style="font-size:15px;"> – Mana māsīca ir ļoti skaista. Vīrieši ir traki pēc viņas. Varbūt pamanījāt – viņa ir slaidā gaišmate, kas dejo ar to leitnantu.
Pīters pat nepavērās uz deju grīdas pusi, viņa skatiens bija kā piekalts Megijai. Pakrūtē atkal iekņudējās.
– Nedomāju, ka būtu viņu pamanījis.
Megija novērsās. Pītera skatiens bija tik ciešs un caururbjošs, ka viņai bija grūti pat elpot. Ieskanējās pazīstama melodija, un Megija sāka kustināt pēdu mūzikas ritmā. Keta un Roberts dejoja zāles vidū, viņus bija ielencis skatītāju pūlis. Rokas un kājas enerģiski kustējās, sviedriem klātās sejas spīdēja. Viņi bija skaisti kā putni, kas uz brīdi pārtraukuši lidojumu, lai pārotos.
Jau atkal atgriezās atmiņas par Džimu, kuram tik ļoti patika viņas smaids, un Megija atskārta, ka par visu vairāk alkst atbrīvoties no skumjām, kas vajāja viņu kā apnicīga muša. Viņa pagriezās un uzsmaidīja Pīteram.
– Vai protat dejot pie pludmales mūzikas?
Uzacs atkal vaicājoši izliecās, un Megija satraukti prātoja, vai tikai nav pateikusi kaut ko nepiedienīgu.
– Esmu diezgan apķērīgs.
Dejas Megijai padevās tikpat labi kā Ketai. Iespējams, ka vēl labāk. Drosme atgriezās, viņa piecēlās kājās un pastiepa roku.
– Tad iesim. Es jums parādīšu, kā tas darāms.
Pīters piecēlās, pasmaidīja un cieši satvēra viņas roku.
– Ar vislielāko prieku!
Viņa balss bija maiga kā zīda zeķe, un Megija beidzot pakļāvās. Palūkojusies atpakaļ, viņa pamanīja, ka uz galdiņa palikušas divas tukšas kokakolas pudeles. Viņa izspruka no Pītera apskāviena, pieskrēja pie galdiņa, paķēra vienu no tukšajām pudelēm un paslēpa zem galda, lai viesmīle to neaiznestu. Tā būs Lulū pudeļkokam.
Bija jāpaiet krietnam laikam, lai Megija aizdomātos, kāpēc vēlme tvarstīt ļaunos garus uzradās tieši tovakar, kad viņa beidzot bija nolēmusi no tiem atbrīvoties.
Otrā nodaļa
Noblsvila, Indiāna
2009. gada jūnijs
Emija sēdēja Peidžas grāmatveikala dibenistabā, tukšoja piegādātās kastes un reģistrēja grāmatu nosaukumus elektroniskajā uzskaites katalogā. Viņa bija vēl pavisam maza, kad veikaliņš pārgāja mammas īpašumā. Bija aizritējuši seši mēneši, kopš Bens atgriezās no Afganistānas ar karogu pārklātā zārkā un tika apglabāts līdzās tēvam un nezināmiem senčiem, kuri vairāk nekā simts gadu bija kopuši zemi, ko kvēli mīlēja. Emija nemanīja laika straujo plūdumu, ko iezīmēja katra nākamā pāršķirtā kalendāra lapiņa. Arī gadalaiku maiņa paslīdēja garām nepamanīta, līdz Peidža pierunāja meitu nomainīt ziemas svīterus pret kokvilnas apģērbu ar īsām piedurknēm.
Emija sēroja klusējot. Skumjas kā neredzams vīruss saēda viņu no iekšienes, ārieni atstājot neskartu. Viņa allaž bija pārsteigta, uzlūkojot savu atspulgu, – ne miņas no pelēkas, panīkušas būtnes vai melna cauruma tur, kur reiz bijusi viņas seja. Skumjas viņai bija kā skābeklis; viņa nespēja aizmigt un pamosties, ja nejuta tās nospiežam sirdi – tik smagas kā ceļasomas, kuras viņa nemācēja iztukšot. Emija neredzēja sapņus, tomēr pamodusies bija pārliecināta, ka guļamistabā dzirdējusi gaistošus soļus. Vienīgi viņa nezināja, vai tie bija atnācēja vai aizgājēja soļi. Ik vakaru viņa gulēja aizvērtām acīm un cerēja vēl pēdējo reizi ieraudzīt Benu, kurš viņai pateiktu, kurp soļi ved.
