Katru nedēļu es uzdošu jums rakstīt pa esejai un, kad būšu to izlasījis un izlabojis, atsūtīšu jums atpakaļ. Ja varat atļauties vairāk nekā desmit centus, tad reizēm runāsim arī pa telefonu.
– Kad es varēšu sākt mācības?
– Šajā rudenī, bet ziniet, ka ik ceturksni nāksies izpildīt pārbaudes darbu, kas palīdzēs noteikt, vai jums tiks atļauts turpināt šā kursa apguvi. – Kamēr viņš to stāstīja, vilciens ieripoja Pedingtonas stacijā. – Ja jūsu veikums neatbildīs prasībām, jūs tiksiet atskaitīta no grupas.
– Un tikai tāpēc, ka vienu reizi sastapāties ar manu vecotēvu, jūs esat gatavs to darīt manā labā?
– Labi, atzīšos, ka cerēju ar jums kopā šovakar ieturēt maltīti Savoy viesnīcas restorānā. Tad mēs par kuģubūves nākotni varētu parunāt daudz detalizētāk.
– Patiešām jauka doma! – atzinīgi noteica Emma un noskūpstīja profesoru uz vaiga. – Tikai es esmu nopirkusi biļeti arī atpakaļceļam un šovakar atgriezīšos mājās pie vīra.
Harijs gan vēl nebija attapis, kā ieslēdzams radio, tomēr ar aukstā un karstā ūdens krāniem dušā tika skaidrībā.
Viņš noslaucījās un izvēlējās svaigi izgludinātu kreklu, zīda kaklasaiti, ko Emma viņam bija dāvinājusi dzimšanas dienā, un uzvalku, ko viņa māte raksturotu kā “svētdienas labāko izejamo kārtu”. Ielūkojies spogulī, viņš secināja – gan vienā, gan otrā Atlantijas okeāna krastā viņš tiktu atzīts par visai modernu.
Īsi pirms astoņiem Harijs no viesnīcas Pierre izgāja uz Piektās avēnijas un sāka soļot uz Sešdesmit ceturtās ielas un Parka avēnijas pusi. Jau pēc dažām minūtēm viņš bija nonācis pie iespaidīgas sarkanbrūnas smilšakmens ēkas. Viņš ieskatījās pulkstenī, pūlēdamies izspriest, cik ilga nokavēšanās Ņujorkā tiek uzskatīta par modernu. Emma bija stāstījusi par savu milzīgo satraukumu pirms tikšanās ar vectēva māsu Filisu un ilgstošu staigāšanu ap kvartālu, līdz beidzot bija saņēmusi drosmi, lai uzkāptu līdz parādes durvīm – un pat tad nospiedusi tikai to zvana pogu, virs kuras bija uzraksts “Tirgotājiem”.
Harijs uzkāpa pa kāpnēm un ar misiņa klauvēkli braši pieklaudzināja pie durvīm. Gaidīdams, kad durvis tiks atvērtas, viņš atcerējās, kā Emma bija sacījusi: “Nesmejies, bērns.”
Durvis atvērās. Frakā tērpts virssulainis, kurš nepārprotami viņu bija gaidījis, sacīja: – Labvakar, Kliftona kungs. Stjuartas kundze jūs gaida viesistabā. Esiet tik laipns un sekojiet man.
– Labvakar, Pārker, – Harijs atbildēja, lai gan šo cilvēku nekad iepriekš nebija saticis. Viņam likās, ka virssulaiņa sejā pamanījis smaida atblāzmu, kad Pārkers pa gaiteni veda viņu uz atvērto liftu. Kad abi bija tajā iekāpuši, Pārkers aizvēra režģi, nospieda pogu un nebilda ne vārda, līdz viņi sasniedza trešo stāvu. Virssulainis attaisīja režģi, pavadīja Hariju uz viesistabu un pavēstīja: – Kundze, ieradies Harijs Kliftona kungs.
Gara auguma sieviete elegantās drānās stāvēja istabas vidū un sarunājās ar vīrieti, kas, pēc Harija domām, varēja būt viņas dēls.
Filisa nekavējoties pārtrauca sarunu un nāca pretī Harijam. Ne vārda nesacījusi, viņa iekļāva Hariju īstā lāča skāvienā, par kādu nekaunētos pat amerikāņu futbola spēlētājs.
Beidzot atslābinājusi tvērienu, viņa stādīja priekšā savu dēlu Elisteru, kurš dāvāja viesim siltu rokasspiedienu.
