tu esi tik skaista!
Viņa pietvīka, jo zināja, ka Pīters tikai cenšas būt laipns, tomēr jutās arī nedaudz glaimota, jo izklausījās, ka viņš to teica no tīras sirds.
– Paldies, Pīter, – viņa tencināja un nostājās viņam līdzās. Viņa sajuta odekolona aromātu un pamanīja, ka gaiši pelēkais uzvalks ir labi pašūts. Pītera mētelis bija pārlikts dīvāna parocim.
– Piedod, ka aizkavējos.
Viņš pasmaidīja, un savādo dzintarkrāsas acu kaktiņos ievilkās rieviņas.
– Gaidas visu padara vēl aizraujošāku. Turklāt man bija prieks pabūt Lulū sabiedrībā. Viņa stāstīja man par šiem, – Pīters parādīja smalko čaulu, un viņa zīmoggredzenā atspīdēja lampas gaisma.
– Smilšu dolāri, – Megija atrauca, izņemot to no Pītera plaukstas. – Vai Lulū izstāstīja teiku?
Nenovērsis skatienu no Megijas sejas, Pīters papurināja galvu.
– To mums stāstīja mamma. Teika vēsta, ka smilšu dolārus šeit izkaisījis Kristus, lai stiprinātu ticību, – Megija turpināja.
Pīters sarauca pieri.
– Kādā veidā?
Megija nostājās tuvāk, ielika jūras eža bruņu plāksnīti plaukstā un paskaidroja:
– Šie pieci caurumi simbolizē naglu atstātās brūces Kristus miesā, šis pašā viducī ir kā ziedoša austrumu lilija, ko ieskauj Betlēmes zvaigzne.
Megija pacēla acis un pamanīja, ka Pīters raugās uz viņu, nevis smilšu dolāru. Viņa aši nodūra skatienu, apvērsa smilšu dolāru un turpināja:
– Otrā pusē ir redzams Ziemassvētku zvaigznes jeb puansetijas zieds, kas simbolizē Kristus dzimšanu. Ļaudis stāsta – ja kādam izdosies pārlauzt to vidū pušu, no tā izlidos piecas baltas dūjas, kas atnesīs mieru virs zemes, un cilvēkiem būs labs prāts.
– Brīnišķīgi, – Pīters sacīja. Viņš aizvien vēl lūkojās uz Megiju.
Viņa pagriezās pret logu un nolika smilšu dolāru grozā pie pārējiem. Cenšoties apvaldīt satraukumu, Megija turpināja stāstīt:
– Tie ir mammas. Viņa tos salasīja Folijas pludmalē.
– Tad tiem ir vēl lielāka vērtība, – viņš sacīja.
Megija pasmaidīja. Likās, ka Pīters viņu saprot. Tas bija patīkami, lai gan meitene nebija īsti droša, ka viņš patiesi uzskata viņu par skaistu.
– Vai esi gatava? – Pīters apvaicājās.
– Jā, tikai paņemšu cepuri un mēteli, – Megija atbildēja un devās pie priekšnama skapja. Lulū aizsteidzās viņai priekšā un māsas drūmi brūnā mēteļa vietā pasniedza Ketas zaļo kašmira mēteli un pieskaņotu cepuri. Zaļais mētelis mājās vienkārši uzradās. Kad Megija par to apvaicājās, Keta atbildēja, ka tā ir dāvana no kāda pielūdzēja. Sīkākus paskaidrojumus nesagaidījusi, Megija vairāk neko nevaicāja, jo nebija pārliecināta, ka vēlas dzirdēt atbildi.
Cenzdamās pievērst Lulū uzmanību, Megija tikko manāmi papurināja galvu, jo nevēlējās uzsākt strīdu Pītera klātbūtnē. Lulū izlikās to neredzam, sniedza mēteli un piemetināja:
– Brūnajam iztrūkusi poga. Ja vēlies, es to vēlāk piešūšu. Megija veltīja māsai piktu skatienu un prātoja, kādēļ Lulū melo un kāpēc māsa vēlas, lai viņa velk Ketas mēteli. Pīters paņēma Lulū sniegto mēteli un palīdzēja Megijai to uzvilkt.
