man. Viņa sacīja, ka tās neļaus man aizmirst, no kurienes es nāku.
Bet viņa kļūdījās, Emija jau grasījās iebilst, tomēr apvaldījās, jo burka viņas plaukstās kļuva silta, it kā smiltis glabātu atmiņas par Dienvidkarolīnas sauli.
– Kāpēc tu to dod man?
Peidža atbalstījās pret durvju aili; viņas sejā bija manāms nogurums.
– Tāpēc… – viņa iesāka un saminstinājās. – Tāpēc, ka šī, – viņa pamāja ar roku visapkārt, – nav vienīgā vieta pasaulē. Jā, tā tev ir pazīstama, te tu jūties drošībā, tomēr tā nav tava dzīve.
Emija juta, kā kaut kur iekšienē, viņas prātā, pārplīst dusmu burbulis.
– Bet es te esmu laimīga.
– Nē, nav tiesa. Tev tā šķiet, jo tev nav citas pieredzes.
Emija samiedza acis, lai kārtīgi nopētītu sievieti, kura izklausījās pēc viņas mātes – mātes, kura bija nodrošinājusi viņai pajumti, barojusi, apģērbusi, bet ne devusi padomu. Emija allaž uzskatīja, ka daudzo bērniņu zaudējums salauzis mammas sirdi un laupījis spēku izvadīt dzīvē vienīgo meitu. Emija iedomājās par bēniņos nobēdzinātajiem molbertiem, izžuvušajām un kunkuļos sakaltušajām krāsām, nepabeigtajām gleznām. Emijas bērnībā bēniņi bija vilinoša paslēptuve, kurā meitene ne reizi vien patvērās pēc mammas brāziena. Gleznas bija daļiņa no tās dzīves, kad Peidža vēl nebija apprecējusies ar Emijas tēvu. Tie bija laiki, par kuriem Emija neko nezināja. Reiz mamma viņu bija pieķērusi slēpjamies bēniņos. Mamma nedusmojās, drīzāk šķita samierinājusies, gluži kā uzklausījusi diagnozi pēc audzēja izoperēšanas.
Mamma pastāstīja, ka šīs gleznas tapušas laikā, kad viņa gatavojusies iestāties Rodailendas mākslas skolā. Tolaik viņa vēl nebija sastapusi Billu, Emijas tēvu. Tā bija vienīgā reize, kad viņas par to runāja, un tomēr laiku pa laikam, redzot mammu lūkojamies pa logu vai aizmirsušos turot rokā jau atdzisušas kafijas krūzi, Emija sievietē, kas izvēlējās smilškrāsas toni istabu sienām, redzēja meiteni, kurai reiz bija sapnis kļūt par mākslinieci.
Emija stāvēja iepretim mātei, viņai rokās bija smilšu burka un sirdī apņēmība aizstāvēt savu viedokli.
– Bet tev ir cita pieredze, tomēr tu esi šeit.
Peidža turpināja, it kā nebūtu dzirdējusi meitas vārdus.
– Vai zini, kāpēc koijoti tagad sastopami gandrīz visos štatos? Tāpēc, ka tie pielāgojas. Viņi saprot, ka tas, ko viņi vēlas, nav tas, kas viņiem nepieciešams. Zina, ka arī citur ir labi. Tā ir viņu izdzīvošanas māksla.
Brīdi klusējusi, viņa piemetināja:
– Emij, jau pusgads ir pagājis. Es neko neteicu, kamēr tu izmisīgi cīnījies. Tagad ir pienācis laiks saņemties. Tev nepieciešamas pārmaiņas, citādi tu nekad netiksi tam pāri.
Emijas dusmas pierima, it kā viņa justu, ka mammai ir taisnība.
– Varbūt es nevēlos tikt tam pāri, aizmirst Benu. Viņš bija labākais, kas manā dzīvē vispār bijis. Mammu, šīs ir arī manas mājas. Ja aizbraukšu, tad nodošu Benu, ļaušu viņam vēlreiz nomirt.
Peidža atspieda pakausi pret durvju ailu un aizvēra acis, it kā sakopojot spēkus.
