Uz tās tumšzaļā jumta sāniem mirdzēja sarkana Coca-Cola izkārtne. Piestātne bija Dienvidkarolīnas lepnums, kā liecināja teju piecpadsmit tūkstoši cilvēku, kas pirms pieciem gadiem bija šeit ieradušies uz Ceturtā jūlija svinībām. Ketai tolaik bija tikai četrpadsmit, tomēr viņa drīkstēja doties uz balli. Meitene bija nodejojusi visas dejas bez izņēmuma, kamēr Megija stāvēja malā ar māsīcas kurpēm un ik pa brīdim pienesa viņai ūdeni.
Mašīnas pamazām rindojās pludmalē līdzās piestātnei. Bija bēgums. Šeit mirdzēja gaismas, valdīja jautrība, un bija grūti iedomāties, ka pasaulē ir lielākas problēmas par to, kā sameklēt deju partneri vai aukstu alu. Un tikai formastērpos ģērbušies vīrieši, kuru skaits nemitīgi pieauga, atgādināja par to, ka Amerika karo.
Neskatoties uz Ketas lūgšanos, Megija nebija pārvilkusi melno kleitu, bet tagad, redzot formās tērpto jūrnieku un lidotāju skatienus sekojam Ketai, viņa to nožēloja. Ne jau tāpēc, ka nebūtu pieradusi palikt nepamanīta Ketas klātbūtnē, bet tāpēc, ka nebija pat papūlējusies, lai tā nebūtu. Džims apgalvoja, ka viņai ir brīnišķīgs smaids un nevajadzētu to slēpt no pasaules. Megija allaž bija ģērbusies pieticīgā kleitiņā, un viņai likās, ka apkauno Džimu. No okeāna uzpūta salta brāzma. Megija nodrebinājās un savilka ciešāk mēteļa apkakli.
Keta apstājās, pirms viņas bija sasniegušas dēļiem klāto celiņu, kas savienoja Senterstrītu ar piestātni un vasaras svētku vietu, uz uzgrieza muguru ļaužu pūlim. Megija apstājās un vēroja, kā māsīca atver somiņu un izņem no tās sarkanās lūpu krāsas tūbiņu. Viņa pagaidīja, kamēr Keta veikli uzkrāsoja pilnīgās lūpas, un ļāva nedaudz uzkrāsot arī savējās. Megija zināja, ka nelīdzinās Betai Deivisai, bet viņa atcerējās Džimu un to, ko viņš bija sacījis par viņas smaidu, tāpēc atļāva Ketai uzklāt sarkano lūpu krāsu. Kad tas bija padarīts, Keta satvēra Megijas roku un vilka uz Folijas piestātni, kur uz lielās skatuves jau spēlēja orķestris.
– Mega, nāc! Parādīsim viņiem klasi!
No ļaužu pūļa un visapkārt laukumam izvietotajiem petrolejas sildītājiem plūda siltums, tāpēc Keta un Megija novilka mēteļus.
Dūša sašļuka papēžos, kad Megija ieraudzīja ar auskariem rotājušās meitenes košās kleitās un augstpapēžu kurpēs, uz kāju ikriem uzvilktām svītrām, kas imitēja zeķu vīli. Viņa piepeši jutās kā vārna, kas nolaidusies saulespuķu laukā. Formastērpos un civilā ģērbušies vīrieši bija sapulcējušies bariņos, malkoja Pabst alu un vēroja dāmas zem griestos iekārtās mirdzošās bumbas.
– Kas par izdevību, – Keta nomurmināja, atvēra somiņu un samaksāja par ieeju.
Zem viņu kājām viļņojās okeāns, viļņi vēlās pār pludmales smiltīm, un pirmie dejotāji jau iznāca uz deju grīdas. Spārēm piestiprinātās nokarenās tilandijas piešķīra šai vietai maģiski savādu gaisotni. Megija manīja Ketrinai pievērstos skatienus. Vingriem soļiem, gluži kā lauvene, Ketrina devās pie galdiņa, apsēdās, sakārtoja svārkus ap sakrustotajām kājām, tad izvilka cigareti un šķiltavas.
Megija apsēdās viņai līdzās un satvēra Ketas roku.
– Ket, nevajag. Tas izskatās tik lēti.
Keta viņai veltīja nicīgu skatienu.
– Tā es izskatīšos vecāka. Un arī elegantāka. Vismaz zaļknābji netraucēs. Mani interesē tikai virsnieki.
