balss atteicās rimties. Galu galā viņa padevās un devās atpakaļ uz virtuvi. Padzērusies ūdeni no krāna, viņa apsēdās pie galda un Google sameklēja viesnīcas W numuru pilsētas centrā, jo tur Marks mēdza vienmēr apmesties, kad bija Ņujorkā. Piespiedusi telefonā taustiņus, Hanna brīdi uz to skatījās. Vai viņai vajadzētu tā rīkoties? Varbūt ne – tad viņa kļūtu līdzīga mātei, ložņājot apkārt, okšķerējot. Bet viņa neko neokšķerēja, vaine? Viņa zvanīja uz viesnīcu, lai savieno viņu ar istabu, kurā apmeties viņas vīrs, jo gribēja ar viņu runāt. Viņa to darīja, lai apklusinātu urdošo balsi galvā; tas arī viss. Viņa tā rīkojās, lai pierādītu to, kas tāpat bija skaidrs: viņai nav ne par ko jāuztraucas.
Piespiedusi taustiņus, viņa dzirdēja uzgriežamies numuru. Pēc pāris sekundēm atskanēja signāls. Vēl pēc dažu sekunžu draņķīgas fona mūzikas automātiskā balss ziņoja, ka viesnīcas darbiniece viņu drīzumā apkalpos. Atskanēja tā pati briesmīgā mūzika, un tad viņai atbildēja. Atsaucās vietu rezervēšanas līnija, bet, noskaidrojusi Hannas vēlmi, darbiniece savienoja viņu ar viesnīcas galveno reģistrāciju.
– Marks Reilijs? – administratore jautāja. – Lūdzu, uzgaidiet.
Hanna gaidīja, jau juzdamās labāk. Viņa ātri aprunāsies ar Marku, pateiks, ka mīl viņu, un mierīgu prātu dosies ārā.
– Hallo?
– Jā, klausos.
– Atvainojiet, – administratore sacīja, – bet pie mums šobrīd neuzturas viesis ar tādu uzvārdu.
– Ak tā. – Uz mirkli Hanna jutās pilnīgi izsista no sliedēm.
Klusums ieilga.
– Vai varu jums kaut kā citādi palīdzēt?
– Atvainojiet, – Hanna nerimās, – bet vai jūs nepārbaudītu vēlreiz? Esmu pārliecināta, ka mans vīrs šajā nedēļas nogalē apmetās pie jums – es vēl šorīt ar viņu runāju.
Atkal iestājās pauze, bija dzirdami tikai datora taustiņu klikšķi.
– Nē, piedodiet, – sieviete atbildēja. – Mistera Reilija šeit nav. Varbūt viņš ir kādā no mūsu viesnīcām ārpus centra?
– Ak jā, protams! Mēģināšu zvanīt uz turieni.
Hanna piespieda taustiņu “Beigt” un nolika telefonu uz galda. Viņa sajuta, kā sitas sirds. Marks vienmēr izvēlējās viesnīcu centrā, jo tā atradās vistuvāk Volstrītai, kur strādāja vairums DataPro klientu, un vispār – viņš nekādā ziņā neapmestos kaut kur tālāk pilsētā, jo necieta veikalu kņadu un tūristus. Tomēr cita smadzeņu daļa iebilda – ja nu šoreiz viņš būtu tā rīkojies? Ja nu viņam neizdevās dabūt numuru centrā pēc nokavētā reisa un viesnīca jau bija pārpildīta?
Kļuvusi nedaudz mundrāka, Hanna atkal atvēra klēpjdatoru un atrada citu W viesnīcu telefona numurus. Tādas viesnīcas bija Junionskvērā, Taimskvērā un Leksingtonā. Citu pēc citas viņa apzvanīja visas, bet katrā administratore sniedza vienu un to pašu atbildi: šobrīd viņiem neesot tāda viesa.
Marks savu kabinetu sauca par vanaga ligzdu. Viņš bija pārbūvējis vecos bēniņus ar slīpiem jumta griestiem no abām pusēm, radot sajūtu kā teltī vai kokā uzceltā būdā. Uz to veda stāvas kāpnes, logi bija ar skatu uz apkārtnes namu skursteņiem, veciem satelītšķīvjiem pie baznīcas Studdridžstrītā un torņiem dienvidos otrpus upei. Viņš bija atstājis vecās mēbeles – vienkāršu Lloyd Loom pīto klūdziņu krēslu, uzkura sēdēja, kad lasīja, antīku turku paklāju un savu skaisto Džordža laika rakstāmgaldu ar oriģinālo padziļināto ādas virsmu.
