kaķis –, tomēr patiesībā centās uzminēt, kura no meitenēm ir Džesika Smita. Diemžēl viņai tas neizdevās. Pienāca pārzine un sacīja: – Šī ir Sandra.
– Cik skaists zīmējums, Sandra! – Emma uzslavēja. Meitenes sejā uzplauka milzum plats smaids, bet Sebastjans pieliecās, lai palūkotos tuvāk.
Piegājis pie Sandras, Harijs uzsāka sarunu, bet Emma un Sebastjans tika iepazīstināti ar Sofiju.
– Tas ir kamielis, – viņa pārliecināti sacīja, pirms kāds bija paguvis kaut ko pavaicāt.
– Dromedārs vai baktriāns?
– Baktriāns, – Sofija atbildēja ar tikpat lielu pārliecību. – Bet viņam ir tikai viens kupris, – aizrādīja Sebastjans.
Sofija pasmaidīja un steigšus piezīmēja kamielim vēl vienu kupri. – Kurā skolā tu mācies? – viņa vaicāja.
– Septembrī sākšu mācīties Svētā Bedas skolā, – Sebastjans paskaidroja.
Harijs vēroja dēlu, kurš nenoliedzami labi sapratās ar Sofiju, un jau bažījās, ka zēns ir izvēlējies māsu. Piepeši viņa dēla uzmanību piesaistīja kāda zēna zīmējums. Tajā brīdī pārzine iepazīstināja Hariju ar Džesiku. Viņa bija tik ļoti iegrimusi savā darbā, ka nemaz nepacēla galvu, lai paskatītos uz viesi. Harijs ļoti pūlējās, taču meitene pievērsa uzmanību tikai savam darbam. “Vai viņa ir tik ļoti kautrīga? Vai varbūt pat pārbijusies?” Harijam nebija iespējas to noskaidrot.
Tobrīd Emma ar Sofiju sarunājās par kamieli. Meitene vaicāja, vai Harijam labāk patīk kamielis ar vienu kupri vai tomēr ar diviem. Kamēr Harijs domāja, ko atbildēt, Emma de-
vās pie Džesikas. Gluži tāpat kā Harijam, arī viņai neizdevās no meitenes izdabūt ne vārda. Emma jau iedomājās, ka acīmredzot Džesika tomēr aizbrauks uz Austrāliju, bet viņu ģimenē ienāks Sofija.
Emma piegāja pie zēna, vārdā Tomijs, un aprunājās ar viņu par zīmējumā redzamo vulkāna izvirdumu. Lielākajā daļā lapas bija attēlotas milzīgas, sarkanas liesmas. Emmai ienāca prātā, ka šo bērnu droši vien labprāt adoptētu Freids, jo mazais savā darbā pievienoja vēl vairāk sarkano laukumu.
Viņa paskatījās uz Džesiku un ieraudzīja, ka ar meiteni sarunājas Sebastjans, turklāt dēls cieši raudzījās uz viņas uzzīmēto Noasa šķirstu.
Likās, ka meitene klausās, ko viņš saka, tomēr galvu pacēlusi nebija. Sebastjans devās projām no Džesikas, vēl reizi uzmeta skatienu Sandras un Sofijas zīmējumiem un tad nostājās pie durvīm.
Pēc dažām minūtēm nama pārzine aicināja viņus doties uz kabinetu un iedzert pa tasei tējas.
Viņa ielēja tēju trijās krūzītēs, piedāvāja viesiem Bath Oliver cepumus un sacīja: – Mēs sapratīsim, ja vēlēsieties doties mājup, visu kārtīgi apsvērt un atgriezties kādu citu reizi. Varbūt arī aizbraukt uz citiem mūsu namiem un tikai pēc tam izdarīt galīgo izvēli.
Harijs klusēja un gaidīja, ko sacīs Sebastjans.
– Manuprāt, visas trīs meitenes bija patiešām jaukas, – teica Emma. – Ir gandrīz neiespējami izvēlēties.