– Reizēm, kad vērojam savu dzīves plūdumu un speram soli atpakaļ, lai rastu mierinājumu, mūsu priekšā paveras jauns ceļš. Ir cilvēki, kuri turpina ceļu, jo bīstas noiet no ierastās takas. Bet ir citi, kuri droši sper soli nezināmajā, apjaušot, ka tas ir viņu īstais ceļš.
Emija atskārta, ka raud; viņas lūpas bija sāļas.
– Mamm, tu nesaproti, ko pati runā. Nav cita ceļa. Šeit ir manas mājas.
Peidža satvēra meitas plaukstas, kurās viņa joprojām turēja smilšu burku.
– Zinu. Es nekad neesmu spērusi soli sānis no ceļa, kuru izvēlējos. Bet tev tiek dota otra iespēja. Un tu, – viņa iebakstīja ar pirkstu Emijai krūtīs, – tu esi citāda. Man šķiet, es to zināju jau kopš tā laika, kad tu biji pavisam maziņa.
Peidža nopūtās, un elpas siltums Emijai atsauca atmiņā tālās dienas, kad mamma viņu auklēja savās rokās.
– Varbūt tas ir mūsu atsvešinātības iemesls. Es zināju, ka tu mani pametīsi, un negribēju, lai tas mani pārlieku sāpina.
– Es negrasos tevi pamest! – Emija pagriezās un nolika burku ar smiltīm uz rakstāmgalda. Pārsteidzošā kārtā pirksti bija smilšaini; kā negribētas domas smilšu graudiņi bija pielipuši viņas pirkstiem. Emija allaž bija iztēlojusies citu meiteņu sirsnīgi atklātās sarunas ar mātēm, bet šī nebija no tām, par kādu viņa bija sapņojusi. Šī bija no tām, kuras beidzas ar ardievām. Viņa tik ilgi bija gaidījusi šo sarunu, bet tagad šķita, ka tā pienākusi par ātru.
– Es nevaru tevi atstāt. Esmu tev nepieciešama šeit, veikalā. Un arī tēvam.
Kurš nesīs tēvam rīta kafiju un laikrakstu, kurš atgādinās, ka jāapgriež mati un jāuzvelk svīteris? Bet Emija paturēja šīs domas pie sevis, jo jau sen bija apjautusi, ka tēvs neiebilst, jo vēlas, lai meita justos vajadzīga.
Peidža pasmaidīja, it kā lasītu meitas domas un piekristu tām.
– Dzīve ir jautājums, Emij, un tu vēl esi pārāk jauna, lai domātu, ka zini visas atbildes.
Emija gribēja iebilst, teikt mātei, ka viņa maldās, bet zināja, ka mammai ir taisnība. Sirds dziļumos viņa apjauta, ka mamma nerunā tukšu, bet ne par kādu naudu viņa to neatzītu. Emija nolēma izspēlēt citu kārti.
– Es nevaru braukt uz Dienvidkarolīnu. Es tur nevienu nepazīstu, un no kā es tur dzīvošu?
Rūgtu kā vērmeles viņa sajuta vientulības dvesmu.
Peidža devās pie telpas malā sakrautajām kastēm, kuras iepriekšējā dienā bija atvedis UPS kurjers. Tās aplūkojusi, viņa nocēla kādu mazu kārbu, zem kuras atradās lielāka kaste.
– Pirms pāris nedēļām eBay veikalā meklēju lietotas grāmatas maiņas punktam. Sapratu, ka izpārdošana ir visizdevīgākais variants, jo ļaudīm, kuri komplektē šīs kastes, nav ne mazākās sajēgas, ko viņi tajās saliek. Viņi vienkārši ir laimīgi, ka radusies iespēja tikt no tām vaļā. Tāpēc arī tik zemas cenas.
Peidža pieliecās, satvēra kasti un pastūma to tuvāk Emijai.
– Lūk, ko es uzgāju!
Emija pieliecās, lai izlasītu sūtītāja adresi. “Folijas atradumi”.
– Vai tas ir veikals?
Peidža pamāja.
– Tas ir veikals. Vismaz reiz bija. Droši vien īpašnieks dodas pensijā un izpārdod preces. Man ļoti patika tas veikaliņš. Tas piederēja divām padzīvojušām kundzēm.
