un, kad viņa to atcerējās, emocijas kļuva arvien spēcīgākas, līdz beidzot bija jāatzīst, ka vainīgs ir nemiers. Hanna apzinājās, ka Marks viņai šķita fiziski pievilcīgs, – ne reizi vien viņa iztēlojās Marka plecu muskuļus, kas izspīlējās zem mīkstā T krekla, kad viņš noliecās, lai sabikstītu pagales pludmales ugunskurā, – bet ne jau tas Hannu satrauca; viņai bija tikko pāri trīsdesmit, viņa dzīvoja Ņujorkā, bija satikusies ar vīriešiem, nedzīvoja celibātā. Problēma bija tā, ka Marks viņai patika. Patiešām patika.
Galu galā, pēc nakts, kas bija pavadīta bezmiegā mētājoties gultā, piektdien no rīta Hanna aizsūtīja Markam elektronisko vēstuli, kurā uzrakstīja, ka lielākais klients pēdējā brīdī norunājis tikšanos un pēc tam vakariņas ar priekšnieku.
Man ļoti žēl, viņa rakstīja, ka tā noticis. Varbūt satiksimies vasaras gaitā citu reizi Montukā?
Viņa paredzēja, ka Marks uztvers zemtekstu – neaicini mani vēlreiz – un viņš bija sapratis pareizi. Pēc divdesmit minūtēm atnāca atbilde:
Neuztraucies, es saprotu. Tiksimies kādreiz pie ugunskura.
Hanna, to izlasījusi, sajuta nevis atbrīvošanos no pienākuma, bet spēcīgu zaudējumu.
Tovakar Hanna izgāja no biroja tūlīt pēc pulksten septiņiem, viņas noskaņojums bija pavisam nomākts, tāpēc viņa aizbrauca ar velosipēdu no Midtaunas uz Maknelija Džeksona grāmatnīcu Soho. Šo grāmatnīcu viņa bija atklājusi pirms vairākiem gadiem, kad atbrauca uz Ņujorku, un tolaik viņai vēl nebija ieraduma vakaros tur ieiet, nopirkt jaunu grāmatu un pēc tam sēdēt kafejnīcā ar vīna glāzi kaut vai līdz veikala slēgšanai. Grāmatnīcā netrūka apmeklētāju, tie bija interesanti cilvēki, Hannai patika viņus vērot un noklausīties viņu sarunās; viņa bija redzējusi, kā tur notiek aklie randiņi, piemēram, viens bija īpaši izdevies; tur bija vecāki, kas atbraukuši apciemot bērnus, kuri studēja Ņujorkas universitātē; ļaudis strādāja ar klēpjdatoriem, apsprieda biznesa plānus interneta firmām un alternatīvās medicīnas centriem. Viņa noklausījās arī pēdējās baumas. Starp grāmatām un ļaužu pilnajā kafejnīcā izgaisa vientulība, kuru Hanna reizēm juta pēc aizbraukšanas no Londonas.
Hanna pieķēdēja velosipēdu ārpusē pie veikala. Debesis virs Prinsstrītas nomainījās bāli pērļainā rozā gaismā. Bija jūlija vidus, un pilsētā valdīja karstums: uz kailajām potītēm viņa sajuta svelmi no ietves. Veikalā viņa piecpadsmit minūtes izvēlējās grāmatu – jaunu Alana Holinghērsta romānu, kuru vajadzētu gaidīt, līdz tiks izdots brošēts, bet – pie velna! Hannai bija nepieciešams uzmundrinājums – un viņa, pasūtījusi pie letes glāzi vīna, apsēdās netālu no loga, kur tobrīd atbrīvojās galdiņš. Logi uz ielu bija vaļā, tā ka varēja saklausīt garāmgājēju sarunu fragmentus un no automašīnām plūstošo mūziku, kad tās piebrauca pie krustojuma Lafajeta ielā. Pie galdiņa pretējā pusē skaista melnādainā sieviete tuvu trīsdesmit, kā Hanna minēja, ģērbusies zīda kleitā ar sarkanu jostu, sarunājās ar veikala darbinieci, gatavodamās iet lejā iepazīstināt lasītājus ar savu jauno romānu.
Vīns bija sauss un auksts, un Hanna drīz iegrima Holinghērsta romānā. Pa atvērto logu uzpūta viegls vējš, aizdzīdams mitrumu gaisā un pakņudinot Hannai aiz muguras pie kakla īsos matiņus. No lasītavas apakšējā stāva pa kāpnēm augšup atskanēja aplausu skaņas.
