kas ik gadu iekaroja aizvien lielāku teritoriju, lai gan Hīts vaiga sviedros pūlējās atsist to nerimstošo uzbrukumu. Viņai patika kazenāji un tumšās, saldās ogas, jo Lulū atminējās, cik ļoti Džimam garšoja viņas un Megijas vārītais kazeņu ievārījums.
Lulū pieskārās asinssarkanajai pudelei koka apakšējā zarā un sajuta tajā plūstošo gaisu, it kā pudele būtu dzīva un elpotu. Viņa bija pateicīga, ka var būt noderīga un palikt Folībīčā, kur mijās paisumi ar bēgumiem, vasarnieki ieradās un aizbrauca, bet nekas nemainījās un palika tāds, kāds allaž bijis. Lulū nepatika pārmaiņas – tās sajauca lietu dabisko secību.
Viņa domāja par sievieti, kura apmetusies Hīta mājā, un viņas klīrīgi savilktajām lūpām. Lulū nepatika šī sieviete. Viņa bija nelūgts viesis, gluži kā vasarnieki, tomēr bija viena atšķirība – sieviete neplānoja no šejienes aizbraukt. Lulū gribējās ticēt, ka šī nepatika nav personiska, jo viņai netīk atbraucēji, kuri aizkavējas Folībīčā ilgāk par vasaru. Tomēr Emija Hamiltone bija citāda. Viņa šķita pazīstama. Ne kā sena draudzene, bet drīzāk kā gaiss, kas vēstī par vētras tuvošanos. Varbūt vainīgs skumjais skatiens, kas atsauca atmiņā Megiju. Varbūt pie vainas tieksme okšķerēt, kas piemita pašai Lulū.
Viņa atcerējās, kā Ebigeila priecājās, ka atradusi kādu, kurš nopirks veikaliņu, lai to nevajadzētu nojaukt un pārdot pa daļām. Tomēr Lulū zināja, ka atmiņas nav attēlu atjautības uzdevums. Tās ir kā mājas pāļi – ja sāksi zāģēt pa vienam, māja pamazām sašķiebsies un sabruks.
Viņa atkal pievērsās lauru kokam, aplūkoja tā tumši zilos auglīšus, kas pēkšņi likās bīstami kā viņas pagātne. Jā, ir atmiņas, kuras nevajag cilāt, un noslēpumi, ar kuriem nevajag dalīties, viņa nosprieda un noknieba paresnu zaru ar gaišzaļām lapām un tumšu augļu čemuru. Tas novēlās smiltīm piedzītajā zālienā pie viņas kājām.
Septītā nodaļa
Folībīča, Dienvidkarolīna
1942. gada februāris
Megija ar elkoņiem atspiedās pret leti un vēroja, kā no skolas pārnākusī Lulū notiesā launagu un izdzer pēdējās kokakolas lāses. Viņa zināja, ka pudele nonāks noliktavas kastē, kurā glabājās Lulū strauji augošās kolekcijas bezkrāsaini caurspīdīgie un krāsainā stikla eksemplāri. Meitene bija uztaisījusi pudeļkoku Beilijas kundzei, Eimijas mātei, un saņēmusi pasūtījumu vēl no diviem cilvēkiem, kuri to bija redzējuši. Lulū nebija domājusi par tiem ņemt naudu, vienīgi kokakolas un citas pudeles. Megijai nācās iejaukties, jo viņai šķita, ka cilvēki izmanto mazās māsas nesavtību un māksliniecisko apdāvinātību.
Ieskanējās durvju zvaniņš. Megija smaidot pacēla skatienu, jo gaidīja piegādātāju, kurš ik nedēļu atveda dzeramo ūdeni galona pudelēs. Uz salas dzeramais ūdens nebija pieejams, un tas bija iemesls, kāpēc, mātei vēl dzīvai esot, tēvs nepalika uz salas ilgāk kā nedēļu, un galvenais iemesls, kāpēc viņš reti atgriezās salā pēc viņas nāves.
