nedomāju, ka mammas bēru diena ir pats labākais laiks viņas testamenta noteikumu apspriešanai.
– Dārgais, es nevēlos izskatīties neiejūtīga, – iejaucās Virdžīnija, – tomēr vēlos atgādināt, ka rīt no rīta es atgriežos Londonā, bet pēc tam gandrīz viss mans laiks būs vajadzīgs, lai sagatavotos kāzām, tāpēc, manuprāt, šo jautājumu apspriešana būtu ļoti nepieciešama tieši tagad, kad esam visi kopā. – Viņa pagriezās pret Džailsu un viņam mīļi uzsmaidīja.
– Es piekrītu Virdžīnijai, – viņš teica. – Tagad ir īstais laiks. Varu apliecināt, Emma, ka māte ir paredzējusi ļoti adekvātu daļu gan tev, gan Greisai. Katrai ir atstāti desmit tūkstoši mārciņu un katrai vienāda daļa viņas dārglietu. Sebastjanam viņa ir atstājusi piecus tūkstošus, kurus viņš mantos, kad būs sasniedzis atbilstīgu vecumu.
– Šim bērnam patiešām paveicies! – Virdžīnija noteica. – Džesikai viņa ir novēlējusi savu Tērnera gleznu. Tomēr tā paliks ģimenē, līdz meitene būs sasniegusi divdesmit viena gada vecumu. – Ar šo teikumu Virdžīnija pilnībā atklāja to, ka Džailss ir viņai visos sīkumos izstāstījis mātes testamentā minēto vēl ilgi pirms tam, kad grasījās par to stāstīt māsām. – Patiešām dāsni, – Virdžīnija nerimās. – Turklāt jāatceras, ka Džesika pat nav šās ģimenes piederīgā.
– Mēs uz Džesiku raugāmies kā uz meitu, – asi iebilda Harijs. – Un tieši tā pret viņu arī izturamies.
– Pusmāsa. Laikam jau tas būtu precīzāks apzīmējums, – paziņoja Virdžīnija. – Mēs nedrīkstam aizmirst, ka viņa ir no Barnardo bāreņu nama, turklāt vēl arī ebrejiete. Es esmu no Jorkšīras, un laikam jau tāpēc man patīk visu saukt īstajos vārdos.
– Bet es esmu no Glosteršīras, un laikam tāpēc man ir tieksme, – atcirta Emma, – viltīgas draņķes dēvēt par viltīgām draņķēm.
Emma piecēlās un noteiktā solī izgāja no istabas. Pirmo reizi tā vakara laikā Džailss izskatījās apmulsis. Tagad Harijs bija pilnīgi pārliecināts – ne Džailss, ne arī Virdžīnija nezina par Elizabetes jauno testamentu. Viņš rūpīgi apdomāja vārdus un tad sacīja: – Emma pēc bērēm ir pārāk uzbudināta. Esmu pārliecināts, ka rīt viņa jutīsies jau labāk.
Viņš salocīja salveti, novēlēja viņiem labu nakti un aizgāja, vairs ne vārda nesacīdams.
Virdžīnija paraudzījās uz savu līgavaini. – Tu biji lielisks, Trusīt. Man tomēr jāteic, ka tavā ģimenē gan visi ir viegli aizvainojami. Bet laikam jau pēc visa, ko viņiem nācies piedzīvot, tas nav nekas neparasts. Lai nu kā, tomēr es paredzu, ka nākotnei tas neko labu nesola.
Desmitā nodaļa
“Raida BBC. Šīs ir ziņas, un tās lasa Alvars Lidels. Šorīt pulksten desmitos premjerministrs Etlija kungs audiencē pie karaļa lūdza atļauju Viņa Majestātei atlaist parlamentu un izsludināt vispārējās vēlēšanas valstī. Etlija kungs atgriezās valdības ēkā un paziņoja, ka vēlēšanas notiks ceturtdien, divdesmit piektajā oktobrī.”
Nākamajā dienā seši simti divdesmit divi parlamenta locekļi sakravāja somas, atvadījās no kolēģiem un atgriezās savos vēlēšanu apgabalos, lai sagatavotos cīņai. Viņu vidū bija arī sers Džailss Beringtons, Leiboristu partijas kandidāts, Bristoles doku strādnieku pārstāvis.
