pie galda iepretim Entam un Rozenai, un viņu pārņēma skaudība. Hanna bija ļoti pieķērusies viņiem abiem, saviem labākajiem draugiem Ņujorkā. Rozenu Hanna bija satikusi, kad kompānija ar nosaukumu Ecopure, kurā Rozena strādāja, pasūtīja aģentūrai jaunas dabisku mājsaimniecības mazgāšanas līdzekļu līnijas reklāmu presē. Hanna kādu dienu uzaicināja viņu pusdienās un atklāja abpusēju spēcīgu sapratni. Viņas parunājās par dzīvi, vecākiem, vidi, kurā uzaugušas. Rozena pastāstīja, ka patstāvīgi pārcēlusies uz Ņujorku no Sanfrancisko deviņpadsmit gadu vecumā, strādājusi trīs darbavietās, līdz sakrājusi naudu, lai iestātos Ņujorkas universitātē, kur ieguvusi grādu mārketingā. Hannai ārkārtīgi patika tas, ko viņa dzirdēja – stāsts par apņēmības pilno, savaldīgo, deviņpadsmit gadu veco Rozenu. Nākamajā nedēļā abas kopā gāja iedzert, nepamatojot tikšanos ar darbu, un izstreipuļoja no kādas atpūtas vietas Īstvilidžā vēlu pēc pusnakts, kad Rozena šļupstot atzinās, ka esot par Hannu “stāvā sajūsmā”.
Tieši Ents un Rozena bija tie, kuri iepazīstināja Hannu ar Marku. Kad pagājušajā gadā Ents saņēma lielu paaugstinājumu darbā, viņi nolēma iztērēt papildus iegūtos līdzekļus, noīrējot vasaras namiņu Longailendā. Jau bija par vēlu kaut ko sameklēt, tomēr pēc divām nedēļām viņiem izdevās atrast vecu, jau gandrīz pussagruvušu māju ar lubiņu jumtu Montukā, pāris minūšu gājienā no pludmales. Reizēm viņi tur palika tikai divatā, bet bieži vien ielūdza ciemos draugus no pilsētas. Viņi vienmēr aicināja Hannu, kura tad apmetās vienā no divām mazītiņajām, pēc jūras smaržojošām guļamistabām ar skatu uz garu lagūnu aiz mājas. Aptuveni sešas nedēļas vēlāk, kopš Ents un Rozena bija sākuši īrēt māju, Hanna, aizbraukusi pie viņiem ar taksometru, ieraudzīja verandā uz koka dēlīšu krēsla guļam slaidu, tumšmatainu vīrieti ar Rozenas panamu pār acīm. Garās, kailās kājas bija uzslietas uz koka paliktņa, kuru viņi izmantoja par galdu, kad izgāja ārā iedzert, rokā gandrīz tukša Sam Adams pudele. Viņš bija aizmidzis tik saldā miegā, ka pat nepamodās, kad Hannai izslīdēja no pirkstiem stiepļu sieta durvis un aizcirtās aiz muguras kā žokļi.
Virtuvē uz galda bija atstāta zīmīte, ka visi pārējie aizgājuši uz pludmali. Hanna arī devās turp un, ieraudzījusi Rozenu ierastajā vietā kāpu pakājē, pajautāja, kas gan tas par vīrieti viņu verandā.
– Marks. Enta jaunais draugs, – Rozena atbildēja, paliecoties uz priekšu, lai stingrāk sasietu ap kaklu sarkanā bikini lenci. – Viņi iepazinušies pirms pāris nedēļām Harija vecpuišu ballītē un tūlīt atraduši kopēju valodu. Īstenībā viņš ir viens no tavējiem. Brits.
– Tiešām? – Hanna ieberzēja ādu ar pretiedeguma krēmu F25, jūtot, ka pleci jau svilst.
Saule karsēja tik spēcīgi, ka pat aiz tumšajām brillēm pludmale izskatījās kā izbalināta. Šajā vasarā atpūtnieku bija vairāk nekā jebkad, liedagā pulcējās ļaužu grupas; tie, kuriem divdesmit, trīsdesmit, sauļojās, spēlēja volejbolu, vecāki uzmanīja bērneļus, kas skraidīja apkārt vai cēla smilšu pilis. Mazāk bija pāru jau gados, viņi zvilnēja pludmales krēslos, lasot mīkstos vākos iesietus detektīvromānus. Tālāk ūdenī Hanna redzēja Entu un Lauru, viņa bijušo koledžas biedri cenšamies noturēties taisni pret viļņiem.
– Līdz šim tu viņu neesi pieminējusi, – Hanna piebilda.
– Ak tā? Man likās, ka pieminēju.
