Es pusdienošu kopā ar Haroldu Gincburgu.
– Nodod viņam mīļus sveicienus no manis un atceries, ka arī viņš ir no tiem, kuru nedrīkst novērtēt par zemu. Un neaizmirsti viņam pavaicāt, kas notika ar…
– Es neesmu aizmirsis.
– Lai tev veicas, mīļais, – novēlēja Emma. – Un izdari visu, lai tava grāmata iekļūst tajā sarakstā!
– Tu esi vēl sliktāka par Natāliju.
– Kas ir šī Natālija?
– Valdzinoša blondīne, kura nemitējas man pieskarties un nespēj vien rimties.
– Tu nu gan proti sacerēt dažādus stāstus, Harij Klifton.
Emma bija starp pirmajiem apmeklētājiem, kas tajā vakarā ieradās universitātes auditorijā uz profesora Sairusa Feldmena lekciju par tematu “Vai, uzvarējusi karā, Lielbritānija zaudēja mieru?”.
Viņa ieņēma malējo vietu daudzo solu rindu vidū. Līdz lekcijas sākumam vēl bija krietns sprīdis laika, bet telpa piepildījās tik strauji, ka pēdējiem klausīties gribētājiem nācās sēdēt uz kāpnītēm, kas veda uz augšējām solu rindām, un daži pat pamanījās ieņemt vietas uz palodzēm.
Telpā ienāca divkārtējais Pulicera prēmijas laureāts universitātes rektora vietnieka pavadībā. Atskanēja nevaldāmi aplausi. Pamazām ovācijas norima, un sers Filips Moriss iepazīstināja klātesošos ar viesi, īsi izklāstīdams viņa spožo karjeras ceļu no studijām Prinstonā un jaunākā profesora vietas Stenfordā līdz otrās Pulicera prēmijas saņemšanai iepriekšējā gadā. Atkal atskanēja ilgstoša aplausu vētra. Profesors Feldmens piecēlās no krēsla un devās uz paaugstinājumu.
Pirmais, ko Emma pamanīja, kamēr vēl Sairuss Feldmens nebija sācis savu runu, bija tas, ka viņš ir ļoti izskatīgs vīrietis – augumā mazliet vairāk par sešām pēdām, bieziem, sirmiem matiem. Greisa, piezvanījusi māsai un aicinājusi uz šo pasākumu, par to nebija ne ieminējusies. Viņa glīti iesauļotā seja visiem lika skaidri noprast, kurā universitātē viņš strādā par pasniedzēju. Tik atlētiska miesasbūve nedarītu kaunu pat gados daudz jaunākam cilvēkam, un tas vedināja uz domām par to, ka viņš sporta zālē pavada tikpat daudz laika, cik bibliotēkā.
Ar pirmo mirkli, kad viņš sāka runāt, Emmu aizrāva viņa neslēptais enerģiskums. Jau drīz visi auditorijā esošie, elpu aizturējuši, klausījās viņa vārdos un kaismīgi pierakstīja itin visu. Emma nožēloja, ka nav paņēmusi līdzi ne bloknotu, ne arī pildspalvu.
Profesors runāja, neizmantojot piezīmes, viņš viegli un veikli pārgāja no viena temata pie cita. Volstrīta nozīme pēckara laikā, dolārs kā jaunā pasaules valūta, nafta kā patēriņa prece gadsimta otrajā pusē un, iespējams, arī pēc tam, Starptautiskā Valūtas fonda nozīme un fiksēta “Zelta standarta” saglabāšana Amerikā.
Kad lekcija beidzās, Emma nožēloja vienīgi to, ka runātājs tikai garāmejot pieskāries transporta jautājumam un vien īsi pieminējis lidaparātus, kas mainīs jauno pasaules kārtību gan biznesa, gan tūrisma jomā. Tomēr, kā īstam profesionālim pieklājas, viņš neaizmirsa visus informēt, ka par šo tematu ir uzrakstījis grāmatu. Emma negrasījās gaidīt līdz Ziemassvētkiem, lai vienu tādu dabūtu arī savā īpašumā. Viņa atkal iedomājās par Hariju un cerēja, ka viņa grāmatai Amerikā būs labi panākumi.