Hanna atrāva vaļā plato vidējo atvilktni, cenšoties nedomāt par to, ko dara. Bez konkrēta mērķa, ko īsti meklē, viņa izskatīja saturu: skavas, pildspalvas, puse atplēstas paciņas stipras piparmētru garšas košļājamās gumijas, papīra magone no Pirmajā un Otrajā pasaules karā kritušo piemiņas dienas, Swan Vesta sērkociņu kastītē sakaltusi āboliņu lapa, kuru viņa bija atradusi un uzdāvinājusi veiksmei. Turpat bija arī caurlaide no Marijas pasludināšanas dienas zirgu skriešanas sacīkstēm Royal Ascot jūnijā, kurp Marks bija aizvedis dažus klientus izpriecas braucienā; veca Hendrix kaste ar flomāsteru rakstītu nosaukumu uz uzlīmes; pāris eiro monētu un anatomiski sarežģīts, zils Fimo māla suns, ko bija salipinājis Dena un Pipas dēliņš Čārlijs un pirms pāris nedēļām uzdāvinājis krusttēvam Markam.
Noliekusies Hanna citu pēc citas pārbaudīja arī pārējās atvilktnes. Trīs bija tukšas, vienā atradās cigāru kaste, pilna ar lodīšu pildspalvām Bic un uzlīmēm ar buldogiem, vēl vienā bija veci Prospect un Economist izdevumi. Viņa aptaustīja ar pirkstiem atvilktņu aizmugures, stūrus, bet neatrada nekādus pierādījumus ārlaulības dēkai, ne arī noslēptas fotogrāfijas, ne piezīmes, kas rakstītas ar roku, ne vizītkartes no viesnīcām, par kurām viņa nezinātu. Īstenībā nebija nekā aizdomīga vai nepatīkama, pat ne slepenu žurnālu “Karstās meičas”. Atvieglota Hanna iesmējās. Viņa nevarēja iedomāties Marku pērkam pornogrāfiju – tas būtu pārāk dīvaini.
Vienīgais, kas Hannu pārsteidza, bija tukša apakšējā atvilktne labajā pusē. Viņa zināja, ka tur Markam glabājas veca mape ar finanšu dokumentiem; viņš tos Hannai bija parādījis pāris nedēļu pirms abu apprecēšanās – “gadījumā, ja mani notrieks autobuss”. Paldies Dievam, līdz šim viņai nebija vajadzības atvērt šo atvilktni, un savus dokumentus viņa glabāja atsevišķi lejā dzīvojamās istabas rakstāmgaldā, akordeona tipa mapē.
Hanna palūkojās apkārt istabā, bet mapes nekur nebija. Marks to varēja izņemt no atvilktnes, lai samaksātu rēķinus vai pārsūtītu ietaupījumus, bet kur viņš pēc tam to bija nolicis? Nekur mājā Hanna to nebija redzējusi, taču viņa par to nebrīnījās, jo Marks visus personiskos rēķinus kārtoja te, savā kabinetā pie galda. Kādu brīdi balss viņai galvā visžēlīgi klusēja. Tad atsāka čukstēt: kur ir mape? Kāpēc lai viņš to nestu ārā no istabas?
Hanna apsēdās uz krēsla un mirkli saņēma galvu rokās, aizsedzot ausis, it kā balsi tā varētu padzīt. Viņa šausminājās par sevi – nu jau viņa uzvedās kā pašas māte pēdējās nedēļās pirms tēva aiziešanas. Zvanīja uz viesnīcām… rakņājās pa atvilktnēm. Tas bija tik ļoti zemiski, tik – šķebīgi. Hanna bija sev apsolījusies nekad nekļūt par tādu cilvēku.
Kur ir mape – jautāja balss.
Labi, Hanna sadusmojusies sevi apsauca. Labi, es to meklēšu. Meklēšu, atradīšu, un noslēpums būs galā, vai ne? Piecēlusies viņa pēdējo reizi pārlaida skatienu istabai un tad nokāpa lejā, kur pārbaudīja guļamistabu un divas blakus telpas. Mapes nebija ne tur, ne arī dzīvojamā istabā, ne zem kafijas galdiņa un uz rakstāmgalda vai plauktiem. Arī virtuvē viņa pārbaudīja atvilktnes un skapīšus, bet, tāpat kā citur, neko neieraudzīja.
Pulkstenis virs plīts rādīja divdesmit minūtes pāri vieniem, un viņai vajadzēja kaut ko ieēst, jo vakariņos tikai vēlāk kopā ar Tomu. Taču viņa nemaz nebija izsalkusi.
Uzvilkusi cimdus, Hanna atgriezās dārzā un sāka ravēt nezāles un garos zāļu kumšķus, kas spraucās laukā tukšajā tomātu silē un ap krūmiem pie sienas. Tomēr pēc piecām minūtēm viņa pārtrauca