Megijas sirds vai salēcās, kad durvju ailā viņa ieraudzīja Pītera platos plecus lepnajā, skujiņveida rakstā austajā mētelī un brūnos, pieglaustos matus, kad viņš noņēma platmali.
– Mārgarit, kāds prieks tevi atkal satikt, – cepuri turēdams rokās, viņš sacīja.
– Pīter, – viņa atbildēja, visiem spēkiem cenšoties apslāpēt balsī prieku par satikšanos, kā to bija mācījusi Keta. Viņš divas nedēļas bija pavadījis Aiovā un tēva fabrikā. Pīters sacīja, ka apmeklējis arī citas vietas, bet tās viņa vairs nespēja atcerēties. Megija bija noilgojusies. Viņa jutās ļoti laimīga, atkal sastapusi Pīteru, un bija gatava piedot to, ka viņš nebija viņai atrakstījis ne rindiņas, nedz arī iedevis savu adresi, lai viņa varētu nosūtīt viņam vēstuli. Pīters bija aizbraucis pēkšņi un negaidīti, atstājot vien īsu zīmīti, ko bija iebāzis pa spraugu viņas mājas durvīs.
Viņš nolika cepuri un cimdus uz letes un satvēra viņas plaukstas savējās.
– Kā tev klājas? – viņš jautāja.
Aizmirsusi visas Ketas mācītās gudrības, viņa nomurmināja:
– Nu jau labāk, jo tu atkal esi atgriezies.
Līdz Pītera aizbraukšanai viņi bija tikušies četras reizes, bet Megijai likās, ka abi ir pazīstami jau mūžīgi.
Vīrieša acis silti iemirdzējās, un Megijai likās, ka viņš teju, teju pārlieksies pāri letei un noskūpstīs viņu. Bet Pīters pamanīja Lulū, kura sēdēja uz soliņa un cieši viņu vēroja, tāpēc atlaida Megijas rokas un pievērsās meitenei.
– Lūk, te arī ir jaunā dāma, kuru meklēju, – viņš sacīja un iebāza roku mēteļa kabatā. – Biju Ņujorkā un atradu kaut ko, kas tev varētu patikt.
Pīters izvilka no kabatas brūnā papīrā ietītu sainīti un sniedza Lulū.
Meitene piecēlās no soliņa un spēra nedrošu soli uz viņa pusi.
– Kas tas ir? – viņa nopietni vaicāja.
– Lulū, kā tu izturies! – Megija uzmeta māsai piktu skatienu, prātojot, kurā mirklī Lulū mazrunība būtu jāuztver kā rupjība.
– Pateicos, – meitēns aši izlaboja. – Kas tas ir? Meitenes godīguma apburts, Pīters iesmējās.
– Atver, tad redzēsi.
Lulū paņēma sainīti un, brīdi aplūkojusi, noplēsa papīru, ļaujot brūnajām strēmelēm nokrist uz grīdas. Kad papīrs bija noplēsts, meitene atplauka smaidā.
– “Zudušās kartes meklējumi”, – viņa skaļi nolasīja, tad pagriezās pret māsu un skaļākā balsī piemetināja: – Meg, nudien, tas ir jaunākais Nensijas Drū romāns. Es to nebiju pat redzējusi! Vai varu to parādīt Eimijai?
Meitenes acīs staroja neviltots prieks; kopš Džima nāves Megija nebija redzējusi māsu tik priecīgu. Visi aizbildinājumi, kāpēc Lulū nedrīkstētu atstāt Megiju vienatnē ar Pīteru, vienā acumirklī pagaisa.
Aizmirsusi atgādināt māsai par uzvedību, Megija noteica:
– Protams, tikai atgriezies pirms četriem, lai vari izpildīt mājasdarbus līdz veikala slēgšanai.
Lulū paķēra no pakaramā tumši zilo vilnas mētelīti un metās uz durvju pusi. Pusceļā viņa apstājās, pagriezās pret Pīteru un sacīja:
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить
