži viņu uzrunāja. Likās, ka viņus maz vai vispār nemaz neinteresē Harija Kliftona uzrakstītā jaunākā grāmata. Šajā dienā bija Manchester Guardian kārta.
– Kā klājas Kliftones kundzei?
– Paldies, viņai klājas labi, – Harijs piesardzīgi atbildēja. – Vai taisnība, ka jūs abi dzīvojat tajā pašā mājā, kurā dzīvo arī sers Džailss Beringtons?
– Tā ir visai liela māja.
– Vai jūtaties aizvainots par to, ka seram Džailsam ticis viss tēva atstātais mantojums, bet jūs nesaņēmāt neko?
– Nekādā ziņā. Man ir Emma, un tikai viņu es vienmēr esmu vēlējies.
Likās, ka šāda atbilde uz mirkli apklusinājusi žurnālistu un devusi iespēju ar savu jautājumu iespraukties arī kādam citam no publikas.
– Kad Viljams Voriks dabūs vecākā inspektora Devenporta vietu?
– Nākamajā grāmatā tas nenotiks, – Harijs ar smaidu teica. – To es varu apgalvot pilnīgi droši.
– Kliftona kungs, vai tiesa, ka pēdējo triju gadu laikā no darba pie jums aizgājušas septiņas auklītes?
Pats par sevi saprotams – Mančestrā ir vairāk nekā viens laikraksts.
Ceļā atpakaļ uz staciju Harijs īgņojās par preses uzbāzību, lai gan viņa pārstāvis Mančestrā norādīja, ka šāda publicitāte nebūt neietekmē pārdošanas rādītājus. Tomēr Harijs zināja, ka Emma ir sākusi raizēties par nebeidzamo uzmanību, kādu viņiem pievērš preses pārstāvji, un to, kādu iespaidu tas viss atstās uz Sebastjanu, kad zēns uzsāks mācības skolā.
– Mazi zēni spēj būt ļoti nežēlīgi, – viņa atgādināja Harijam.
– Nu, viņu vismaz neapsmies par izēstas putras bļodiņas izlaizīšanu, – noteica Harijs.
Lai gan Emma bija ieradusies dažas minūtes agrāk par norunāto laiku, Mičels jau sēdēja alkovā. Viņa piegāja pie galdiņa, un Mičels piecēlās. Emma, vēl nepaguvusi apsēsties, sacīja: – Vai jūs vēlētos kādu tasi tējas, Mičela kungs?
– Nē, paldies, Kliftones kundze, – attrauca detektīvs, kurš nepiederēja pie cilvēkiem, kam patīk saviesīgi papļāpāt. Viņš atkal apsēdās un atvēra savu piezīmju grāmatiņu. – Izskatās, ka vietējās varas Džesiku Smitu…
– Smitu? – pārvaicāja Emma – Kālab tad ne Petrovska vai vismaz Beringtone?
– Pieņemu, ka tādēļ, lai nebūtu tik viegli atrast pēdas. Manuprāt, koroners uzstāja uz anonimitātes saglabāšanu. Tātad… vietējās varas pārstāvji, – viņš turpināja, – aizsūtīja Smitas jaunkundzi uz doktora Barnardo namu Bridžvoterā.
– Kāpēc Bridžvoterā?
– Iespējams, tas bija tuvākais aprūpes nams, kurā tobrīd bija brīvas vietas.
– Vai viņa joprojām atrodas tur?
– Jā. Cik nu man izdevās noskaidrot. Taču pavisam nesen es uzzināju, ka tuvākajā laikā no Barnardo nama plānots sūtīt vairākas meitenes uz audžuģimenēm Austrālijā.
– Kālab lai viņi tā rīkotos?
– Tā ir daļa no Austrālijas imigrācijas politikas. Samaksā desmit mārciņu, lai jauni cilvēki nonāktu viņu valstī. Viņi īpaši vēlas meitenes.
– Man likās, ka viņus vairāk varētu interesēt zēni.
– Kā izskatās, zēnu viņiem jau pietiek, – noteica Mičels un pasmaidīja, un to viņš darīja ļoti reti.
– Tad jau mums jādodas uz Bridžvoteru, cik drīz vien iespējams.
– Rāmāk, Kliftones kundze. Ja būsiet pārāk aizrautīga, viņi var secināt, kālab esat tik ieinteresēta dabūt Smitas jaunkundzi, un nolemt, ka jūs ar Kliftona kungu neesat piemēroti audžuvecāku lomai.
– Kāda iemesla pēc viņi varētu mūs noraidīt?
– Vispirms jūsu vārda dēļ. Nemaz jau nerunājot par to, ka jūsu un Kliftona kunga dēls piedzima tad, kad jūs vēl nemaz nebijāt precējušies.
– Ko tad jūs iesakāt? – Emma klusi vaicāja.
– Uzrakstiet pieteikumu un ļaujiet visam ritēt procedūrā noteikto gaitu. Izliecieties, ka nekur nesteidzaties, un panāciet, lai izskatās tā, ka lēmuma pieņēmēji ir tieši viņi.
– Bet… kā mēs zināsim, ka viņi vienalga mūs nenoraidīs? – Jums vajadzēs viņus pabikstīt, lai skatās pareizajā virzienā. Vai ne, Kliftones kundze?
– Kad pretendents aizpilda pieteikuma anketu, viņam jāatbild uz jautājumiem par to, kādas ir viņa vēlmes, kam viņš dod priekšroku. Tas palīdz izvairīties no daudzām nepatikšanām, kā arī ietaupa laiku. Ja skaidri norādīsiet, ka meklējat aptuveni piecus vai sešus gadus vecu meiteni, jo jums jau ir nedaudz vecāks dēls, tas palīdzēs sašaurināt meklējumu loku.
– Vai varat ieteikt vēl kaut ko?
– Jā, – atbildēja Mičels. – Jautājumā par reliģiju atzīmējiet, ka jums nav izteiktu favorītu.
– Kāpēc tas varētu būt noderīgi?
– Džesikas