Izdzērusi pusi glāzes, Hanna neviļus pacēla acis no grāmatas. Blakus veikala ārdurvīm pie maza, ar jaunāko dokumentālo literatūru apkrauta galdiņa viņa ieraudzīja vīrieti, kurš ļoti atgādināja Marku. Viņš bija ģērbies uzvalka biksēs bez žaketes un kaklasaites, ar atpogātu krekla apkaklīti; tikpat garš kā Marks, ar tādu pašu augumu, arī mati, kas viegli cirtojās, abiem bija vienādā – tumši brūnā krāsā, pakausī īsi apgriezti, priekšpusē garāki. Vīrietis nolika atpakaļ paņemto grāmatu un apgāja ap galdu no otras puses, un Hannai sirds salēcās kaklā. Tas bija viņš – tas patiešām bija Marks. Sasodīts – sasodīts! Viņa atcerējās savu vēstuli, skaidros melus. Ak vai, nolāpīts! Kādam nejauši bārā sastaptam puisim, atvainojoties pamāt ar roku nebūtu nekas īpašs, bet melot draugu draugam, jo sevišķi Enta un Rozenas draugam – tas nu nekam nederēja.
Ko viņai iesākt? Vai nu jāpaliek sēžam, cerot, ka Marks viņu nepamanīs, vai tūdaļ jāceļas kājās un jāiet prom, pirms viņš nav atpazinis. Tomēr no desmit, divpadsmit pēdu attāluma Marks, ja vien paceltu galvu, viņu varēja ieraudzīt tikpat labi, kā pati bija ievērojusi viņu. Ja viņa sēdētu klusi, iebāzusi degunu grāmatā, varbūt izdotos tikt sveikā cauri, bet, ja celsies augšā, pilnīgi iespējams, ka pievērsīs Marka uzmanību.
Kādu brīdi Hanna slepus vēroja viņu pāri grāmatas malai, vēlēdamās, kaut mati būtu atraisīti vaļā, un tā aizsedzot seju. Bija skaidrs, ka Marks meklē nopietnu literatūru; viņš pacēla grāmatu, izlasīja aizmugurējā vāka tekstu vai pēdējo lapu, divas reizes pat izskatīja pirmās pāris lapas, tad atlika grāmatu atpakaļ un sniedzās pēc nākamās. Tas bija mokoši – apžēliņ, kad viņš galu galā kaut ko izvēlēsies un ies projām? Hanna jau atkal juta sažņaudzamies pakrūti, taču nu jau no bailēm, ka tiks atklāta.
Beidzot pēc piecām sešām minūtēm viņš bija izraudzījies vajadzīgo grāmatu un aiznesa to pie letes veikala otrā pusē. Hanna gari nopūtās un ieņēma lielu malku vīna. Lete atradās tieši pie ārdurvīm – Markam bija jādodas laukā, nepamanot viņu; tātad viņai bija veicies. Atvilkusi elpu, Hanna atsāka lasīt, tomēr, būdama uzmanīga, vēl reizi palūkojās uz to pusi un redzēja, ka Marks ieber kabatā sīknaudu un pasit padusē pirkumu.
Mirkli vēlāk gaisma labajā pusē bija aizsegta, un Hanna aptvēra, ka pie viņas galda kāds stāv. Viņa lēnām cēla augšup galvu un ieraudzīja ogļmelnas bikses un koši baltu kreklu ar svītriņām, noteikti ļoti dārgu.
– Sveika, – Marks sacīja. – Man jau šķita, ka tā esi tu.
– Ak! Marks… ko tu neteiksi! Sveiks! Sveicināts… – Hanna juta asinis pieplūstam vaigos.
Marks pasmaidīja.
– Lieliska doma. – Viņš pamāja uz Hannas gandrīz tukšo glāzi. – Es ienācu darīt tieši to pašu.
– Ak tā? Pareizi, jā, te ir brīnišķīgi, vai ne? Man ļoti patīk šis veikals.
– Man arī. Kāds ir romāns? – Viņš pamāja uz grāmatu Hannas rokās.
– Pagaidām tikai iesāku, bet, manuprāt, labs. Viens no maniem iecienītajiem autoriem.
– Es lasīju to, kas saņēma Bukera balvu, bet vispār man jāatzīstas, ka reti izvēlos daiļliteratūru. Tieši tas darbs gan man patika. – Viņš sagrozīja pirkumu zem rokas, satverot to ciešāk, un palūkojās pāri uz leti. – Aiziešu pēc vīna. Vai tev arī atnest?
Hanna apjukusi šaubījās. Markam būtu tiesības nopietni dusmoties uz Hannu par to, ka viņam melojusi, taču viņš neizrādīja ne mazāko aizvainojumu. Viņa vismaz varēja atbildēt ar tādu pašu pieklājību.
– Jā, ja neiebilsti.
– Saprotams, ka ne.
Kamēr Marks gaidīja vīnu, Hanna viņu aplūkoja. Ārēji viņš bija pilnīgi mierīgs, kaut ko sacīja bārdainim pie letes, liekot pārdevējam, kurš piepildīja glāzes, pasmieties.