Un kā tad Džims? Vārdi iestrēga rīklē neizteikti, un Megija iekārtojās dziļāk krēslā. Pienāca viesmīle. Viņas pasūtīja alu, lai gan Megija labprātāk būtu dzērusi kokakolu.
– Atslābinies, Mega. Mēs šeit esam, lai izklaidētos, lai aizmirstu par darbu un karu, un visām problēmām, pār kurām mums nav varas, – Keta paziņoja un, savilkusi lūpas, izpūta tievu, garu dūmu strūkliņu.
Mega samierinājās un centās atbrīvoties. Alus glāze stāvēja neskarta, jo Megija sāka skaitīt sekundes līdz mirklim, kad pie viņu galdiņa parādīsies pirmais puisis. Viņa bija aizskaitījusi līdz divdesmit viens, kad tumšzilā uniformā tērpies puisis ar platu seju un mirdzošām acīm satvēra brīvo krēslu un apsēdās uz tā jāteniski viņām iepretim.
– Matrozis Viljams Findlijs no Samitas Ņūdžersijā. Vai varu kādu no jums, dāmas, lūgt uz deju?
Viņš uzrunāja abas, tomēr lūkojās tikai uz Ketrinu.
Keta izpūta dūmus un paziņoja:
– Es nedejoju ar puišiem, kuri ir jaunāki par mani.
– Man nākamnedēļ paliks deviņpadsmit. Un dejās pase nav jāuzrāda.
Megija manīja, ka puisis uz krēsla līgojas, un prātoja, cik daudz alus viņš jau ir izsūcis. Viņa gribēja uzsākt sarunu, kad pamanīja lielu plaukstu nolaižamies uz puiša pleca. Megija pacēla acis un ieraudzīja virsnieku haki krāsas formastērpā. No vīrieša rūpīgi atķemmētā matu ērkuļa pār pieri bija noslīgusi nevaldāma cirta, pelēko acu skatiens bija dzelošs. Megija nodūra acis, jo šis vīrietis bija ieinteresējis Ketu.
– Man šķiet, ka pienācis laiks atvadīties no dāmām, jūrniek.
Matrozis Findlijs pagriezās, lai iebilstu, tomēr aprāvās, kad ieraudzīja savā priekšā virsnieku. Viņš grīļīgi pieslējās kājās un pakluptu pār krēslu, ja virsnieks nebūtu viņu pieturējis, tad paklausīja pavēlei un pameta deju grīdu.
– Piedodiet, dāmas! Ceru, ka viņš jūs neapgrūtināja.
Keta veltīja virsniekam apburošu smaidu.
– Nepavisam. Tomēr man jāpateicas, ka izglābāt mūs, – viņa sacīja un pamāja uz brīvo krēslu līdzās.
Par lielu pārsteigumu Megijai, vīrietis nenosēdās garām krēslam, lai gan viņa skatiens bija kā piekalts Ketrinai.
Virsnieks stādījās priekšā. Diemžēl viņš bija pagriezies pret Ketu un mūzika bija pārāk skaļa, tāpēc Megija no viņa teiktā neko daudz nedzirdēja. Viņai izdevās saklausīt vīrieša vārdu – Roberts – un to, ka viņš ir jaunākais leitnants no Savannas un dislocēts Čārlstonas jūras spēku bāzē. Megija nosprieda, ka nekas vairāk par Ketas jauno intereses objektu viņai nav jāzina, un nepūlējās ieklausīties abu sarunā. Gan Keta, gan Megija stādījās priekšā, tomēr vīrieša skatiens pievērsās Megijai vien uz īsu mirkli, kad meitene nosauca savu vārdu.
Viņš pasūtīja sev un meitenēm alu un turpināja sarunu. Megija no sirds centās palikt tik nemanāms piektais ritenis, cik nu tas bija viņas spēkos. Roberts iedzēra pamatīgu alus malku un atkal pievērsās Ketai.
– Meklēju kādu vietējo, kurš man pateiktu, kas tā par mūziku. Nekad neesmu tādu dzirdējis.
Ar garo, nelakoto nagu galiņiem Keta taktī bungoja pa galda virsmu, tādējādi neuzkrītoši demonstrējot savu vēlmi laisties dejā.
– Nezinu, kāds ir oficiālais nosaukums, bet mēs to dēvējam par pludmales mūziku. Svinga un melnādaino mūzikas sajaukums. Tā vien aicina ļauties dejai, vai ne?
Megija pietvīka. Ketas intonācija ļāva
