Metam nav līdzīgu.
Bija vairāki jautājumi, uz kuriem Harijs labprāt būtu saņēmis atbildes, taču Natālija bija kā Vinčestera modeļa šautene – ikreiz, kad viņš pacēla galvu, pār to nošalca lode.
– Gribu jūs brīdināt, – viņa, elpu neatvilkusi, turpināja, – vairums lielāko šovu jums atvēlēs vien piecas minūtes. Atšķirībā no jūsu BBC. “Dziļākā būtība” viņiem nav saprotami vārdi. Un atcerieties, ka jums atvēlētajā laikā grāmatas nosaukums jāatkārto tik bieži, cik vien tas iespējams.
Harijs sāka šķirstīt lapas, kas atradās viņam iedotajā mapē. Viņa ceļojuma plāns. Kā izskatījās, katra diena sākās kādā citā pilsētā, kur viņam jāpiedalās agrā rīta radioprogrammā, kurai seko vēl neskaitāmas citas intervijas un tikšanās – līdz brīdim, kad pienācis laiks atkal doties uz lidostu.
– Vai jūs tik nopietni rūpējaties par visiem autoriem?
– Nekādā ziņā, – atteica Natālija un atkal uzlika roku Harijam uz kājas. – Un tas liek man pieminēt lielāko problēmu, kas saistīta ar jums.
– Es radu jums kādas problēmas?
– Tā ir. Lielākā daļa intervētāju vēlēsies vaicāt, kā jūs nonācāt cietumā un kā tikāt pie Sudraba zvaigznes, bet jums vienmēr jāatceras, ka jāvirza saruna atpakaļ pie grāmatas.
– Anglijā to uzskatītu par diezgan rupju izturēšanos.
– Amerikā tieši rupjība palīdz jums iekļūt pārdotāko autoru sarakstos.
– Vai tad intervētāji nevēlēsies runāt par grāmatu?
– Harij, jums jāpieņem, ka neviens no viņiem šo grāmatu nebūs lasījis. Katru dienu uz viņu rakstāmgaldiem tiek nolikti dučiem jaunu romānu. Ja viņi būs izlasījuši kaut mazliet vairāk par nosaukumu, jums būs ļoti paveicies. Un, ja viņi atcerēsies jūsu vārdu, tas būs papildu bonusa punkts. Viņi piekrita jūs aicināt uz savu šovu tikai tālab, ka esat bijušais ieslodzītais, kurš vēlāk saņēmis Sudraba zvaigzni. Tāpēc izmantosim to jūsu labā. Ķerieties pie katras iespējas un kā neprātīgs atgādiniet par savu jauno grāmatu, – viņa pamācīja brīdī, kad limuzīns piestāja pie viesnīcas.
Tanī brīdī Harijs jau ilgojās atgriezties Anglijā.
Automašīnas vadītājs izkāpa un atvēra bagāžnieku. Pienāca viesnīcas portjē. Natālija ieveda Hariju viesnīcā un pāri vestibilam pavadīja pie reģistrācijas galdiņa, kur viņam atlika vien parādīt savu pasi un parakstīt veidlapu. Izskatījās, ka Natālija būtu visu sagatavojusi vai paša Dieva uzņemšanai.
– Laipni lūdzam Pierre, Kliftona kungs, – sacīja reģistrators un pasniedza Harijam lielu atslēgu.
– Gaidīšu jūs šeit pat vestibilā, – Natālija sacīja un ieskatījās pulkstenī, – pēc stundas. Tad limuzīns jūs aizvizinās uz Hārvarda klubu, kur jums paredzētas kopīgas pusdienas ar Gincburga kungu.
– Paldies, – tencināja Harijs un noskatījās, kā Natālija dodas pāri vestibilam, tad ārā pa durvīm un iziet uz ielas. Viņš pamanīja, ka nebija vienīgais vīrietis, kurš no viņas nespēja ne acu novērst.
