Sebastjans, pazinis zīmējumu, kas viņam bija iepaticies doktora Barnardo namā. – Būs tomēr labāk, ja tu nāksi iekšā, jo man nebūs pa spēkam apēst visas maizītes.
Pavisam piesardzīgi Džesika spēra soli vestibilā un palika stāvam ar pavērtu muti. Un iemesls bija nevis apaļmaizītes, bet gan daudzās īstās eļļas gleznas pie visām sienām.
– Vēlāk varēsi tās apskatīt, – apsolīja Sebastjans. – Maizītes atdzisīs.
Viesistabā Emma un Harijs piecēlās, lai sasveicinātos ar Džesiku, un atkal jau meitene nespēja novērst skatienu no gleznām. Beidzot viņa apsēdās blakus Sebastjanam un ilgpilni vērās uz svaigi ceptajām maizītēm. Viņa nekustīgi sēdēja līdz brīdim, kad Emma viņai pasniedza šķīvi, pēc tam maizīti, tad arī nazi un sviestu, bet pēc tam trauciņu ar aveņu ievārījumu.
Džesika jau grasījās apēst pirmo kumosu, bet bāreņu nama pārzine veltīja viņai drūmu skatienu.
– Paldies, Kliftones kundze, – Džesika noteica. Pēc tam viņa notiesāja vēl divas maizītes un katru pavadīja ar vārdiem: “Paldies, Kliftones kundze.”
Kad meitene noraidīja ceturto maizīti, Emma nejutās īsti droša, vai mazā patiešām vairs nevēlējās ēst, vai arī klausīja bāreņu nama pārzines pavēlei neņemt vairāk par trijām.
– Vai tu esi dzirdējusi par Tērneru? – Sebastjans vaicāja, kad Džesika bija iztukšojusi otro glāzi Tizer limonādes. Viņa nolieca galvu un neatbildēja. Sebastjans piecēlās, piegāja pie meitenes, paņēma viņu aiz rokas un izveda no istabas. – Patiesībā Tērners ir visai labs, – viņš paziņoja. – Tomēr ne tik labs kā tu.
– Vienkārši nespēju noticēt, – sacīja bāreņu nama pārzine, kad aiz bērniem aizvērās durvis. – Nekad vēl es neesmu viņu redzējusi tik atbrīvotu.
– Bet viņa nav pateikusi gandrīz ne vārda, – iebilda Harijs. – Ticiet man, Kliftona kungs, jūs tikko esat pieredzējuši īsteni daudzbalsīgu kori Džesikas izpratnē.
Emma iesmējās. – Viņa ir visai apburoša. Ja pastāv iespēja, ka viņa kļūst par mūsu ģimenes piederīgo, kā mums vajadzētu rīkoties tālāk?
– Diemžēl tas ir visai garš process, – atteica bāreņu nama pārzine. – Un ne katru reizi rezultāts ir apmierinošs. Sāksiet ar to, ka laiku pa laikam uzaicināsiet viņu ciemos. Ja viss noritēs labi, varēsiet apsvērt, vai esat gatavi viņu uzņemt arī, kā mēs to saucam, uz visu nedēļas nogali. Pēc tam vairs nebūs atpakaļceļa, jo mēs neatbalstām veltīgu cerību lološanu.
– Mēs rīkosimies jūsu vadībā, pārzines kundze, – teica Harijs, – jo pavisam noteikti vēlamies pamēģināt.
– Tad es darīšu visu, kas manos spēkos, – pārzine atbildēja. Kad viņa bija izdzērusi jau trešo tasi tējas un apēdusi otro maizīti, Emmai un Harijam bija pilnībā skaidrs, kas no viņiem tiek gaidīts.
– Kur palicis Sebastjans un Džesika? – vaicāja Emma, kad bāreņu nama pārzine ieminējās, ka viņām būtu laiks doties projām.
– Aiziešu paskatīties, – pieteicās Harijs, bet tajā brīdī abi bērni iebrāzās istabā.
– Mums laiks doties mājup, jaunā dāma, – sacīja bāreņu nama pārzine un piecēlās. – Jāpaspēj uz vakariņām.
Džesika nebija ar mieru atlaist Sebastjana roku. – Man vairs negribas ēst, – meitene sacīja.
Pārzinei pietrūka vārdu.
