kam bērni jau savā dzīvē. Puisim, kam tikai ap divdesmit gadu, šī bija neparasta apkaime, kur iegādāties īpašumu – bija arī smalkāki rajoni par Fulemu, un kaut arī tas bija ļoti dārgs, tomēr nebūt ne lepnākais.
Marks būtu varējis izvēlēties plašu, pārbūvētu dzīvokli Doklendā vai Īstendā, visu stiklos un hromā ar platiem ādas dīvāniem, taču viņš bija nopircis tradicionālu Viktorijas laika ģimenes māju. Hannai viņš līdz ar to bija vēl mīļāks.
Viņa šķērsoja Ņūkingsroudu un uzsāka lēnu skrējienu pa ietvi. Koki, kas no ielas aizsedza kāzu tortēm līdzīgās pavaldonības laika arhitektūras stila mājas, bija lietus pielijuši, sakritušās lapas uz zemes veidoja viendabīgu masu.
Hanna bija paredzējusi, ka nebūs viegli atrast citu darbu, it īpaši tādu, kāds viņai bija Ņujorkā, bet realitāte izrādījās vēl skarbāka. Viņa bija domājusi, ka Amerikā iegūtā pieredze un reputācija par abos Atlantijas okeāna krastos īstenotām kampaņām palīdzēs atrast jaunu vietu trīs četru mēnešu laikā pat pašreizējos ekonomiskajos apstākļos.
– Vienmēr tiek noalgoti labākie kandidāti, – Marks bija apgalvojis, kad viņi to pirmo reizi apsprieda. – Varbūt paies laiks, līdz tu atradīsi to, ko pati gribi, taču tev nav jāuztraucas, ka paliksi bez darba. Tevi ķertin izķers – par tevi cīnīsies.
Tomēr neviens par viņu necīnījās. Pagāja pieci mēneši, un, kaut arī viņu izsauca uz trim galīgā lēmuma pieņemšanas intervijām, tomēr nekas pēc tam netika piedāvāts. Sākumā, pašapziņas pilna, Hanna pieteicās uz amatiem, kas bija līdzvērtīgi tam, kāds viņai bija pie Leona, bet, kad trīs mēneši un tad četri paskrēja tukšā, viņa pazemināja prasības. Viņa sev iestāstīja, ka tas ir loģiski – Lielbritānijā valda ekonomikas lejupslīde, darbavietu ir maz, iespējams, ka viņa bijusi augstprātīga, iztēlojoties, ka nekavējoties iegūs līdzīgu posteni; galu galā bija pagājuši gadi, veidojot karjeru, taču, nedabūjusi arī tos ne tik labos darbus, viņa sāka domāt, ka vaina ir jāmeklē sevī.
– Nē, – Marks bija to noliedzis pagājušajā svētdienā, kad viņi pastaigājās Ričmondas parkā.
Viņš bija pasniedzies pēc Hannas rokas, palicis to sev zem elkoņa un pievilcis pie sava tumšzilā vilnas pusmēteļa. Viņa piekļāvās Markam ciešāk klāt, noskatoties, kā abu elpas mākonīši saplūst kopā. Kaut arī bija tikai novembra sākums, naktī pamatīgi piesala, un zeme ledaini kraukstēja zem viņu soļiem. Marka ausu ļipiņas, rēgodamās laukā zem viņa vilnas cepures, bija sārtas.
– Tā ir tikai recesija, – viņš sacīja. – Tu zini, ka esi prasmīga, tātad tev atradīsies īstais darbs. Tāpat ir ar visu – gaidi un gaidi un, kad nolem, ka ilgāk vairs nespēj, ka atliek sabrukt vai nolēkt no Bīčīhedas kraujas iekšā jūrā, beidzot gaidītais notiek.
– Ko tu zini par Bīčīhedu, mister magnāt, kopš divdesmit piecu gadu vecuma? – Hanna noprasīja, piebikstot ar elkoni viņam pie sāna, bet viņa piekrita Markam par gaidīšanu. Viņai bija veicies pēc universitātes – kaut arī Marks vienmēr teica, ka veiksmei ar to neesot nekāda sakara, – viņa dabūja darbu J.Walter Thompson reklāmas aģentūrā un vēlāk mazākā aģentūrā, no kuras aizgāja gandrīz pēc gada, lai nenobeigtos aiz garlaicības. Tolaik Hannai šķita, ja viņai uzdos izveidot vēl vienu suņu barības reklāmas kampaņu, viņa sajuks prātā. Darbs kopā ar Leonu, paldies Dievam, viņu no tā atbrīvoja, bet tagad viņa atradās tajā pašā situācijā. Īstenībā vēl ļaunākā: agrāk viņai vismaz bija darbs, pat ja tas nozīmēja tirgot zirgu gaļu. Šobrīd nedēļas ritēja, apzinoties, ka attālums starp viņu un algotu darbu palielinās, taču viņas pēdējo kampaņu nozīme samazinās. Viņas vērtība darba tirgū kritās.
