Megiju. Viņa joprojām bija pārliecināta – ja tobrīd blakus sēdētu Keta, Pīters viņai pat neuzmestu skatienu. Bet te nu viņa bija, sēdēja Andrē restorāniņā pie sagrabējuša galda Pīteram iepretim, kamēr pārējās telpā esošās sievietes slepšus viņu pētīja, prātodamas, kāpēc viņš izvēlējies tieši Megiju.
Uzmetusi valšķīgu skatienu Pīteram, Robina paņēma ēdienkartes un devās uz virtuvi, pa ceļam divas reizes atskatīdamās. Pīters izlikās to neredzam.
Tikai tad, kad atnesa pasūtīto ēdienu, Megija attapās, cik izsalkusi viņa ir. Tikšanās gaidās viņa visu dienu nebija ēdusi ne kumosiņa, tāpēc tagad nācās visiem spēkiem turēties, lai nepagrābtu pilnu sauju kukurūzas bumbiņu un nepiestūķētu ar tām pilnu muti.
Viņa Pīteram pastāstīja par katru ēdienu un vēroja viņa apmulsumu, klausoties par mērcēm, kuras bija novietotas uz galdiņa. Viņš paņēma nazi un dakšiņu un pārgrieza eļļā vārīto bumbiņu. Gaisā uzvirmoja salds kukurūzas maizes aromāts, un Megijai saskrēja siekalas mutē. Pīters uzpūta karstajam kumosam, ielika to mutē un sakošļāja, acis pievēris.
– Kā garšo?
– Lieliski, – mirkli apdomājies, viņš izdvesa, uzmeta skatienu garnelei un grasījās nogriezt gabaliņu.
Megija iesmējās. Viņa nezināja, vai tāpēc, ka “lieliski” no viņa mutes izskanēja kaut kā neierasti, vai arī tāpēc, ka viņš grasījās ēst garneli ar nazi un dakšiņu.
Ēdamrīki sastinga virs šķīvja, un Pīters uzmeta viņai apmulsušu skatienu.
– Kāpēc tu smejies?
– Vai tad Aiovā neēd ar pirkstiem?
Īsu mirkli Pītera sejai pārslīdēja tumša ēna, un Megijai nodomāja, ka viņai tikai izlicies. Tomēr, nolicis nazi un dakšiņu līdzās šķīvim, viņš pasmaidīja.
– Protams. Kukurūza. Mēs Aiovā ēdam kukurūzas vālītes, un tikai ar pirkstiem. Es vienkārši nospriedu, ka garnele varētu būt pārāk karsta. Tas arī viss.
Viņš piesardzīgi satvēra pirkstos vienu garneli un, sekojot Megijas piemēram, iemērca to sārtajā mērcē, nokoda gabaliņu un sakošļāja, izbaudīdams garšu.
– Garda, – viņš noteica un ar salveti noslaucīja lūpas.
– Garda, nevis lieliska?
Pīters sarauca pieri un atrauca:
– Vairāk nekā lieliska, tāpēc – garda.
Megija atkal iesmējās, jo bija droša, ka šoreiz viņas piezīme bijusi vietā, lai gan līdzās nebija Ketas, kas pamācītu. Viņa iztēlojās sevi no malas – ar koši sarkanām lūpām un bruņurupuča ķemmi matos sēžam iepretim Pīteram un smejamies par viņa jokiem. Gluži kā citi pāri. Tieši tāpat kā toreiz, kad viņa šeit bija kopā ar Džimu. Megija aizgaiņāja šo vīziju, paņēma vēl vienu garneli un pavērās uz Pīteru. Šī nav īstā reize gremdēties atmiņās par vīrieti, kurš nekad nebija īsti viņai piederējis.
Bija pāri deviņiem vakarā, kad viņi izgāja no restorāna. Pieblīdušais mēness lēja gaismu pār purvāju, vilinot paisuma viļņus otrpus ziemas balinātajām niedrēm. Netālu no mašīnas virs ūdens lidinājās naksnīgs spārnots mednieks. Megija ciešāk ietinās Ketas kašmira mētelī un vēroja, kā gaisā paceļas viņas elpas tvaiks. Viņa sen nebija jutusies tik pārsātināta un apmierināta, un viņa negribēja, lai šis vakars beigtos. Likās, ka Pīters jūtas tāpat, jo brauca daudz lēnāk nekā pirms tam. Viņa jau grasījās ielūgt vīrieti uz tasīti kafijas, kad viņš pagrieza galvu. Tumšajā salonā mēness lietā gaisma iekrāsoja viņa seju rēgaini zilganu.
