tikko aizritējušajās trijās nedēļās piedzīvotā; pa fragmentam vien viņš atcerējās visu, ainas zibēja gandrīz kā melnbaltā kino kadri. Krāsu nebija. Īsta laika un naudas izšķiešana. Vajadzēja atzīt, ka viņš nav piemērots šādiem reklāmas pasākumiem un pat ar visām radiointervijām un intervijām drukātajos medijos nebija spējis panākt pat to, lai viņa grāmata iekļūst pirktāko piecpadsmitniekā. Varbūt tomēr jāatzīst, ka ir laiks sūtīt Viljamu Voriku un galveno inspektoru Devenportu pensijā, bet pašam pievērsties īsta darba meklējumiem.
Svētā Bedas skolas direktors vēl gluži nesen bija izteicies, ka viņiem būtu vajadzīgs jauns angļu valodas pasniedzējs. Tiesa, Harijs apzinājās, ka nav piemērots skolotāja lomai. Džailss vairākkārt bija cēlsirdīgi piedāvājis iesaistīties Beringtonu kompānijas valdes darbā un tādējādi pārstāvēt ģimenes intereses. Tomēr patiesība bija tāda, ka viņš nav Beringtons un jebkurā gadījumā allaž vēlējies kļūt par rakstnieku, nevis darījumu cilvēku.
Pietika jau ar dzīvošanu Beringtonholā. Grāmatu rakstīšana joprojām neienesa tik daudz, lai varētu iegādāties Emmas cienīgu māju. Arī Sebastjana gluži nevainīgie bērnišķā naivumā uzdotie jautājumi, kāpēc tētis katru rītu neiet uz darbu kā citu viņam pazīstamo bērnu tēvi, nebija iepriecinoši. Reizēm Harijam tas viss lika justies kā izmantotājam.
Bija krietni pēc pusnakts, un Harijam izmisīgi gribējās piezvanīt Emmai, lai dalītos pārdomās, tomēr Bristolē bija tikai pieci no rīta. Viņš nolēma palikt nomodā un piezvanīt sievai pēc pāris stundām. Brīdī, kad viņš jau grasījās nodzēst gaismu, pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens. Harijs būtu gatavs apzvērēt, ka uzlicis uz durvju roktura zīmi “netraucēt”, tomēr uzvilka rītasvārkus un devās pie durvīm.
– Sirsnīgi apsveicu! – Tie bija viņas vienīgie vārdi.
Aiz durvīm stāvēja Natālija. Viņai rokā bija šampanieša pudele, bet mugurā ļoti šaura kleita ar rāvējslēdzēju priekšpusē, un izskatījās, ka nav nepieciešams īpašs uzaicinājums, lai to drīkstētu atdarīt.
– Par ko? – vaicāja Harijs.
– Tikko lasīju svētdienas New York Times. “Kas neriskē…” ir iekļuvusi četrpadsmitajā vietā. Tev tomēr izdevās!
– Paldies, – Harijs tencināja, vēl īsti neaptvēris viņas vārdu patieso nozīmi.
– Tā kā es allaž esmu bijusi viena no tavas daiļrades lielākajām cienītājām, nodomāju, ka varbūt tev gribēsies to nosvinēt.
Harijam ausīs skanēja Filisas vārdi: “Tu saproti, ka nekad nebūsi tik labs, cik viņa ir pelnījusi.”
– Tā ir patiešām jauka doma, – noteica Harijs. – Man vajadzīgs tikai viens mirklis, – viņš piebilda un devās atpakaļ numurā. Sameklējis grāmatu, viņš atgriezās pie Natālijas, paņēma šampanieša pudeli un uzsmaidīja viņai. – Ja reiz tu vienmēr esi bijusi manas daiļrades lielākā cienītāja, varbūt ir pienācis laiks beidzot izlasīt šo, – viņš teica, pasniedza viņai savas grāmatas eksemplāru un pēc tam klusi aizvēra durvis.
Apsēdies uz gultas, Harijs ielēja sev šampanieti un pieteica tālsarunu. Kad beidzot izdevās Emmu sazvanīt, viņš bija iztukšojis gandrīz visu pudeli.
– Mana grāmata ir uzrāpusies līdz topa četrpadsmitajai vietai, – viņš diezgan neskaidri sacīja.
– Tie taču ir brīnišķīgi jaunumi, – atteica Emma, apspiezdama žāvas.
– Un tepat gaitenī stāv uzmācīga blondīne ar šampanieša pudeli rokās. Viņa ir gatava teju vai durvis izgāzt.
– Jā, protams, viņa tur ir, mīļais. Starp citu, tu nemūžam neuzminēsi, kurš piedāvāja man pavadīt nakti kopā ar viņu.
Sestā nodaļa
Durvis atvēra sieviete tumši zilā uniformā ar baltu iestīvinātu apkaklīti. – Es esmu šī nama pārzine, – viņa paziņoja.
Pēc sarokošanās Harijs iepazīstināja viņu ar savu sievu un dēlu.
– Nāciet, lūdzu, uz manu kabinetu, – viņa sacīja. – Tur varēsim aprunāties, bet pēc tam jums būs iespēja tikties ar meitenēm.
Pārzine veda viņu pa gaiteni, kur pie sienām rindojās koši bērnu zīmējumi.
– Man patīk šī, – sacīja Sebastjans, apstājies pie viena no tiem. Pārzine neatbildēja, un bija skaidri redzams, ka viņa no sirds piekrīt uzskatam, ka bērniem jābūt redzamiem, bet ne dzirdamiem.
Visi trīs sekoja viņai kabinetā.
Kad durvis bija aizvērtas, Harijs sāka stāstīt pārzinei, cik ļoti viņi visi gaidījuši šo apmeklējumu.
– Cik man zināms, bērni noteikti, – viņa atbildēja. – Vispirms es izskaidrošu jums dažus noteikumus, ko ievērojam šajā namā. Mūsu bērnu labāko interešu vārdā.
– Jā, protams, – atteica Harijs. – Viss jūsu rokās.
– Sandra, Sofija un Džesika, trīs meitenes, par kurām jūs esat izrādījuši interesi, pašlaik ir mākslas nodarbībā. Tāpēc jums būs iespēja pavērot viņas citu bērnu sabiedrībā. Kad mēs viņām pievienosimies, jāļauj, lai viņas turpina darboties. Nedrīkst radīt iespaidu, ka sākusies sacensība bērnu starpā. Citādi viss beigsies vienīgi ar asarām, turklāt radīs ilgstošas nevēlamas sekas. Viņi jau vienu reizi ir bijuši kādam lieki, un nav vajadzības par to atkal atgādināt. Redzot ģimenes šeit staigājam, protams, bērni zina, ka šie cilvēki domā par adopciju. Citādi kālab viņi būtu šurp braukuši? Bet bērniem nav nepieciešams uzzināt, ka izvēlēsieties tikai no trijām vai divām meitenēm. Un, protams, kad būsiet iepazinušies ar mūsu audzēknēm, jūs droši vien vēlēsieties doties uz Tontonu un Ekseteru, lai tikai pēc tam izlemtu.
Harijam gribējās sacīt, ka viņi jau ir izlēmuši, lai gan cerēja, ka izdosies radīt iespaidu, ka tieši Sebastjans ir tas, kura lēmums būs izšķirošais.
– Vai esat gatavi doties uz mākslas stundu?
– Jā! – iesaucās Sebastjans un metās uz durvju pusi.
– Kā mēs zināsim, kura ir kura? – vaicāja Emma, lēnām pieceldamās no krēsla.
Pārzine dusmīgi noskatījās uz Sebastjanu un tad sacīja: – Es jūs iepazīstināšu ar bērniem tā, lai viņiem nerastos iespaids, ka viens vai divi tiek īpaši izcelti. Pirms dodamies turp, varbūt vēlaties vēl kaut ko vaicāt?
Brīnumainā kārtā Sebastjans nesāka bērt jautājumu pēc jautājuma, tikai stāvēja pie durvīm un nepacietīgi gaidīja.
Gaitenī Sebastjans aizskrēja pieaugušajiem pa priekšu.
Bērnunama pārzine atvēra durvis, viņi iegāja klasē un klusi nostājās aizmugurē. Pārzine ar galvas mājienu vērsās pie skolotājas, un viņa sacīja: – Bērni, mums ir daži viesi.
– Labdien, Kliftona