– Tikai nesaki, ka gluži vienkārši aizmirsi.
Savilkusi nevainīgu sejas izteiksmi, Rozena paraustīja plecus.
– Ceru, ka tu kaut ko neperini.
– Ko gan? Es zinu, ka tev nav attiecību – kārtīgu attiecību.
– Kas vainas nekārtīgām attiecībām?
– Nekādas, vismaz ne pēc manas pieredzes. Patiesību sakot, ja es nebūtu precējusies…
– Vai viņš dzīvo šeit?
– Daļēji… Vismaz agrāk dzīvojis. Viņam pieder programmatūras kompānija. Galvenais birojs atrodas Londonā, bet filiāle Tribekā, tāpēc Marks braukā turp un atpakaļ. Agrāk viņam te bijis dzīvoklis, vakar viņš stāstīja, bet biežās braukāšanas dēļ viesnīcas izrādījušās lietderīgākas.
– Hmm… – Nevēlēdamās radīt aizdomas ar pārmērīgu izjautāšanu, Hanna mainīja taktiku un apvaicājās par pēdējo valdības intrigu Ecopure, tas bija temats, kas garantēja Rozenas joku stāstītājas talanta izpausmi.
Viņi palika pludmalē visu pēcpusdienu. Apmēram puspiecos Marks nonāca pa taku pāri kāpām. Viņš bija pārģērbies izbalējušos zilos šortos ar delfīnu rakstu, un Hanna caur saulesbrillēm vēroja, kā viņš aizbrien pa smiltīm ūdenī. Minūtes divdesmit vai vairāk viņš peldēja, tad iznāca laukā un apsēdās blakus Laurai, ūdenim pilot pār krūšu matiņiem un kājām. Rozena iepazīstināja viņu ar Hannu, un viņi apmainījās ar britiem Amerikā ierastajām frāzēm – no kurienes tu esi, ar ko tu nodarbojies –, lai noskaidrotu, vai viņiem ir kāds vai kas kopīgs, bet, kā izrādījās, nebija. Marka balss bija zema, sirsnīga, viņš runāja bez mazākā akcenta. Viņš pastāstīja, ka audzis Saseksā.
– Un tu? – viņš pajautāja. – Es piedzimu Malvernā.
– Vai tās vietas ir tālu viena no otras? – Rozena apvaicājās.
– Kā divi poli. – Marks pasmaidīja. – Gaismas gadu attālumā.
– Apmēram simt piecdesmit jūdzes, – Hanna piebilda. – Saseksa ir dienvidu piekrastē, Malverna atrodas pa vidu.
– Man likās, ka Malverna ir tuvu Skotijai.
Hanna paskatījās uz Marku un nogrozīja acis.
– Tici vai ne, mēs ar Rozenu esam labas draudzenes jau piecus gadus.
Marks iesmējās.
Atpakaļ uz māju viņi gāja visi kopā, Hanna, Laura un Rozena vīriešiem pa priekšu, un reiz, palūkojusies atpakaļ, lai kaut ko pateiktu, Hanna uztvēra Marka skatienu. Tas pats notika vēlāk, kad viņi, aplaistījuši ar šļūteni nelīdzeno, zālaino laukumiņu mājas priekšā, sapulcējās virtuvē, lai pagatavotu vakariņas, ko nest līdzi atpakaļ uz pludmali. Hanna pacēla acis no tomātu griešanas, lai pajautātu Rozenai, vai viņai sajaukt vinegretu, un uztvēra Marka ciešo skatienu. Vispirms Hanna aizgriezās, lai gan tagad Marks apgalvoja, ka noticis pretēji.
Dienā temperatūra bija pāri astoņdesmit grādiem, pēc Fārenheita, bet, saulei rietot, strauji kritās, un sāka pūst pārsteidzoši ass krasta vējš. Ents un Džastins, vēl viens koledžas draugs, izraka smiltīs seklu bedri, kamēr pārējie aizgāja gar krastu lasīt pēc bēguma no jūras izskalotus kokus un sprunguļus, kas palikuši pēc ceturtā jūlija ugunskura pagājušajā nedēļas nogalē. Marks iznāca no kāpām pat ar garu, pamatīgu zaru, ko stiepa pār plecu kā nēšus.
Sasēdušies uz tā visi vienā līnijā, viņi dzēra alu, ko bija atnesuši līdzi aukstumkastē, bet, kad norietēja saule, ugunskura liesmās cepa desiņas. Kad visi bija paēduši, Marks izstiepās smiltīs, liesmu atblāzmai izgaismojot viņa seju, un izstāstīja garu, smieklīgu atgadījumu, kā viņam Riodežaneiro nozagts naudas maks, viņš devies par
