uz Megiju, kura atkāpās, sakaunējusies, ka tikusi pieķerta.
– Tas piederēja manas mammas tēvam, – viņš smaidot paskaidroja. – Viņš krita Pirmajā pasaules karā, kad vēl nebiju nācis šajā pasaulē. Es to nēsāju viņam par godu.
Megija pacēla roku un parādīja viņam no jūras eža bruņām izgatavotu piekariņu, kas bija iekarināts smalkā zelta ķēdītē.
– Tas piederēja manai mammai. Es to valkāju, lai nekad viņu neaizmirstu.
– Vai tu biji maza, kad viņa nomira? – viņš līdzjūtīgi apvaicājās.
– Man bija piecpadsmit. Jaunākajai māsai tikko bija palikuši trīs gadi.
Pīters brīdi klusēja; likās, ka viņš ierāvies sevī.
– Mātes nāve allaž ir smags trieciens, īpaši tik mazam bērnam. Mana mamma nomira pirms diviem gadiem, bet es vēl aizvien to pārdzīvoju. Man ir viņas acis, tāpēc ikreiz, kad ieskatos spogulī, atceros viņu.
Megija bija pārsteigta atskāršot, ka acīs sariesušās asaras. Skumjas Pītera balsī lika atcerēties pašas zaudējumu un sāpes, kuras nerimās.
– Divi gadi nav ilgs laiks. Mana mamma nomira pirms sešiem gadiem, bet man vēl aizvien šķiet, ka tas noticis vakar, – viņa bilda un pacēla gaisā plaukstas. – Man ir mammas rokas, un vēl esmu mantojusi viņas mīlestību uz grāmatām. Tāpēc es nopirku šo veikaliņu. Katru gadu, kad ieradāmies Folijā, šī bija mūsu pirmā pieturvieta. Mēs ar mammu ik rītu pavadījām vairākas stundas pludmalē, lasot grāmatas. Tas bija laimīgākais laiks manā dzīvē.
Megija pietvīka, atskārtusi, ka stāsta tik intīmas lietas par savu dzīvi gandrīz pilnīgi svešam cilvēkam. Bet Pīters raudzījās viņā ar saprotošu un maiguma pārpilnu skatienu. Tas atraisīja mēli.
– Liekas, ka mums ir daudz kopēja, – viņš noteica un atkal pievērsās plauktiem. Pēc brīža vīrietis izvilka vēl vienu grāmatu un atvēra to. Megija pieliecās tuvāk un lappuses augšmalā izlasīja tās nosaukumu – F. Skots Ficdžeralds “Lielais Getsbijs”.
– Ak, – viņš nopūtās, – Džeja Getsbija traģiskais dzīvesstāsts. Tā arī nesaprotu, vai apbrīnoju šo tēlu, vai arī man viņa ir žēl. Lai būtu kā būdams, bet šī ir viena no manām mīļākajām grāmatām.
Šis bija arī viens no Megijas mīļākajiem romāniem. Viņa juta, ka vaigos atkal iesitas sārtums.
– Jā vēlies, vari to aizņemties.
Pīters uzmeta viņai vaicājošu skatienu.
– Šīs ir manas mammas grāmatas, kuras pārvedu no mūsu mājas Čārlstonā; to pārdevu pēc tēva nāves. Tas bija pirms trim gadiem. Kotedžā nepietiek vietas, bet nevēlos no tām atbrīvoties. Šīs grāmatas ir daļiņa no viņas, no laika, ko pavadījām kopā, tāpēc atvedu tās šurp. Ļauju cilvēkiem tās aizņemties. Saprotams, Folijā ir arī bibliotēka, bet mans veikaliņš ir alternatīva. Neesmu ieviesusi lasītāju kartes kā bibliotēkā, es paļaujos uz cilvēku godaprātu, – Megija paskaidroja un norādīja uz vienu no vecajām kafijas kannām letes apakšējā plauktā. – Cilvēks paņem grāmatu un iemet kannā monētu. Kad grāmata izlasīta, viņš to atnes un saņem monētu atpakaļ.
