neklausīja. Zīmīte atkal nokrita zemē.
– Ai! – Neattapdama, ko teikt, viņa, pietupās un satvēra papīra ritulīti. – Piedodiet, es tiešām negribēju okšķerēt.
– Tiešām? Un kā jūs sauktu grābstīšanos ap citiem piederošām lietām?
Emija nopētīja savu pratinātāju un apsvēra atbildi. Sieviete bija maza auguma, droši vien ne garāka par piecām pēdām, un visticamāk, viņai bija pāri septiņdesmit. Garie, iesirmie mati bija sapīti divās pār pleciem pārliktās bizēs. Viņai mugurā bija balta blūze bez piedurknēm, kuras apakšmalu slēpa džinsu īsbikšu jostasvietas savilkums. Neglītas brūnas sandales slēpa platās pēdas ar nelakotajiem nagiem. Tas viņai piederas, Emija nosprieda, jo sieviete nenēsāja rotaslietas un nelietoja kosmētiku.
Emija norija siekalas, vienlaikus apmulsusi un dusmīga, turklāt neizskaidrojami atvieglota, ka spēj sajust arī citas emocijas, ne tikai skumjas.
– Atvainojiet, kā jūs sauc, kundze? – Emija ierunājās, bet, nesagaidījusi atbildi, turpināja: – Jums ir taisnība. Es okšķerēju. Droši vien tas ir manā dabā, jo pētu senus rokrakstus, tāpēc ikviens papīra gabaliņš, kas kaut kur mētājas, piesaista manu uzmanību. Es ļoti atvainojos. Kā jau sacīju, esmu noīrējusi šo īpašumu, un, cik noprotu, tajā ietilpst arī zemes gabals, tāpēc diezin vai man var pārmest ielaušanos svešā īpašumā.
Nebildusi ne vārda, vecā sieviete apgriezās un devās uz iebraucamā ceļa pusi. Emija steidzās viņai nopakaļ.
– Pagaidiet! Vai jūs esat Ebigeila?
– Nē.
Emija uz mirkli apjuka. Runājot ar Ebigeilu pa telefonu, nekas neliecināja, ka sieviete būtu tik veca.
– Vai esat viņas dēla līgava?
Sieviete it kā iekrekšķējās, it kā iesmējās, bet turpināja iet. Emija viņu panāca uz iebraucamā ceļa, aizelsusies no neierastās fiziskās piepūles. Viņa apstājās, sieviete turpināja iet.
Atskārsme bija negaidīta.
– Pagaidiet… lūdzu. Atšķirībā no citiem, ko esmu redzējusi, šis pudeļkoks dzied tāpat kā tas, kas atrodas manas mammas pagalmā. Vai jūs tos izgatavojāt?
Sieviete apstājās, lēnām pagriezās, tomēr neteica ne vārda, it kā gaidītu, ka Emija kaut ko piebildīs.
Emija turpināja:
– Šī skaņa man vienmēr likusi domāt par okeānu, lai gan līdz šai dienai nebiju to redzējusi. Tā ir kā dziesma, vai ne? Žēlabaina un spocīga, tā stāsta par piedzīvoto. Un par iespējām. Vai jūs vēlaties, lai cilvēki to dzird?
Sievietes acis iedzirkstījās, tomēr viņa ne ar vārdu nelika noprast, ka dzirdējusi Emijas jautājumu.
– Mani sauc Lulū O’Šī. Šī māja pieder manam krustdēlam, – sieviete sausi noteica. Emija nepaspēja bilst ne vārda, kad sieviete pagriezās un devās prom.
Atgriezies pie manis. Atcerējusies zīmītē rakstīto, Emija metās pakaļ kundzei, kura vairāk nekā septiņdesmit gadu vecumā spēja soļot neticami naski.
– Pagaidiet! Vai zīmīti pudelē rakstījāt jūs?
Emija bija droša, ka zīmīti rakstījis vīrietis, tomēr viņa negribēja, lai Lulū aiziet.
– Nesaskrāpējiet grīdu. Tā ir Brazīlijas ķirškoka dēļu grīda, un mans krustdēls pamatīgi nopūlējās, lai tiktu pie tādas, – viņa pār plecu uzsauca.