– Nāc, pastaigāsimies.
Tas nebija jautājums, un Megija pat nedomāja atbildēt, jo Pīters apturēja automašīnu pie kādas mājas Senterstrītā un izslēdza dzinēju. Viņš atvēra durvis, paņēma Megiju zem rokas un veda. Ausīs knieba sals, un viņa būtu vēlējusies, kaut Ketas cepurīte būtu vairāk praktiska nekā dekoratīva. Viņi devās piestātnes virzienā kā izšķīlušies bruņurupucīši, kas seko mēness un jūras aicinājumam.
Megija jutās atvieglota, kad Pīters nogriezās pa labi Arktikavēnijā, prom no piestātnes un ļaužu radītā trokšņa. Šī iela reiz bija galvenā piekrastes satiksmes artērija, kas stiepās visā salas rietumu malas garumā. Tūkstoš deviņsimt trīsdesmit devītā gada vētru pārdzīvoja tikai četras mājas ielas krasta pusē. Divas no tām tagad bija pamestas, un to pāļus līdz pusei aizsedza paisuma viļņi.
Droši, it kā zinādams, kurp dodas, Pīters veda viņu uz pirmo ēku, kuras pāļus un stāvo jumtu apspīdēja saltais ziemas mēness. Dienas laikā ar sāls kristāliem nosētās lubiņas saules gaismā iemirdzējās sudrabā, pievilinot bērnus, kuri ložņāja pa šīs noslēpumainās ēkas lielajām, tukšajām istabām. Tomēr naktī māja izskatījās citādi – mēness atspīdums mirdzošajā okeānā iedvesa alkas pēc nezināmā. Paisuma atnestais ūdens jau skalojās zem mājas, tomēr taciņa vēl bija sausa. Megija nodrebinājās, kad Pīters palīdzēja viņai uzkāpt pa pakāpieniem līdz ieejas durvīm, tomēr neiebilda, kad viņš atvēra neaizslēgtās durvis viņas priekšā. Viņi klusējot devās cauri istabām un izgāja pa otrām durvīm uz terases, zem kuras vēlās okeāna viļņi. Uz mirkli Megijai likās, ka viņa lido, it kā nekas vairs nesaistītu viņu pie zemes, vien mēness gaisma un viļņi, kas sitās pret pāļiem. Viņa atkal bija maza meitene, mamma vēl bija dzīva, nebija ne vētru, ne kara, ne nāves, tikai okeāna plašums un viņas sapņi.
– Mārgarita, vai esi nosalusi? Varbūt vēlies atgriezties mašīnā?
Pītera balss atgrieza viņu uz cietzemes; viņai šķita, ka jūt, kā plaušas atkal piepildās ar gaisu. Megija pagriezās pret Pīteru. Odekolona aromāts un skaņa, ko radīja bārdas rugāji uz viņa zoda, pieskaroties mēteļa apkaklei, lika viņai atskārst, cik tuvu līdzās viņš stāv.
– Nē, ir labi, – viņa atbildēja, – tikai nedaudz pavēsi.
Pīters aplika roku viņai ap vidukli, pievilka cieši sev klāt, un viņi vērās mirdzošajā okeānā. Šī māja bija augstāka nekā kaimiņu namiņi, no tās varēja skaidri saskatīt kotedžas un pundurpalmu pudurus aiz kāpām. Viņi vēroja tālumā mirguļojošās gaismas piestātnē, dzeltenīgos lieveņa gaismu starus pie mājām salas rietumu pusē.
– Kas šī ir par vietu? Neskaitāmas reizes esmu braucis tai garām un prātojis par to, – pie auss ieskanējās Pītera balss. Megija ļāvās apskāvienam, un viņai likās, ka šovakar gan mēness, gan zvaigznes spīd spožāk nekā parasti.
– Šeit dzīvoja kāda ģimene, bet pēc vētras aizpagājušajā gadā šeit neviens neatgriezās. Te bija vesela iela, bet lielāko daļu māju aizskaloja ūdens.
– Tātad tā nevienam nepieder?
Megija paraustīja plecus.
– Domāju, ka pieder. Tomēr būtu muļķīgi atkal te ievākties. Kad Čārlstonas ostā uzbūvēja molus, lai pasargātu to no plūdiem, ūdens atņēma krietnu daļu Folijas pludmales. Īpaši spēcīga erozija novērojama pēc vētrām. Nedomāju,