Harijs aizveda Džesiku uz vestibilu un palīdzēja uzvilkt mēteli. Kad pārzine jau stāvēja parādes durvīs, meitene izplūda asarās.
– Ak nē… – noteica Emma. – Un man likās, ka viss būs labi.
– Labāk nemaz nevarēja būt, – nočukstēja pārzine. – Viņi raud tikai tad, ja nevēlas doties projām. Klausiet manam padomam! Ja jūs abi esat vienisprātis, tad aizpildiet visus pieteikumus pēc iespējas ātrāk.
Džesika pagriezās un atvadoties pamāja ar roku, bet pēc tam iekāpa bāreņu nama pārzines nelielajā Austin 7. Pār meitenes vaigiem joprojām plūda asaras.
– Laba izvēle, Sebastjan, – uzslavēja Harijs, apskāvis dēla plecus. Abi noraudzījās, kā auto pazūd skatienam.
Pagāja pieci mēneši līdz brīdim, kad bāreņu nama pārzine pēdējo reizi devās projām no Beringtonholas un doktora Barnardo namā atgriezās viena pati, laimīgi atstājot kārtējo audzēkni jaunajās mājās. Nu, varbūt arī ne gluži laimīgi, jo drīz vien Emma un Harijs pamanīja, ka Džesikai ir zināmas problēmas, turklāt nopietnākas nekā Sebastjanam.
Viņiem pat prātā nebija ienācis, ka Džesika nekad nav gulējusi viena pati istabā. Pirmajā naktī, ko Džesika pavadīja Beringtonholā, viņa atstāja bērnistabas durvis vaļā un raudāja, līdz miegs tomēr viņu pievārēja. Harijs un Emma jau drīz pierada pie tā, ka no rīta drīz pēc pamošanās gultā starp viņiem ieslīdēja silts augumiņš. Šie apciemojumi kļuva retāki, kad Sebastjans atdeva viņai savu iemīļoto lācīti Vinstonu.
Džesika dievināja Vinstonu, viņš bija otrais uzreiz pēc Sebastjana. Viņas lielais brālis bija paziņojis: – Es esmu pārāk pieaudzis, lai rotaļātos ar lāci. Jau pēc dažām nedēļām es sākšu mācīties skolā.
Arī Džesika gribēja kopā ar Sebastjanu doties uz Svētā Bedas skolu, taču viņš paskaidroja, ka zēni un meitenes nemācās vienā skolā.
– Kāpēc ne? – Džesika vēlējās zināt.
– Patiešām, kāpēc ne? – piebalsoja arī Emma.
Beidzot pienāca gaidītā diena. Emma raudzījās uz savu lielo dēlu un domāja, kur gan aizskrējis laiks. Zēnam mugurā bija sarkana žakete, sarkana cepure un pelēkas vilnas flaneļa īsbikses. Viņa kurpes mirdzēja. Bija mācību semestra pirmā diena. Džesika stāvēja uz kāpnēm pie namdurvīm un māja ar roku tik ilgi, kamēr automašīna izbrauca pa vārtiem un pazuda skatienam. Pēc tam viņa apsēdās uz augšējā pakāpiena un gaidīja Sebastjana atgriešanos.
Zēns bija uzstājis, ka nevēlas, lai māte pievienojas viņam un Harijam ceļā uz skolu. Kad Harijs vaicāja dēlam, kāpēc tā, viņš atteica: – Nevēlos, lai citi zēni redz, kā mamma mani skūpsta.
Harijs uzskatītu dēla iebildumus par pamatotiem, ja vien neatcerētos pats savu pirmo dienu Svētā Bedas skolā. Viņš kopā ar māti brauca tramvajā no Stilhausleinas un lūdza mātei, vai nevarētu izkāpt vienu pieturu ātrāk un pēdējos simt jardus iet kājām, lai pārējie zēni neattaptu, ka viņiem nav automašīnas. Piecpadsmit jardus no skolas vārtiem viņš ļāva, lai māte viņu noskūpsta, tad aši atvadījās un atstāja māti stāvam. Pirmo reizi piegājis pie Svētā Bedas skolas vārtiem, viņš redzēja, ka klasesbiedri izkāpj no skaistām karietēm un automašīnām. Viens bija atvests pat ar Rolls-Royce, kam pie stūres sēdēja šoferis livrejā.
Arī Harijam
