– Sebastjans ar lepnumu apstiprināja. – Vai vēlies vienu?
– Jā, lūdzu, – atteica Lu Jans.
Veikalā tuvu ieejai bija sakrauti kaudzē Sebastjana tēva jaunākā romāna eksemplāri cietajā iesējumā, turpat blakus bija arī mīkstajos vākos iesietā “Aklā liecinieka lieta” un “Kas neriskē…” – pirmās divas Viljama Vorika sērijas grāmatas.
Pa vienai no visām trijām grāmatām Sebastjans pasniedza draugam. Drīz vien viņiem jau bija pievienojušies vēl vairāki klasesbiedri. Sebastjans visiem izdalīja pa jaunākās grāmatas eksemplāram un dažos gadījumos arī pa vienam no pārējām. Kaudze strauji plaka, bet tad no letes otras puses iznāca vīrietis vidējos gados, sagrāba Sebastjanu aiz apkakles un aizvilka nost.
– Kā tev liekas, ko tu dari? – vīrietis kliedza.
– Viss kārtībā, – mierināja Sebastjans. – Tās ir mana tēva grāmatas.
– Nu esmu dzirdējis pietiekami, – noteica veikala vadītājs un veda Sebastjanu veikala dziļumā. Viņš pagriezās pret pārdevēju un sacīja: – Izsauc policiju! Es te noķēru zagli nozieguma vietā. Un tad paraugies, vai vari atgūt grāmatas, kuras viņa drauģeļi aizbēgot paķēra līdzi. – Veikala vadītājs iestūma Sebastjanu kabinetā un nogrūda uz dīvāna. – Pat nedomā kustēties! – viņš noteica un izgāja no kabineta, spēcīgi aizcirtis durvis.
Sebastjans dzirdēja, kā slēdzenē pagriežas atslēga. Viņš piecēlās, piegāja pie veikala vadītāja galda, paņēma vienu grāmatas eksemplāru, apsēdās atkal uz dīvāna un sāka lasīt. Viņš bija ticis līdz devītajai lappusei, kad telpā atgriezās triumfējošais veikala vadītājs ar smīnu sejā.
– Te nu viņš ir, vecākais inspektor. Pieķēru tieši nozieguma vietā. – Vecākais inspektors Blekmors pūlējās saglabāt nopietnu sejas izteiksmi, kad veikala vadītājs vēl piebilda: – Viņš uzdrīkstējās man pateikt, ka tās grāmatas piederot viņa tēvam.
– Viņš nemeloja, – vecākais inspektors Blekmors atzina. – Tas ir Harija Kliftona puika. – Stingri raudzīdamies uz Sebastjanu, viņš piemetināja: – Tomēr tas nav nekāds attaisnojums tavai rīcībai, jaunais cilvēk.
– Pat ja viņa tēvs ir Harijs Kliftons, man joprojām ir iztrūkums vienas mārciņas un astoņpadsmit šiliņu apmērā, – žēlojās veikala vadītājs. – Ko jūs grasāties iesākt šajā lietā? – viņš vaicāja un apsūdzoši norādīja ar pirkstu uz Sebastjanu.
– Es jau esmu sazinājies ar Kliftona kungu, – teica Blekmors. – Domāju, ka pavisam drīz šis jautājums būs nokārtots. Kamēr mēs gaidām viņa ierašanos, jūs viņa dēlam varētu izskaidrot grāmatu tirdzniecības ekonomiskos pamatus. Izskatījās, ka veikala vadītājs ir mazliet nomierinājies, un pēc brīža viņš jau apsēdās pie sava rakstāmgalda.
– Kad tavs tēvs uzraksta grāmatu, – veikala vadītājs sacīja, – izdevējs samaksā viņam avansā un pēc tam vēl procentus no pārdotajām grāmatām. Tava tēva gadījumā, manuprāt, tie varētu būt apmēram desmit procenti. Izdevējam ir jāsamaksā arī pārdevējiem, redakcijas komandai un tiem, kas virza grāmatu tirgū, tāpat iespiedējam, reklamētājiem un piegādātājiem.
– Un cik daudz jūs maksājat par grāmatu? – Sebastjans vaicāja.
Blekmors nevarēja vien sagaidīt, kāda būs atbilde. Veikala vadītājs vilcinājās, bet tad sacīja: – Apmēram divas trešdaļas no grāmatas cenas.
Sebastjans piemiedza plakstus. – Tātad mans tēvs saņem tikai desmit procentus, bet jūsu kabatā ieripo veseli trīsdesmit trīs procenti?
– Jā, taču man ir jāsedz īres nauda un komunālie maksājumi par šīm telpām, kā arī maniem darbiniekiem algas, – veikala vadītājs aizstāvēdamies skaidroja.
– Tad jau manam tēvam lētāk būtu atlikt grāmatas atpakaļ, nevis maksāt jums visu to naudu?
Vecākais inspektors Blekmors iedomājās, cik labi būtu, ja sers Volters Beringtons vēl būtu dzīvs. Viņam šī vārdu apmaiņa sagādātu patiesu baudījumu.
– Varbūt jūs varētu man pateikt, – turpināja Sebastjans, – cik grāmatu jāatliek atpakaļ?
– Astoņas cietajā iesējumā un vienpadsmit mīkstajos vākos, – paskaidroja veikala vadītājs. Kabinetā ienāca Harijs. Blekmors viņam paskaidroja, kas atgadījies, un tad piebilda: – Šajā reizē es zēnam neizvirzīšu apsūdzību zādzībā, tikai izteikšu brīdinājumu, Kliftona kungs. Jūsu ziņā ir parūpēties par to, lai viņš nekad vairs tik bezatbildīgi nerīkotos.
– Protams, vecākais inspektor, – atteica Harijs. – Es esmu ļoti pateicīgs un lūgšu izdevēju, lai nekavējoties atgādā trūkstošās grāmatas. Un tev, manu zēn, vairs nebūs kabatas naudas tik ilgi, līdz pēdējais penijs būs samaksāts, – viņš piemetināja un paskatījās uz Sebastjanu.
Zēns kodīja lūpu.
– Paldies, Kliftona kungs, – pateicās veikala vadītājs un tad mazliet kautrīgi pajautāja: – Ja reiz esat šeit, vai būsiet tik laipns un parakstīsiet atlikušās grāmatas?
Emmas māte Elizabete devās uz slimnīcu veikt pārbaudes, un viņai nācās pārliecināt meitu, ka nekas nopietns nav atgadījies un nav jāraizējas. Viņa lūdza, lai Emma neko nesaka ne bērniem, ne arī Harijam, lai lieki nesatrauktu viņus. Tas viss patiešām darīja Emmu bažīgu, un pēc atgriešanās Beringtonholā viņa piezvanīja Džailsam un pēc tam arī savai māsai uz Kembridžu. Abi pameta iesāktos darbus un steidzās uz Bristoli.
– Cerēsim, ka lieki netērēju jūsu laiku, – sacīja Emma, kad bija viņus sagaidījusi Templmīdsas stacijā.
– Drīzāk jau cerēsim, ka tu tērē mūsu laiku velti, – izlaboja Greisa.
Džailss izskatījās noraizējies un brauciena laikā raudzījās ārā pa logu. Viņi klusēja, jo vārdiem nebija vietas.
Pat pirms tam, kad Lengborna kungs bija aizvēris sava kabineta durvis, Emma juta, ka ziņas nebūs labas.
– Es vēlētos, kaut būtu iespējams to pavēstīt jums kaut kā saudzīgāk, – mediķis sacīja, kad viņi bija apsēdušies. – Diemžēl tā nav. Doktors Reibērns, kurš jau gadiem ilgi ir bijis jūsu mātes ģimenes ārsts, veica parastās pārbaudes un pēc analīžu rezultātu saņemšanas norīkoja jūsu māti pie manis, lai es veiktu sīkāku izmeklēšanu.
Emma sažņaudza pirkstus dūrēs. Tā viņa mēdza darīt jau skolas laikā, kad bija satraukta vai nobijusies.
– Vakar, – ārsts turpināja, – man no klīnikas laboratorijas atsūtīja analīžu rezultātus. Doktora Reibērna aizdomas pilnībā ir apstiprinājušās. Jūsu mātei ir krūts vēzis.
– Vai to var ārstēt? – Emma nekavējoties vaicāja.
– Pagaidām mēs nespējam izārstēt šādus pacientus viņas vecumā, – atbildēja
