Savienotajās Valstīs, – noteica virsnieks un paspieda Harijam roku.
– Paldies, – sacīja Harijs un pūlējās neizrādīt pārsteigumu, ejot cauri imigrācijas dienesta postenim un dodoties uz bagāžas saņemšanas vietu, kā tas bija minēts norādēs. Gaidīdams, kad varēs paņemt savu ceļasomu, Harijs vēl reizi pārskatīja instrukciju par to, kas darāms pēc ierašanās. Bija paredzēts, ka viņu sagaidīs Viking’s izdevniecības vecākais reklāmas aģents, kurš pavadīs viņu uz viesnīcu un iedos paredzēto pasākumu sarakstu. Ik reizi, kad Harijs ieradās kādā Lielbritānijas pilsētā, viņu tur pavadīja vietējais grāmatu tirdzniecības pārstāvis, tāpēc Harijs nebija īsti pārliecināts par to, kas īsti ir reklāmas aģents.
Dabūjis savu veco skolas laiku ceļasomu, Harijs devās uz muitas posteni. Virsnieks lika atvērt ceļasomu, pavirši apskatīja tās saturu un tad uz somas sāniem ar krītu uzvilka lielu baltu krustu, bet pēc tam mudināja doties tālāk. Uz pusapļa formas zīmes virs izejas bija uzrakstīti vārdi: “Esiet sveicināti Ņujorkā!” Un zem tās rotājās smaidošā pilsētas mēra Viljama O’Dvaiera fotoattēls.
Sagaidīšanas zālē Harijs ieraudzīja daudzus uniformās tērptus šoferus, kuri rokās turēja plāksnītes ar sagaidāmā cilvēka vārdu. Harijs ar skatienu meklēja uzvārdu “Kliftons” un, to pamanījis, uzsmaidīja šoferim. – Tas esmu es.
– Priecājos jūs satikt, Kliftona kungs. Mani sauc Čārlijs. – Harija pamatīgo ceļasomu viņš pacēla ar tādu vieglumu, it kā tas būtu vien nieka portfelis. – Un šī ir jūsu reklāmas aģente. Natālija.
Harijs pagriezās un ieraudzīja jaunu sievieti, kura norādēs bija minēta vienkārši kā “N. Redvuda”. Viņa bija gandrīz vienā augumā ar Hariju, īsiem, moderni apgrieztiem, blondiem matiem, zilām acīm un tik pareizi veidotiem un baltiem zobiem, kādus viņam vēl nebija nācies redzēt nevienam cilvēkam, ja nu vienīgi kādā zobupastas reklāmas plakātā. Turklāt viņas augums bija lielisks, tā formas līdzinājās smilšu pulkstenim. Pēckara trūcīgo apstākļu māktajā Lielbritānijā Harijs nebija redzējis nevienu viņai līdzīgu.
– Priecājos ar jums iepazīties, Redvudas jaunkundz! – viņš teica un paspieda Natālijas plaukstu.
– Un es priecājos iepazīties ar jums, Harij, – viņa atbildēja. – Sauciet mani par Natāliju, – viņa vēl piebilda, kad abi, sekojot Čārlijam, devās ārā no vestibila. – Es esmu patiešām liela jūsu darbu cienītāja. Esmu vienkārši iemīlējusies Viljamā Vorikā un nemaz nešaubos, ka arī jūsu nākamo grāmatu gaida izcila veiksme.
Kad viņi piegāja pie ietves malas, Čārlijs atvēra aizmugurējās durvis tik garam limuzīnam, kādu Harijs vēl nekad nebija redzējis. Viņš mazliet pagāja malā un ļāva Natālijai pirmajai iekāpt automašīnā.
– Ak, es patiešām mīlu angļu valodu! – viņa sacīja, kad arī Harijs bija apsēdies un auto lēnām pievienojās satiksmes plūsmai, kas virzījās uz Ņujorku. – Vispirms mēs brauksim uz jūsu viesnīcu. Esmu jums rezervējusi numuru Pierre. Vienpadsmitajā stāvā. Jūsu dienaskārtībā esmu ieplānojusi pietiekami daudz laika, lai jūs varētu atsvaidzināties pirms tikšanās ar Gincburga kungu Hārvarda klubā. Starp citu, viņš ar nepacietību gaida šo tikšanos.
– Un es tieši tāpat, – noteica Harijs. – Viņš publicēja manu grāmatu “Cietumnieka dienasgrāmata”, kā arī pirmo romānu par Viljamu Voriku. Es esmu viņam lielu pateicību parādā.