Portjē pavadīja Hariju uz vienpadsmito stāvu, ieveda numurā un izskaidroja, kā darbināmas tajā atrodamās ierīces. Harijs vēl ne reizi nebija apmeties viesnīcā, kuras numurā ir gan vanna, gan duša. Viņš nolēma sīki pierakstīt tur redzamo un piedzīvoto, lai pēc atgriešanās Bristolē varētu mātei izstāstīt pilnīgi visu par šo jauno pieredzi. Harijs pateicās portjē un iedeva viņam vienīgo dolāru, kas bija pie rokas.
Pat vēl neizsaiņojis ceļasomu, Harijs pieteica telefonsarunu ar Emmu.
– Es jums atzvanīšu aptuveni pēc piecpadsmit minūtēm, kungs, – sacīja operatore okeāna otrā krastā.
Harijs ļoti ilgi mazgājās dušā un, kad bija noslaucījies milzīgākajā dvielī, kādu jebkad bija redzējis, sāka izsaiņot ceļasomu. Iezvanījās telefons.
– Jūsu pieteiktā tālsaruna, kungs, – sacīja operatore. Tūliņ pēc tam viņš izdzirdēja Emmas balsi.
– Vai tas esi tu, mīļais? Vai tu mani dzirdi?
– Protams, mīļumiņ! – smaidot atteica Harijs.
– Tu jau tagad izklausies pēc amerikāņa. Nespēju ne iedomāties, kas būs pēc trijām nedēļām.
– Tad es būšu gatavs atgriezties Bristolē. Tā es sacītu. Jo īpaši tad, ja romāns neiekļūs pārdotāko grāmatu sarakstā.
– Un ja nu patiešām neiekļūst?
– Tad es droši vien atgriezīšos mājās ātrāk.
– Pēc manām domām, tas nemaz nebūtu slikti. No kurienes tu tagad zvani?
– No Pierre. Viņi ierādījuši man vislielāko viesnīcas numuru, kādu vispār esmu redzējis. Tajā gultā varētu iekārtoties četri cilvēki.
– Tikai parūpējies, lai tu tur gulētu viens pats.
– Vannas istabā ir gaisa kondicionētājs un radio. Kaut kas neaptverams! Es vēl pat neesmu apguvis, kā to visu ieslēgt.
Vai izslēgt.
– Tev vajadzēja ņemt līdzi Sebastjanu. Viņam jau sen viss būtu skaidrs.
– Vai arī viņš būtu visu izjaucis pa daļām un atnesis man, lai salieku atkal kopā. Un kā puikam klājas?
– Viss kārtībā. Jāteic, ka bez auklītes viņš uzvedas pat labāk.
– Lieliski. Es jūtos atvieglots, to dzirdot. Un kā sokas tavi Smitas jaunkundzes meklējumi?
– Lēnām. Tomēr esmu uzaicināta uz interviju rīt pēcpusdienā Barnardo namā.
– Izklausās daudzsološi.
– No rīta satikšos ar Mičela kungu, lai noskaidrotu, ko sacīt. Un, vēl svarīgāk, lai zinātu, ko nevajag teikt.
– Tev viss izdosies, Emma. Tikai atceries, ka viņu pienākums ir atrast bērniem labas mājas. Es bažījos vienīgi par to, ko sacīs Sebastjans, kad uzzinās, ko esi iecerējusi.
– Viņš to jau zina. Uzsāku sarunu par to vakar, īsi pirms tam, kad viņš devās pie miera. Man par lielu pārsteigumu izskatījās, ka viņam šī iecere patiešām patīk. Tomēr, kad kaut kas saistās ar Sebastjanu, allaž uzrodas kāda problēma.
– Un kāda tā ir šajā reizē?
– Viņš gaida, ka izvēles brīdī varēs teikt savu vārdu par to, kuru mēs ņemsim. Labās ziņas ir tādas, ka viņš vēlas māsu.
– Ja nu viņam iepatiksies kāda cita, nevis Smitas jaunkundze? Tas varētu izrādīties visai sarežģīti.
– Ja