Kādā rītā pie brokastīm Džailss pateica Harijam un Emmai, ka Virdžīnija viņam nepievienosies pirmsvēlēšanu kampaņā. Emma pat necentās slēpt savu atvieglojumu.
– Virdžīnijai liekas, ka viņas klātbūtnes dēļ es pat varētu zaudēt kādu vēlētāju balsis, – atzinās Džailss. – Galu galā neviens no viņas ģimenes nekad nav balsojis par leiboristiem. Viens vai divi, iespējams, atbalstījuši liberāļus, taču leiboristus nekad.
Harijs iesmējās. – Vismaz kaut kas kopīgs mums ir.
– Ja leiboristi vēlēšanās uzvarēs, – sacīja Emma, – kā tev šķiet, vai Etlija kungs varētu uzaicināt tevi pievienoties Ministru kabinetam?
– Dievam vien zināms. Tas cilvēks savas kārtis tur tik cieši piespiestas sev pie krūtīm, ka arī pats tās saskata tikai ar grūtībām. Lai nu kā, bet vēlēšanas jau ir pavisam tuvu, un nav nekādas nozīmes prātot par to, kas būs. Jāgaida rezultāti.
– Man jau liekas, – sacīja Harijs, – ka šajā reizē atgriezīsies Čērčils. Tikai briti ir spējīgi izslēgt no spēles premjerministru pēc tam, kad viņš tikko izvedis tautu no kara.
Džailss ieskatījās pulkstenī. – Es nevaru atļauties te sēdēt un pļāpāt, – viņš teica. – Mani gaida Kronēšanas ielā.
Vai pievienosies man, Harij? – viņš smaidot vaicāja.
– Vai tu joko? Es nespēju iztēloties sevi aicinām cilvēkus, lai viņi balso par tevi. Es aizbiedēšu vairāk cilvēku nekā Virdžīnija.
– Kāpēc tad tā? – jautāja Emma. – Tu tikko esi izdevējam iesniedzis savu jauno manuskriptu. Un allaž apgalvo, ka personiskā pieredze ir daudz vairāk vērta, nekā sēdēšana bibliotēkā, lai nebeidzami pārbaudītu faktus.
– Bet man paredzēta ļoti aizņemta diena, – iebilda Harijs.
– Protams, – neatlaidās Emma. – Tad paskatīsimies. Tev no rīta jāaizved Džesika uz skolu un… ak jā, pēcpusdienā jāaizbrauc viņai pakaļ un jāatved uz mājām.
– Labi, labi. Es tev pievienošos, Džails, – padevās Harijs. – Taču tikai kā novērotājs. Tev tas ir jāsaprot.
– Labdien, kungs! Mani sauc Džailss Beringtons. Ceru, ka divdesmit piektā oktobra vēlēšanās varu rēķināties ar jūsu atbalstu, – viņš sacīja, kad bija apstājies, lai aprunātos ar kādu potenciālo vēlētāju.
– Pavisam noteikti jūs to varat, Beringtona kungs. Es vienmēr balsoju par torijiem.
– Paldies, – tencināja Džailss un veicīgi pārmetās pie cita potenciālā vēlētāja.
– Bet tu taču esi leiboristu kandidāts! – Harijs atgādināja sievas brālim.
– Vēlēšanu biļetenā nekas nav minēts par piederību partijām, – atteica Džailss, – tur ir tikai kandidātu saraksts. Kāpēc lai es būtu sagrāvis viņa ilūzijas? Labdien, mani sauc Džailss Beringtons un es ceru, ka…
– Turpini vien cerēt, jo es netaisos balsot par sapuvušo sabiedrības krējumu!
– Bet es taču esmu leiboristu kandidāts! – protestēja Džailss.
– Tas tev netraucē būt tādam pašam kā citi! Tu gluži vienkārši esi savas šķiras nodevējs!
Harijs pūlējās nesmieties, kad neapmierinātais cilvēks devās projām.
– Labdien, kundze! Mani sauc Džailss Beringtons.
– Cik
