mēs sākam runāt par jūsu reklāmas tūri, – sacīja Gincburgs, – es vēlos dzirdēt visu par to, kā Emmai klājies kopš aizbraukšanas no Ņujorkas. Kā jūs ieguvāt Sudraba zvaigzni? Vai Emma strādā algotu darbu? Kāda bija Sebastjana reakcija, kad viņš pirmo reizi sastapa savu tēvu? Un…
– Un Emma teica, lai neatgriežos Anglijā, pirms neesmu noskaidrojis visu par to, kas noticis ar Seftonu Dželksu.
– Vai varam vispirms pasūtīt? Ar tukšu vēderu man negribas domāt par Seftonu Dželksu.
– Es patiešām nesteidzos uz Vašingtonas vilcienu, bet diemžēl man noteikti šovakar jāatgriežas Londonā, Beringtones jaunkundz, – teica profesors Feldmens, kad bija parakstījis pēdējo grāmatu. – No rīta desmitos man jābūt Londonas Ekonomikas skolā. Tad nu iznāk, ka varu jums veltīt vien dažas minūtes. – Emma centās neizrādīt vilšanos, bet Feldmens piebilda: – Ja vien…
– Ja vien?
– Varbūt jūs būtu gatava pievienoties man braucienā uz
Londonu? Tādā gadījumā jums mana nedalītā uzmanība piederētu vismaz divas stundas.
Emma svārstījās. – Man jāpiezvana.
Jau pēc divdesmit minūtēm viņa sēdēja pretī profesoram Feldmenam pirmās klases vagonā. Viņš bija pirmais, kurš sāka uzdot jautājumus.
– Beringtones jaunkundz, vai jūsu ģimenei joprojām pieder kuģniecība, kas jūsu vārdu padarījusi slavenu?
– Jā, manai mātei pieder divdesmit divi procenti.
– Ar to ir vairāk nekā pietiekami, lai nodrošinātu, ka jūsu ģimene kontrolē visu, kas organizācijā notiek. Vismaz tikmēr, kamēr neviena cita rokās nav nonākuši vairāk par divdesmit diviem procentiem.
– Mans brālis Džailss neizrāda pārāk lielu interesi par norisēm kompānijā. Viņš ir parlamenta loceklis un pat neierodas uz ikgadējām pārskata sapulcēm. Toties es tajās piedalos, un tālab man jārunā ar jums.
– Lūdzu, sauciet mani par Sairusu! Es jau esmu tajā vecumā, kad nevēlos no jaunas un skaistas lēdijas mutes dzirdēt atgādinājumu par saviem gadiem.
“Vienā ziņā Greisai noteikti bija taisnība,” nodomāja Emma un nolēma šo faktu izmantot savā labā. Viņa uzsmaidīja profesoram un pēc tam pavaicāja: – Kādas problēmas, jūsuprāt, nākamajā desmitgadē sagaida kuģu būves industriju?
Mūsu jaunais valdes priekšsēdētājs sers Viljams Treverss…
– Augstākā klase. Kjūnārds bija īsts muļķis, kad ļāva tik labam profesionālim aiziet projām, – viņu pārtrauca Feldmens.
– Sers Viljams apsver, vai mūsu flotei vajadzētu pievienot jaunu pasažieru kuģi.
– Tas ir neprāts, – Feldmens attrauca un ar dūrē sažņaugtiem pirkstiem iebelza pa sēdekli sev blakus. Gaisā uzvilnīja putekļu mākonis. Emma nepaguva pavaicāt pēc paskaidrojuma, jo viņš jau steigšus turpināja: – Ja vien jums nav nopietnu papildu līdzekļu, ko ziedot šim mērķim. Vai varbūt ir parādījušies kādi nodokļu atvieglojumi, kas saistīti ar Lielbritānijas kuģniecību darbību, bet man neviens par tiem nav pavēstījis.
– Arī man par tādiem nekas nav zināms, – atzina Emma. – Tad ir pienācis laiks jums ar skaidru skatienu paraudzīties uz faktiem. Lidmašīnas pārvērtīs kuģus par peldošiem dinozauriem. Kālab gan pie pilna saprāta esošam cilvēkam būtu jāziedo piecas dienas, lai šķērsotu Atlantijas okeānu, ja to pašu ceļojumu var veikt astoņpadsmit stundās ar lidmašīnu?
– Jūras brauciena laikā varbūt ir vairāk iespēju atslābināties? Kādam ir bailes no lidojuma? Galapunktā cilvēks ierodas labākā fiziskā formā? – minēja Emma, atsaukdama atmiņā sera Viljama argumentus gada pārskata sapulcē.
– Tie ir novecojuši uzskati, jaunā dāma, – iebilda Feldmens. – Ja grasāties pārliecināt mani, jums jāizdomā kaut kas labāks. Patiesība ir tāda, ka modernie darījumu cilvēki un pat dēkaināki ceļotāji vēlas samazināt laiku, kas viņus šķir no galamērķa. Un paies tikai daži gadi, kamēr ļaudis pie šās domas pieradīs, un es tiešām domāju, ka tie būs tikai daži gadi… Pēc tam jau tiks atvērtas pasažieru aviolīnijas. Nākotnes bizness.
– Bet ilgtermiņā?
– Tik daudz laika jums nebūs.
– Ko tad jūs iesakāt?
– Visu brīvo naudu, kas jums pieejama, investējiet kravas kuģos. Ar lidmašīnām nevarēs pārvadāt tik smagas kravas kā automašīnas, lauksaimniecības tehniku. Pat pārtiku.
– Kā lai seru Viljamsu par to pārliecina?
– Nākamajā valdes sēdē skaidri paudiet savu nostāju, – norādīja Feldmens un ar dūri atkal iebelza pa sēdekli.
– Bet es nemaz neesmu valdes locekle.
– Jūs neesat valdē?
– Nē, un es nespēju pat iztēloties, ka Beringtoniem valdē jel kad būs sieviete.
– Viņiem nav izvēles, – sacīja Feldmens paceltā balsī. – Jūsu mātei pieder divdesmit divi procenti kompānijas akciju. Jūs varat pieprasīt vietu valdē.
– Man nav nepieciešamās kvalifikācijas, un divu stundu ilgs mācību brauciens to nevarēs mainīt pat tad, ja mans ceļabiedrs ir Pulicera prēmijas ieguvējs.
– Tad ir pienācis laiks šādu kvalifikāciju iegūt.
– Kā jūs to domājat? – vaicāja Emma. – Anglijā, cik man zināms, nav universitātes, kur varētu iegūt zinātnisko grādu biznesā.
– Tad jums nāksies ziedot trīs gadus un pievienoties man Stenforda Universitātē.
– Diezin vai manam vīram un mazajam dēlam šāda iecere patiktu, – atteica Emma, vairs nevēlēdamās slēpties aiz maskas.
Šis paziņojums lika profesoram mirkli paklusēt, bet pēc brīža viņš vaicāja: – Vai desmit centus vērtu pastmarku jūs varētu atļauties?
– Jā, – piesardzīgi atbildēja Emma, īsti nesaprazdama, kas profesoram padomā.
– Tad es ar lielāko prieku šajā rudenī ieskaitīšu jūs savā studentu grupā Stenfordā.
– Bet, kā jau es paskaidroju…
– Jūs bez vilcināšanās apstiprinājāt, ka varat atļauties desmit centus vērtu pastmarku. – Emma pamāja ar galvu. – Kongress tikko pieņēma likumu, kas ļaus amerikāņiem, kuri ir dienestā ārpus valsts robežām, pieteikties uz biznesa apmācību kursu un nepiedalīties kontaktlekcijās.
– Bet es taču neesmu amerikāniete un pavisam noteikti neesmu armijas dienestā ārzemēs!
– Taisnība, – piekrita