Mammas grāmatveikala bagātīgais krājums sniedza Emijai īslaicīgu atvieglojumu. Mēmie vārdi burtiem klātajās lappusēs sniedza mierinājumu tāpat kā bērnībā, un viņa labprāt ļāvās uzspiestajai vientulībai, šķirojot grāmatas un izvietojot tās plauktos. Klientus un tos, kuri vēlējās izteikt līdzjūtību, viņa atstāja mammas ziņā, pati rodot mierinājumu pieputējušā veikaliņa dibentelpā. Sāpes un tukšums viņu neaizsniedza tur, kur viņas prāts bija nodarbināts.
Emija šad un tad bija apsvērusi iespēju atgriezties dzīvē, īstenot to, ko bija iecerējusi, pirms viņas dzīvē ienāca Bens. Ar maģistra grādu bibliotēku zinātnē viņa gribēja kļūt par kāda muzeja vai universitātes manuskriptu un retumu kolekcijas kuratori. Emijas azartiskā nodošanās aizgājušo laiku pētīšanai balējošiem vārdiem klātās trauslās lappusēs pārsteidza daudzus mazpilsētas iedzīvotājus, tikai ne viņas māti. Galu galā viņa taču vienīgai meitai bija devusi sava mīļākā romāna – “Kalnu aukas” – autores vārdu.
Pēc universitātes beigšanas Emija sāka strādāt mammas veikaliņā un gaidīja, uz kuru pasaules malu viņu dzīve aizvedīs. Un tad kādā pēcpusdienā veikaliņā ienāca Bens Hamiltons, kurš meklēja grāmatu savai krustmeitai. Emija tolaik pārlasīja Džeinas Ostinas romānu “Lepnums un aizspriedumi” un bija pilnīgi pārliecināta, ka veikalā ienācis viņas Dārsija kungs. Uniformā tērpies Bens bija slaids gaišmatis, kurš tikko kā pabeidzis virsnieku skolu. Vispirms viņš uzaicināja Emiju uz kafijas tasi, tad aizveda vakariņās. Pēc mēneša viņi jau bija saderinājušies, pēc sešiem – iestūrējuši laulības ostā. Emija tā arī nebija pamanījusi, ka viņas sapņi pagaisuši – ne tāpēc, ka viņai tie nebija dārgi, bet tāpēc, ka mīlestība pret Benu bija stiprāka. Tagad, kad Bena vairs nebija, viņas sapņi līdzinājās izbāžņiem un izbalojušajiem ņieburiem, kas joprojām greznoja viņas bērnības guļamistabu.
Tās bija atliekas no dzīves pirms Bena.
Iedžinkstējās durvju zvans, bet Emija pat nepakustējās, lai palūkotos, kas atnācis. Bija pusastoņi no rīta, veikals slēgts;
viņa zināja, ka ieradusies mamma, lai bārtos par to, ka Emija nav gulējusi, par daudz nododas darbam vai arī nepietiekami ēd. Emija vēlējās, lai mamma zina, ka viņa atteiksies no šī dzīvesveida, tiklīdz būs atradusi labāku veidu kā sērot.
– Atnesu brokastis, – atskanēja mammas balss.
Emija pat nepacēla galvu un turpināja rakstīt.
– Esmu paēdusi, bet paldies.
– Tavas mīļākās kviešu medusmaizītes no Krendola ceptuves. Tās vēl ir siltas.
Emija pārtrauca darbu un palūkojās uz mammu.
– Varbūt vēlāk. Noliec aiz letes.
Peidža pat nepakustējās un cieši vēroja meitu. Pirmo reizi pēc ilgiem laikiem Emija ciešāk ieskatījās mātes sejā un ievēroja smalkās grumbiņas acu un mutes kaktiņos; dziļās rievas pierē šķita iegūlušas uz visiem laikiem. Skumju nasta, ko māte allaž nēsāja sevī, likās samilzusi kā čūska, kas grasās mest ādu; pārlieku smaga Peidžai.
Emija pamanīja, ka cerētā maiznīcas maisiņa vietā māte tur rokās burku. Tās stikls bija plankumiem klāts un dūmakains, bet metāla vāciņš no vecuma apsūbējis. Ziņkāres pārņemta, Emija piecēlās un tuvojās mātei.
– Kas tas tāds?
Atbildes