Tuvojoties Īlbrukparkam, Hanna paātrināja soli un sāka elpot straujāk. Viņa apskrēja ap dubulto barjeru, kas aizkavēja riteņbraucējiem izmantot parku, un metās pāri zālienam. Zeme bija piemirkusi, pa to bija grūti skriet, bet Hanna pieveica taisnstūra divas malas un apstājās pie maza spēļlaukuma tālākajā stūrī. Viņai veicās arvien labāk, tomēr viņa nekad nekļūs par īstu skrējēju, vienu no tiem, kuri, gandrīz neaizelšoties, traucas garām ar divreiz lielāku ātrumu nekā viņai. Hanna bija labā fiziskā formā, taču uzskatīja, ka viņai nav atbilstošas ķermeņa uzbūves, ka ar sportiskā tipa augumu viņai būtu vieglāk. Marks ieteica viņai iestāties sporta klubā, bet, būdama bez darba, viņa nevēlējās maksāt astoņdesmit mārciņas mēnesī par abonementu. Marks par to smējās, atgādinot, ka viņi ir precējušies un tas, kas pieder viņam, esot arī Hannas, taču viņa tomēr to nespēja.
Viņa atvēra kabatas rāvējslēdzēju un izņēma telefonu, lai pārbaudītu, vai nav dzirdējusi zvanu. Nekā. Tad viņa ieskatījās pulkstenī: desmit un divdesmit minūtes. Ņemot vērā piecu stundu laika starpību, turklāt bija sestdiena, vajadzēja gaidīt vairākas stundas, līdz drīkstēs piezvanīt draugiem Ņujorkā, lai pajautātu, vai viņi kaut ko nezina par Marku. Viņai bija jāpaciešas vismaz līdz pusdiviem. Ielikusi telefonu atpakaļ kabatā, Hanna izstiepa rokas aiz galvas un sajuta, cik savilkti ir kakla un plecu muskuļi. Nedaudz tālāk drukns melns labradors apmierināts šmakstinājās, purnu iebāzis pamestā čipsu pakā, līdz suņu saimniece pārtrauca sarunu un asi aizsauca viņu prom.
Sajuzdama aukstumu, Hanna sāka atkal kustēties. Visu nedēļu fiziskā nodarbe palīdzēja viņai justies tā, it kā viņai būtu mērķis, vismaz kaut kas, ko darīt. Stundām ilgi viņa lasīja lietišķo presi, pārlūkoja citu izveidotās reklāmas kampaņas tiešsaistē, rakstīja elektroniskās vēstules paziņām, pētot, vai nav parādījušās brīvas vietas… tomēr tagad, ja viņa ļautos meklēšanai ilgāk par pāris minūtēm, diena atkal aizritētu garās, neizteiksmīgās stundās, kuru slīdējumu nekas nespētu apturēt. Viņa nedrīkstēja to pieļaut. Nedēļas nogalēs viņa sevi disciplinēja, nenodarbojās ar meklēšanu, lai saglabātu citu, atšķirīgu ritmu no darba dienām, un pat tad, ja tas bija mākslīgi radīts, šodien vajadzēja novirzīt uzmanību no pieaugošā satraukuma, ka noticis kaut kas nelāgs.
Pēc diviem grūti pārvaramiem apļiem Hanna devās mājup un, vēlreiz pārbaudījusi telefonu un klēpjdatoru, uzkāpa augšstāvā nomazgāties. Marks bija pārbūvējis vannas istabu reizē ar virtuvi, un kaut arī telpa izskatījās neliela, tā neapšaubāmi bija pati greznākā, kādu Hannai gadījies redzēt privātmājās. Viss aprīkojums – duša, vanna, divas vienādas izlietnes – bija spoži balts, kontrastējot ar pelēkajām grīdas porcelāna flīzēm un tumšo gandrīz melno koka apdari. Hanna neatcerējās koka nosaukumu. Vai palisandrs? Viņa nebija par to pārliecināta. Kopā ar trim brīnišķīgām, garām orhidejām un dvieļiem, pēc izskata vienmēr jauniem un svaigiem, it kā tikko izņemtiem no žāvētāja, tā atgādinātu viesnīcas vannas istabu, bet, lai izvairītos no tāda iespaida, Marks bija saglabājis ēkas sākotnējos elementus – logu un durvju pārsedzes un Viktorijas laika logu rūtis ar rakstu – līdz ar to telpa izskatījās moderna un izsmalcināta.
Hanna patlaban ar dvieli susināja matus, kad iezvanījās telefons, kas stāvēja uz lādes aiz durvīm. Noliekusies, lai to paceltu, viņa paskatījās pulkstenī pie gultas. Tas rādīja vienpadsmit, tā ka vēl šķita par agru, lai zvanītu Marks, ja viņš joprojām atradās Ņujorkā. Hanna nodomāja, ka atsaukusies Nīša.
– Hanna?
Tas bija Marks. Hannu pārņēma milzīgs atvieglojums.
– Tu esi dzīvs, – vārdi izlauzās kopā ar atvieglojuma nopūtu. – Paldies Dievam! Es jau sāku minēt, vai