Viņa iegādājās grāmatas “Jaunā pasaules kārtība” eksemplāru un nostājās garajā gaidītāju rindā, lai saņemtu autogrāfu. Brīdī, kad viņa atradās pašā rindas sākumā, pirmā nodaļa grāmatā jau bija izlasīta. Viņa iedomājās, ka varbūt profesors būs tik laipns un ziedos dažus mirkļus, lai plašāk izskaidrotu savu viedokli par kravu pārvadāšanas nākotni Lielbritānijā.
Emma nolika grāmatu profesoram priekšā uz galda, un viņš draudzīgi pasmaidīja.
– Kam būs veltīts šis ieraksts?
Izlēmusi, ka jāizmanto iespēja, viņa sacīja: – Emmai Beringtonei.
Profesors ieskatījās ciešāk. – Vai varētu būt tā, ka esat radiniece mūžībā aizgājušajam seram Volteram Beringtonam?
– Viņš bija mans vecaistēvs, – Emma ar lepnumu paziņoja. – Pirms daudziem gadiem es klausījos viņa lekciju par preču piegādes industrijas nozīmi un par to, vai Amerikai būtu jāiesaistās Pirmajā pasaules karā. Tolaik es vēl biju students, un viņš vienā stundā man iemācīja vairāk, nekā maniem pasniedzējiem izdevās iemācīt semestra laikā.
– Arī man viņš ir daudz iemācījis, – Emma atbildēja un uzsmaidīja profesoram.
– Man gribējās viņam uzdot tik daudzus jautājumus, – piebilda Feldmens, – taču viņam tovakar bija jāpagūst uz Vašingtonas vilcienu. Vēlreiz ar viņu satikties man tā arī neizdevās.
– Un arī man ir daudz jautājumu, kurus es vēlos jums uzdot, – sacīja Emma. – Patiesībā vārdi “man nepieciešams uzdot” būtu piemērotāki.
Feldmens paraudzījās uz garo rindu. – Domāju, ka tas man aizņems vairāk nekā pusstundu. Tā kā es šovakar nesteidzos uz Vašingtonas vilcienu, mēs varbūt varētu atrast brīdi privātai sarunai, Beringtones jaunkundz.
Ceturtā nodaļa
– Un kā klājas manai dārgajai Emmai? – vaicāja Herolds Gincburgs, kad bija sagaidījis Hariju Hārvarda klubā.
– Pirms brīža runāju ar viņu pa telefonu, – atbildēja Harijs. – Viņa jums sūta mīļus sveicienus. Diemžēl viņa nevarēja mums pievienoties.
– Arī man ir žēl, ka tā. Lūdzu, pasakiet viņai, ka nākamajā reizē es nepieņemšu nekādas atrunas. – Gincburgs vadīja savu viesi cauri ēdamzālei uz, kā varēja redzēt, viņa ierasto galdiņu telpas pašā stūrī. – Ceru, ka Pierre atbilst jūsu gaumei, – viņš sacīja, kad viesmīlis abiem pasniedza ēdienkartes.
– Viss būtu labi, ja vien es zinātu, kā izslēdzama duša.
Gincburgs iesmējās. – Varbūt jums vajadzētu palūgt, lai Redvudas jaunkundze ierodas kā glābēja.
– Ja tā notiktu, tad es neesmu drošs, ka zināšu, kā izslēdzama viņa…
– Ahā, tad jau viņa ir paguvusi jums izstāstīt, cik svarīgi, lai “Kas neriskē…” pēc iespējas ātrāk iekļūtu pārdotāko grāmatu sarakstā.
– Grūti pieveicama dāma.
– Tieši tālab es viņu iecēlu par direktori, – atteica Gincburgs. – Par spīti vairākiem citiem direktoriem, kuri nevēlējās, lai valdē būtu sieviete.
– Emma ar jums lepotos, – sacīja Harijs. – Teikšu arī to, ka Redvudas jaunkundze mani brīdināja, kas notiks, ja mana grāmata neiekļūs šajā sarakstā.
– Tas ir tieši Natālijas stilā. Un atcerieties, ka viņa vienpersoniski izlems, vai mājup dosieties ar lidmašīnu vai airu laivā.