– Bet ja es vēlos kādu grāmatu iegādāties savam priekam? Vārdi savam priekam Megijai atgādināja Ketu, kura mēdza uzsvērt atsevišķus vārdus, liekot klausītājam iegrimt pārdomās par to patieso nozīmi. Kārtējo reizi pietvīkusi, viņa atbildēja:
– Tad varu to pasūtīt, un tev jāmaksā tikai tad, kad grāmata tiek piegādāta.
Pīters pamāja, atvēra grāmatu, pašķirstīja un pārbaudīja tās muguriņu.
– Vai šo grāmatu kāds ir ņēmis lasīt?
Lai gan Megija bija ļoti rūpīga pret grāmatām, šī sējuma vāki bija ar atlocītiem stūriem un nobružāti. Šo romānu pēc viņas ieteikuma bija lasījis ikviens klients, kurš lūdzis padomu lasāmvielas izvēlē.
– Jā, ļoti daudzi. Es pati to esmu pārlasījusi vismaz piecas reizes. Ja reiz tā pieder man, to nevarētu saukt par aizņemšanos, vai ne?
Pīters plati pasmaidīja.
– Nē, nevarētu gan.
Viņš iebāza roku kabatā, izvilka no tās monētu un iemeta kannā. Džinkstoņa atbalsojās veikala klusajās telpās.
– Vai esi pārliecināts, ka nevēlies citu grāmatu… kādu, ko neesi lasījis? Vai vismaz tādu, kas nav tik nolasīta?
Pīters cieši nopētīja Megiju un atrauca:
– Nav no svara, kādu grāmatu izvēlos, ja vien tā dod iemeslu šeit atgriezties.
Megija atkal piesarka, bet no neērtās situācija viņu paglāba Lulū, kura atgriezās veikala dziļumā. Uzmetusi Pīteram aizdomīgu skatienu, meitene apvaicājās:
– Zobu pasta un skūšanās krēms ir izkārtots pa plauktiem. Vai varu turpināt lasīt?
Megija apskāva māsas plecus.
– Paldies, Lulū. Vispirms iepazīstināšu tevi ar manu jauno draugu Novāka kungu, tad varēsi atgriezties pie savas grāmatas.
Lulū klusējot nopētīja vīrieti, tad pastiepa roku un ļāva Pīteram to paspiest, kā Megija viņai bija mācījusi.
– Priecājos ar jums iepazīties! – meitene saīgusi piemetināja. – Jūs dīvaini runājat. Un kāpēc nevalkājat formastērpu?
– Lulū! – Megija sarāja māsu un saspieda viņas plecu. Pīters viegli pieskārās Megijas plaukstai un mierināja:
– Viss ir kārtībā. Jauniešu zinātkāre nav nekas nosodāms… Tā viņi izzina pasauli. Bet tagad, jaunkundz, atbildēšu uz taviem jautājumiem. Esmu dzimis Polijā un Savienotajās Valstīs ierados, vēl būdams zēns. Es nevalkāju uniformu tāpēc, ka man ir astma, tomēr atbalstu mūsu kareivjus, kā vien varu, arī bez formas mugurā.
– Džimam bija jūras kājnieka formastērps. Viņš krita Pērlhārborā, aizstāvot mūsu valsti.
Pīters uzmeta Megijai vaicājošu skatienu.
– Džims bija Ketas vīrs. Mēs… mēs viņu ļoti mīlējām.
Viņa uzacs atkal izliecās.
– Ir grūti atvadīties no tiem, kurus mīli, vai ne? Viņš noteikti bija apbrīnojams un godājams vīrs, ja spēja iekarot trīs daiļu un gudru sieviešu mīlestību un cieņu.
Lulū sejiņa uz mirkli atmaiga, un Megija atkal saspieda meitenes plecu.
– Jā, tāds viņš bija.
Pīters notupās un iebāza roku žaketes iekškabatā.
– Sava