– Piekrītu, – apstiprināja Harijs. – Varbūt mums patiešām vajadzētu paklausīt jūsu ieteikumam, mājās visu kārtīgi pārrunāt un pēc tam izlemt.
– Tā taču būtu tikai laika tērēšana. – Sebastjans izrādīja savu pārgudra bērna loģiku. – Mums visiem vislabāk patika viena un tā pati meitene.
– Vai tas nozīmē, ka tu esi izlēmis? – Harijs vaicāja. “Ja arī Sebastjans būs paudis savu vēlmi, mēs ar Emmu varē-
sim izmantot savu balsu vairākumu. Un tas, protams, nebūtu labākais veids, kā Džesikai uzsākt dzīvi Beringtonholā.”
– Pirms izlemjat, – ierunājās nama pārzine, – varbūt noderēs nedaudz papildinformācijas par visām trim meitenēm. Sandru būs visvieglāk audzināt. Sofija ir sabiedriskāka, tomēr arī gaisīgāka.
– Un Džesika? – vaicāja Harijs.
– Neapšaubāmi, viņa ir vistalantīgākā no šīm meitenēm. Tikai mīt pati savā pasaulē, un viņai ir grūtības ar draugu iegūšanu. Salīdzinot visas trīs, manuprāt, jums vispiemērotākā būtu Sandra.
Harijs vēroja, kā dēla sejā iegulst aizvien drūmāka izteiksme. Viņš mainīja taktiku.
– Jā, domāju, ka nākas jums piekrist, pārzines kundze, – teica Harijs. – Laikam arī es izvēlos Sandru.
– Man šķiet, ka tieku plosīta uz pusēm, – ieteicās Emma.
– Man labāk patika Sofija. Tik dzirkstoši jautra.
Emma un Harijs aši saskatījās. – Tā, nu viss tavās rokās, Sebastjan. Sandra vai Sofija? – vaicāja Harijs.
– Ne viena, ne otra. Man labāk patīk Džesika, – viņš pateica, tad pietrausās kājās un izskrēja no kabineta, atstājot durvis atvērtas.
Pārzine piecēlās no savas vietas. Bija skaidri redzams, ka viņa noteikti sacītu Sebastjanam kādu skarbāku vārdu, ja vien tas būtu viņas varā.
– Viņš vēl nav īsti sapratis, ko nozīmē demokrātija, – noteica Harijs, pūlēdamies saspringto gaisotni padarīt kaut mazliet jaukāku. Pārzine gāja uz durvju pusi. Izskatījās, ka viņa nav īsti pārliecināta, ko vajadzētu darīt. Harijs un Emma sekoja viņai gaitenī. Iegājusi klasē, pārzine bija patiesi pārsteigta. Džesika savu zīmējumu dāvināja Sebastjanam.
– Ko tu viņai dosi pretī? – Harijs vaicāja dēlam, kad zēns gāja viņam garām, sažņaudzis rokā Noasa šķirstu.
– Es apsolīju, ka viņa varēs nobaudīt savu iemīļotāko ēdienu, ja vien rīt ieradīsies pie mums uz tēju.
– Un kāds ir viņas iemīļotākais ēdiens? – vaicāja Emma.
– Karstas apaļmaizītes ar sviestu un aveņu ievārījumu. – Vai tā rīkoties būtu pareizi? – Harijs vaicāja pārzinei.
– Jā, bet varbūt labāk būs, ja brauks visas trīs, – sacīja nama pārzine.
– Nē, paldies, pārzines kundze, – iebilda Emma. – Būs labi arī ar Džesiku vienu pašu.
– Kā vēlaties, – atteica pārzine, nespēdama noslēpt pārsteigumu.
Mājupceļā uz Beringtonholu Harijs vaicāja dēlam, kālab viņš izvēlējies Džesiku.
– Sandra bija diezgan jauka, – zēns sacīja. – Un Sofija bija patiešām jautra, tomēr līdz mēneša beigām man jau būtu garlaicīgi gan ar vienu, gan otru.
– Un Džesika?
– Viņa man atgādināja
