Niedra
Pirmā nodaļa
Lietus gāza kā ar spaiņiem, jo sevišķi tur, kur brauktuve bija atklāta vējam, kas drebināja Hannas veco VW, it kā gribēdams to nostumt no ceļa. Parasti Hītrovā viņa vēroja, kā lidmašīnas cita pēc citas nolaižas lejā gandrīz tikai ar minūtes starplaiku, bet šovakar to ritms bija cits, pagāja divas, pat trīs minūtes, līdz kārtējās ugunis izlauzās caur saniknotajiem mākoņiem. Viņa atkal stingrāk sažņaudza stūri, palūkojās atpakaļskata spogulī un iegriezās ātrgaitas joslā.
Holiday Inn rēgojās kreisajā pusē pret debesīm kā neglīts betona zoba siluets, gaisma no zaļās neona izkārtnes izplūda mitrajā gaisā. Hanna devās uz trešo termināli, juzdama, kā pakrūtē pieaug sasprindzinājums. Kaut arī viņa un Marks tagad bija precējušies, brauciens uz lidostu viņu joprojām satrauca. Viņai nebija nepieciešams ierasties Marku sagaidīt; īstenībā labāk būtu, ja viņš braucienam uz pilsētu paņemtu taksometru, it īpaši tik nejaukā vakarā kā šis, tomēr ceļš, sagaidītāji pie barjeras, tikko atlidojušie pasažieri – viss Hannai atgādināja laiku, kad abi nebija vēl salaulājušies, kad Džona Kenedija starptautiskā lidosta un Hītrova bija galapunkti, ar kuriem saistījās daudzas viņu abu nedēļas nogales.
Kā parasti, pirmie divi autostāvvietas līmeņi bija aizņemti. Negribīgi Hanna uzbrauca trešajā līmenī, kur atrada vietu pie koridora ar biļešu automātiem. Ātri iemetusi skatienu spogulī, viņa izkāpa no mašīnas un gāja uz liftu.
Kaut arī bija piektdienas vakars, ielidošanas zālē valdīja dzīva rosība. Zemu piekārto griestu spilgtais apgaismojums skarbi atkailināja simtiem gaidītāju sejas. Daži bija nostājušies pie barjeras, citi pulcējās zāles centrā un gar malām; ierasti netrūka arī taksometru vadītāju, kuri turēja rokās plakātus ar uzvārdiem; grupa tūristu, tērpušies T kreklos un šortos, bez šaubām nolādēs mirkli, kad no lidostas ēkas būs izgājuši lietū. Kupla ģimene, cilvēki divdesmit pieci, trīsdesmit, izrādīja krāsu un rakstu bagātos tradicionālos afrikāņu tērpus.
Hanna izspraucās pūlim cauri pie monitoriem un apskatījās, ka Marka lidmašīna tikko nolaidusies. Tātad atlika vēl minūtes piecpadsmit, divdesmit, līdz viņš iznāks pa durvīm, tāpēc viņa nopirka sviestmaizi mazā Marks & Spencer veikaliņā un apsēdās zāles otrā galā uz plastmasas sola. Dienā viņa delikatešu veikaliņā bija iegādājusies franču maizi un gabaliņu ļoti laba Rokforas siera, kas kopā ar glāzi vīna bijatieši tas, ko Marks vienmēr vēlējās pēc vakara lidojuma, taču šobrīd viņa jutās tik izsalkusi, ka nespēja nociesties, tūlīt pat kaut ko neapēdusi. Kopš pusdienlaika viņa neko nebija nobaudījusi; intervija ar AVT pēcpusdienā turpinājās ilgāk nekā bija paredzēts, un pulkstenis jau rādīja pāri septiņiem, kad viņa izkāpa no metro Pārsongrīnā.
Sēžot uz sola, Hanna vēroja, kā automātiskās durvis ik pa brīdim izlaiž nenoteiktu skaitu cilvēku. Monitorā rēgojās garš saraksts ar reisiem, kas krietni aizkavējušies. Hanna prātoja, ka pasažieri, kuri šobrīd iznāk, atlidojuši no Frītaunas jau pirms Marka; reiss bija kavējis pusotru stundu. Durvīs parādījās slaids, tumši iededzis puisis džinsos un haki krāsas kreklā un vērīgi ielūkojās sagaidītāju pūlī. Jauna sieviete steidzās viņam pretim, ar priekpilnu seju metās viņa apskāvienos un noskūpstīja viņu tā, ka padzīvojis kungs Hannai blakus uz soliņa nicīgi nosprauslājās. Hanna atkal sajuta spriedzi pakrūtē. Mark, nāc taču ātrāk!
Viņa atcerējās, kā bija gaidījusi Marku otrpus Atlantijas okeānam pirms pārvākšanās atpakaļ uz Londonu. American Airlines izmantotajā septītajā terminālī Džona Kenedija lidostā nebija ne kafejnīcu, ne veikalu, kur īsināt laiku, tikai avīžu kiosks, kafijas automāts un pāris rindu cietu plastmasas krēslu. Hanna vienmēr mēdza ņemt līdzi klēpjdatoru, ja reiss aizkavētos, bet viņa nespēja koncentrēties darbam, jo galva parāvās uz augšu katru reizi, kad pie barjeras iznāca kāds pasažieris. Viņa negribēja palaist garām mirkli, kad Marks pirmais viņu ieraudzīja un viņa sejā parādījās smaids. Sākumā viņš savaikstīja pārspīlēti komisku grimasi, it kā censtos noslēpt apjukumu par to, ka ieradies, bet drīz viņa seja atplauka platā smaidā, un atkārtojās abu ieviestā regulārā uzvedības secība: viņš apskāva Hannu tā, ka viņa baidījās, vai ribas nesalūzīs, tad viņi dabūja taksometru un taisnā ceļā devās mājup un gultā. Pēc tam saģērbās un gāja pastaigā uz “Vestvilu” Desmitajā ielā pēc hotdogiem.
Nu jau durvis vērās biežāk, izlaižot vienmērīgāku ļaužu plūsmu. Zināmam skaitam balsu skanēja amerikāņu akcents, kas norādīja, ka viņi ir no Marka reisa – pirms un pēc lidojuma no Ēģiptes un Marokas.
Hanna piecēlās un gāja paskatīties. Iznāca daži vīrieši uzvalkos ar vieglām somām; divi pāri; ģimene, kas stūma ratiņus ar nedroši augstu bagāžas kalnu, turklāt priekšējie riteņi neklausīja. Kāds bērns, pamanījis tēvu, pirms to paspēja izdarīt viņa māte, izslīdēja viņai no rokām un pašļūca zem barjeras tēvam pretim, izraisot pūlī smieklu vilni.
Pēc divdesmit piecām minūtēm Hanna saprata, ka notikusi kaut kāda aizķeršanās. Marks vienmēr parādījās pirmajā pasažieru grupā, un šoreiz viņš bija paņēmis līdzi tikai mazo ādas somu, tātad negaidīja bagāžu. Iespējams, ka viņš kaut ko bija aizmirsis lidmašīnā un aizgājis atpakaļ, vai arī viņu aizturējusi muitas kontrole. Parāvusi augšup piedurkni, Hanna paskatījās pulkstenī – Rotary bija mātes dāvana, kad viņa iestājās universitātē. Piecas minūtes pāri desmitiem. Hanna piespieda savā BlackBerry Marka numuru, bet tad mainīja domas: zvans sabojātu satikšanās prieku. Viņa pagaidīs vēl desmit minūtes, tad, ja nekas cits neatliks, zvanīs viņam.
Piecpadsmit minūtes pāri desmitiem pasažieri ar amerikāņu akcentu bija aizgājuši, un nākamie, kas parādījās durvīs, sarunājās cits ar citu ugunīgi straujā spāņu valodā. Vienīgais cilvēks, kurš gaidīja tikpat ilgi kā Hanna, bija vīrietis ap gadiem piecdesmit, ģērbies tumšzilā sporta žaketē un kokvilnas biksēs, taču pie viņa arī beidzot iznāca meita. Hanna minēja, vai būtu ko sajaukusi, bet tas nebija iespējams, nē, viņa skaidri atcerējās, ka Marks bija teicis – piektdien parastajā laikā.
Hanna piespieda Marka numura taustiņu. Zvans tika novadīts uz balss pastu, un viņa izslēdza telefonu, neatstājot ziņojumu. Markam nebija raksturīgi kavēt lidojumu, taču iespējams, ka šoreiz tas bija noticis. Varbūt viņš nebija paspējis uz šo reisu un tagad lidoja ar nākamo. Tā viņam bija gadījies, ceļojot uz Ņujorku no Toronto.
Hanna vēlreiz paskatījās monitorā. Marka reisu vairs pat nerādīja. Tad viņa ieraudzīja divus citus reisus no Ņujorkas – viena lidmašīna tikko bija nolaidusies, otra tuvojās. Varbūt Marks atradās vienā no tām. Ja tā, viņš zvanīs vai sūtīs īsziņu, tiklīdz ieslēgs telefonu.
Pūlis pamazām izklīda, un šajā reizē Hanna ieņēma vietu pie barjeras tieši pretim durvīm – “zelta vietu”, kā Marks to sauca. Ik pēc brīža pārbaudot telefonu, viņa gaidīja, līdz pulkstenis bija gandrīz desmit minūtes pāri vienpadsmitiem, tātad bija pagājusi vēl viena vesela stunda. Kad pēdējais amerikānis no otrā reisa iznāca pa durvīm, viņa zvanīja atkal, un atkal izdzirdēja balss pastu.
Hannu pamazām pārņēma uztraukums. Ja Marks lidoja ar citu reisu, tad kāpēc viņai nepiezvanīja? Ja nu kaut kas noticis ar lidmašīnu? Viņa piezvanīja vēl reizi, tad atkāpās no vietas pie barjeras un devās uz ugunsdzēsības izeju. Aviokompāniju uzziņu galdi atradās izlidošanas zālē, un vienkāršāk bija turp aiziet pāri pagalmam starp abām ēkām, nekā ložņāt augšā lejā pa tuneļiem un eskalatoriem.
Laukā vējš brāzmām dzenāja lietus šaltis kā sīku zivtiņu barus, ko mirkli paturēja gaisā un tad trieca pret zemi. Smagās durvis izrāvās Hannai no rokas, un tās aizcirtās viņai aiz muguras. Virs galvas kārtējā lidmašīna lauzās cauri padebešiem, motora rūkoņai piepildot gaisu ar dzirdi plosošu rēkoņu. Sagumusi, kaklu plecos ierāvusi, Hanna metās skriet.
Laukā viņa pavadīja ne vairāk kā trīsdesmit sekundes, bet, kad iesteidzās iekšā, mati bija slapji, un viņa tos atglauda no sejas. Salīdzinājumā