– Jūtos pagodināts, sastopot cilvēku, kurš pielika punktu Seftona Dželksa karjerai, – sacīja Harijs.
Elisters viegli paklanījās.
– Šā vīra nogāšanā no pjedestāla arī man bija sava neliela lomiņa, – pavīpsnāja Filisa. Pārkers pasniedza viesim šerija glāzi. – Bet nesāksim runāt par Dželksu, – viņa aizrādīja un vedināja Hariju uz ērtiem krēsliem pie uguns. – Daudz vairāk mani interesē, kā klājas Emmai un ko viņa šajā laikā darījusi.
Krietnu brīdi Harijs klāstīja Filisai par visu, ko Emma darījusi pēc atgriešanās no Ņujorkas. Ar mazāku informācijas devu nebūtu pieticis – gan Filisa, gan Elisters uzdeva arī neskaitāmus jautājumus. Tikai mirklī, kad ieradās virssulainis un pavēstīja, ka vakariņu galds ir klāts, viņi mainīja sarunas tematu.
– Un kā norit tava vizīte Amerikā? – vaicāja Elisters, kad viņi bija ieņēmuši vietas pie ēdamgalda.
– Laikam jau labāk bija, kad mani arestēja par slepkavību, – atteica Harijs. – Bija vieglāk tikt galā.
– Tiešām tik ļauni?
– Zināmā mērā pat ļaunāk. Saproti, es neesmu sevišķi labs speciālists šādā sevis pārdošanā, – atzinās Harijs, kad kalpone viņam priekšā nolika bļodu ar Skotijā iecienītu virumu. – Es cerēju, ka grāmata varētu runāt pati par sevi.
– Padomā vēlreiz, – ieteica Filisa. – Un atceries, ka Ņujorka nav Bloomsbury izdevniecības piedēklis. Aizmirsti par izsmalcinātību, aizmirsti par bailēm sevi pārvērtēt un aizmirsti par ironiju! Lai cik ļoti tas arī būtu pretrunā ar tavu iekšējo būtību, tev nāksies iemācīties pārdot savus garadarbus gandrīz tāpat, kā savu preci prot iztirgot Īstendas ielu tirgotāji.
– Es lepojos, ka esmu Anglijas veiksmīgākais rakstnieks, – piebilda Elisters.
– Bet es tāds nemaz neesmu, – iebilda Harijs, – ne tuvu.
– Un esmu sajūsmā par to, cik atzinīgi Amerikas ļaudis uzņēma manu “Kas neriskē…” – šarādei pievienojās arī Filisa.
– Tas viss tikai tālab, ka neviens to grāmatu nav lasījis, – iejaucās Harijs.
– Esmu pārliecināts, ka Amerika kļūs par manu darbu lielāko noieta tirgu, gluži tāpat kā tas bija ar Dikensu, Konanu Doilu un Vaildu, – turpināja Elisters.
– Mārkethārbro es esmu pārdevis vairāk grāmatu nekā Ņujorkā, – Harijs sacīja, kad tukšā viras bļoda tika aiznesta projām. – Ir neapšaubāmi skaidrs, ka Filisai jāieņem mana vieta grāmatas reklamēšanas braucienā, bet mani jāsūta atpakaļ uz Angliju.
– Es ar prieku to darītu, – atbildēja Filisa. – Žēl tikai, ka man nav tava talanta, – viņa sapņaini piebilda.
Harijs nogrieza šķēli liellopa cepeša un uzlika uz sava šķīvja arī krietni daudz kartupeļu. Jau pavisam drīz viņš sāka justies brīvāk. Filisa un Elisters papildus mieloja Hariju ar stāstiem par Emmas varoņdarbiem Ņujorkā, meklējot viņu. Bija uzjautrinoši klausīties viņu stāsta versijā par šiem notikumiem, un Harijs iedomājās, cik gan ļoti viņam reiz paveicās Svētā Bedas skolā, kad viņa gulta izrādījās blakus Džailsa Beringtona gultai. Ja nebūtu uzaicināts uz Menorhausu nosvinēt Džailsa dzimšanas dienu, viņš tā arī nekad nebūtu iepazinies ar Emmu. Lai gan minētajā apciemojuma reizē viņš uz Emmu tā īsti nemaz nebija paskatījies.
– Tu saproti, ka nekad nebūsi tik labs, cik