Smagi elsodama, Emija nolūkojās, kā sieviete attālinās, līdz viņas uzmanību piesaistīja liels suns, kas vilka pa ielu pusaudzi uz skrituļdēļa. Traucoties garām, puika viņai parādīja uzvaras zīmi. Pēc mirkļa viņa dzirdēja vairs tikai troksni, ko radīja ritenīši, ripojot pa asfaltu.
Uz galvas uzkrita pamatīga lietuslāse. Emija atvēra bagāžnieku, paķēra ceļasomas un metās uz sētas durvīm. Tikusi līdz kāpnēm, viņa atskārta, ka negaidīti spēcīgais lietus izmērcējis viņu līdz pēdējai vīlītei.
– Laipni lūgta Folībīčā, – viņa aizelsusies noteica, ejot augšup pa pakāpieniem. Atvērusi ar moskītu tīklu apvilktās durvis, Emija ienesa ceļasomas slēgtajā terasē. Viņa klausījās, kā tīrelī čab lietus, un jutās tik vientuļa, kā vēl nekad mūžā, līdz atskārta, ka aizmirsusi atslēgu kastītes kodu.
Pat nepūlēdamās aiziet līdz krēslam, Emija noslīga uz grīdas, piespieda pieri ceļgaliem un prātoja, cik ilgi jāgaida, līdz lietus pāries, lai viņa varētu salikt mantas atpakaļ bagāžniekā un pamest šo vietu uz visiem laikiem.
Piektā nodaļa
Folībīča, Dienvidkarolīna
1942. gada janvāris
Lulū sēdēja uz gultas malas un vēroja, kā Megija pošas randiņam ar Novāka kungu. Pat domās viņš bija tikai Novāka kungs, lai gan Džims viņai allaž bija tikai Džims. Novāka kungs šķita tik pieaudzis, ka viņa nespēja viņu iztēloties kā zēnu. Viņš bija jauks un patīkams, bet viņš nebija Džims.
Lulū lauzīja galvu, kāpēc gan Megija bija ierosinājusi doties pie Andrē. Protams, ceptās garneles tur bija visgardākās, un tas kopš bērnības bija Megijas vismīļākais restorāns, uz kuru vecāki mēdza viņu vest svētku reizēs. Bet Lulū zināja arī to, ka tā bija pirmā vieta, kurp viņu aizveda Džims, tālab meitene nespēja saprast, kāpēc Megija grib uz turieni doties ar citu vīrieti. Varbūt Megijai nebija laika apdomāties? Arī Lulū reizēm mēdza paziņot, ka dodas uz vannasistabu, un tikai pēc tam apjauta, ka to pateikusi skaļi.
Viņa vēroja, kā māsa labākās uz baznīcu velkamās kleitas vietā, kuru bija valkājusi tikšanās reizēs ar Džimu, izvēlas otru labāko, un nosprieda, ka viņa tomēr visu atceras.
– Ketu neesi redzējusi? – Megija apvaicājās, lūkodamās spogulī. Piešķiebtā galva liecināja, ka viņa nespēj pieņemt lēmumu.
– Kopš atgriezāmies mājās, viņa ir savā istabā. Man liekas, viņa ir sapīkusi.
Megija savilka uzacis, tomēr nebārās.
– Viņai ir tik laba gaume. Gribētos zināt viņas viedokli.
Lulū piešķieba galvu, atdarinot māsu, un centās izprast, vai tiešām cilvēks uztver lietas citādi, ja neskatās tieši tām virsū. Viņa redzēja māsu, kuru no sirds mīlēja un kuru uzskatīja par skaistu. Ar piešķiebtu galvu viņa, iespējams, redzēja Megiju Ketas acīm – neizteiksmīgu mājsaimnieci.
– Tev jāuzkrāso lūpas. Ar koši sārtām lūpām tu izskatīsies daudz labāk.
Megija paraudzījās spogulī un novaikstījās.
– Man nav lūpu krāsas, – viņa noteica, – bet domāju, ka varētu palūgt Ketai.
Māsu skatieni spogulī sastapās. Lulū redzēja,