– Varbūt man vajadzētu pavaicāt Ketai, vai drīkstu to aizņemties? – uzmetusi māsai zīmīgu skatienu, viņa noteica.
– Es jau pajautāju, viņa neiebilda, – nevainīgi smaidot, Lulū atbildēja, un Megija uz mirkli pat noticēja, ka brūnajam mētelim patiešām iztrūkusi poga.
Viņa joprojām vēroja Lulū, bet mazā māsiņa pieskrēja pie ārdurvīm un atvēra tās. Megija pagaidīja, kamēr Pīters uzvilka mēteli un uzlika cepuri, tad ieķērās pasniegtajā elkonī, izgāja pa durvīm un nokāpa pa kāpnēm pie jaunākā modeļa Ford sedana.
Lai gan vasarnieki Folībīčā bija gaidāmi tikai pēc vairākiem mēnešiem, militārpersonu ierašanās salā darīja savu – Andrē restorānā bija krietns apmeklētāju pieplūdums. Megija apsveicinājās ar paziņām, iepazīstināja viņus ar Pīteru un tikai tad apsēdās pie ierādītā galdiņa, kas atradās pie loga, no kura pavērās skaists skats uz purvāju. Pīters atkārtoja to cilvēku vārdus, ar kuriem bija iepazinies, it kā censtos tos iekalt atmiņā, uzdeva jautājumus un ar neviltotu interesi uzklausīja atbildes. Sirdī Pīters bija tirgonis, Megija to zināja, tomēr nespēja nejūsmot par to, cik patīkamu iespaidu viņš atstāja uz viņas draugiem un kaimiņiem.
Viņa ar acs kaktiņu vēroja, kā Pīters nopēta plašo dēļu grīdu, uz sienām uzgleznotos garneļu zvejas kuterus un vietējās ainavas, griestiem piekārtos garneļu zvejas tīklus. Sirdī viegli iedzēla apziņa, ka Pīters un viņa vecāki ir no Eiropas, viņš ir daudz ceļojis, ir daudz izsmalcinātāks nekā vairums viņai pazīstamo Folijas vīriešu, ka viņš noteikti pieradis pie smalkākiem Čārlstonas restorāniem, nevis pludmales ēstuvēm, lai gan tur gatavo vislabākās ceptās garneles pasaulē.
Viņa pastiepās un pieskārās Pītera rokai.
– Ja tev te nepatīk, mēs varam doties uz citu vietu. Pilsētā ir daudz jauku restorānu.
Pītera plauksta uzgūla viņas rokai.
– Nē, šī ir brīnišķīga vieta. Es gribu izbaudīt vietējo virtuvi. Turklāt es nekad neesmu ēdis ceptas garneles. Nekam citam nav nozīmes, ja vien esi kopā ar skaistu sievieti. Es varētu ēst zāli un to pat nemanītu, – viņš paziņoja un iesmējās.
Pītera vārdi pārliecināja Megiju, ka viņa nav kļūdījusies, un viņa atplauka smaidā. Atlaidusies krēslā, viņa izlikās, ka pēta ēdienkarti, kaut gan patiesībā meklēja gudru un asprātīgu atbildi. Jaunā sieviete gandrīz vai nožēloja, ka līdzās nav Ketas, kura spētu izmānīt no viņas īstos vārdus.
– Es ieteiktu ceptas garneles, bet tev noteikti vajadzētu pagaršot arī eļļā vārītas kukurūzas bumbiņas un kāpostu salātus. Vienmēr izvēlos tieši tos, kad šeit iegriežos. Man vajadzētu pamēģināt arī ko citu, tomēr baidos vilties un palikt bez tik iecienītajām garnelēm un kukurūzas bumbiņām, – viņa paskaidroja un pietvīka, atskārtusi, ka pārāk daudz runā par ēdienu.
Pīters aizvēra ēdienkarti un paziņoja:
– Tad uzticēšos tavam ieteikumam un pasūtīšu to pašu, ko tu. Kā vietējais.
Lai arī viņš smaidīja, tomēr izskatījās tik pasaulīgs un izsmalcināts, ka Megija nespēja apvaldīt smieklus.
– Par ko tu smejies? – Pīters izlikās aizvainots.
No