– Turklāt viņš iegulda daudz laika un naudas, lai “Kas neriskē…” arī nonāktu vislabāk pārdoto grāmatu sarakstos. Viņš lūdza, lai ātri informēju jūs par mūsu plāniem šajā saistībā.
– Jā, lūdzu, – Harijs sacīja un paraudzījās ārā, lai papriecātos par skatiem, kurus pagātnē bija redzējis pa cietuma dzeltenā autobusa logu. Toreiz viņš tika vests uz ieslodzījuma vietas kameru, bet tagad uz smalku numuru viesnīcā Pierre.
Natālija pieskārās Harija kājai. – Līdz brīdim, kad tiksieties ar Gincburga kungu, mums vēl daudz kas jāpaspēj. – Viņa pasniedza Harijam biezu zilu mapi. – Sāksim ar to, ka es jums izstāstīšu, kā esam iecerējuši panākt, lai jūsu grāmata iekļūst pārdotāko grāmatu sarakstos, jo pie mums viss notiek pilnīgi citādi, nekā jūs to darāt Anglijā.
Harijs atvēra mapi un pūlējās koncentrēties. Nekad agrāk viņš nebija sēdējis blakus sievietei, kura ģērbusies tik šaurā kleitā, kas pieguļ augumam gandrīz kā otra āda.
– Amerikā, – Natālija turpināja, – jums ir tikai trīs nedēļas laika, lai parūpētos, ka grāmata iekļūst New York Times bestselleru sarakstā. Ja šajā laikā grāmata neiekļūst labāko piecpadsmitniekā, pārdevēji iesaiņos neizpirktos sējumus un nosūtīs atpakaļ izdevējam.
– Kaut kāds ārprāts! – iesaucās Harijs. – Anglijā veikalnieks, kurš pasūtījis grāmatas, tās tirgo, kamēr vien izdevējs ir ieinteresēts sadarboties.
– Jūs grāmatu veikaliem nepiedāvājat iespēju rīkot izpārdošanas vai atdot atpakaļ neizpirktās grāmatas?
– Nekādā ziņā! – Harijs atbildēja, redzami satriekts par šādu variantu.
– Un tas, ka joprojām tirgojat grāmatas, nepiedāvājot nekādas atlaides, arī ir taisnība?
– Jā, protams.
– Nu, lūk. Šeit jūs redzēsiet, ka tā ir otra milzīgā atšķirība. Ja jūsu darbs ir iekļuvis pārdotāko piecpadsmit grāmatu sarakstā, uz vāka norādītā cena nekavējoties tiek samazināta uz pusi, un jūsu grāmata uzreiz tiek pārvietota uz grāmatu veikala tālāko malu.
– Kāpēc? Skaidrs taču, ka pieprasīta grāmata ir jāizliek goda vietā, pat skatlogā, un nekādā ziņā to nedrīkst nocenot.
– Bet reiz reklāmas aģenti pamanīja, ka tad, ja pārdotākā grāmata tiek novietota tirdzniecības zāles tālākajā malā, viens pircējs no pieciem atceļā uz kasi paņem vēl divas citas grāmatas, savukārt viens no trijiem paņem vēl vienu citu grāmatu.
– Saprātīgi, tomēr es neesmu pārliecināts, ka Anglijā kādreiz varētu darboties šāda sistēma. Tur kaut ko tādu nesaprastu.
– Man ir aizdomas, ka tas ir tikai laika jautājums, tomēr tagad jums vismaz ir saprotams, kālab ir tik svarīgi iekļūt pārdotāko grāmatu piecpadsmitniekā, cik vien ātri iespējams. Tiklīdz cena tiks samazināta uz pusi, jūsu grāmata šajā topā turēsies vēl vismaz vairākas nedēļas. Patiesībā grūtāk ir izkļūt no šā saraksta, nekā tajā iekļūt. Ja neizdosies, “Kas neriskē…” mēneša laikā pazudīs no grāmatu veikaliem, un mēs būsim zaudējuši lielu naudu.
– Es sapratu, – Harijs atbildēja. Limuzīns lēnām šķērsoja Bruklinas tiltu.
– Visu vēl grūtāku padara tas, ka mums divdesmit vienas dienas laikā jāapbraukā septiņpadsmit pilsētas.
– Mums?
– Jā. Ceļojuma laikā es vadāšu jūs pie rokas, – Natālija gluži ikdienišķi sacīja. – Parasti gan es palieku Ņujorkā un ļauju vietējiem
