style="font-size:15px;"> – Kur tad, pēc jūsu domām, viņš ir? – Klausulē no jauna valdīja klusums. – Nīša?
– Es… man šķita, ka jūs šajā nedēļas nogalē brauksiet uz Romu.
– Uz Romu? – Hanna atliecās pret virtuves leti. – Jūs? Tas ir, mēs, es un Marks?
– Man šķita, ka Marks jūs vedīs turp. Tas jums būs pārsteigums. – Nīša smagi elpoja. – Ak vai, Hanna, piedodiet! Esmu pilnīgi visu saputrojusi. Acīmredzot pārpratu, kuru nedēļas nogali, un tagad visu sabojāju. Sasodīts, Marks man sados pa ausīm.
– Nē, Nīša…
– Pati vien esmu vainīga. Man ir pārāk daudz darbu. Es priecājos par projektiem, kurus Marks man uztic, un vēlos tos kārtīgi izpildīt – patiešām –, taču nevaru visu paspēt, it īpaši tāpēc, ka papildus jāveic asistentes pienākumi un agrāk jāiet prom no darba pēc Pjēra. Tā nav pirmā muļķīgā kļūda, kuru esmu pieļāvusi. Nav labi tā lūgt, bet… vai nevarat to paturēt noslēpumā? Kaut arī es sabojāju jums pārsteigumu, tomēr…
– Neuztraucieties, viss ir kārtībā, – Hanna viņu mierināja. – Es pati esmu vainīga – nevajadzēja izprašņāt. Turklāt, es neciešu tādus pārsteigumus, tā ka jūs pat esat izdarījusi man pakalpojumu. Lai tas paliek starp mums.
Ārā pagalmā Hanna atkal uzkāpa uz kāpnēm, taču iekšējais miers bija zudis, viņu urdīja dīvaina, nepatīkama sajūta, it kā būtu uzvilkusi raupjas vilnas džemperi uz kailas ādas.
Kas viņai kaitēja? Viss bija noskaidrojies. Marks atradās Ņujorkā, iespējams, ka noslēgs līgumu, kas izdevīgs kompānijas pārdošanai, tātad nākotnē viņiem būs iespēja vairāk laika pavadīt kopā. Otrdien viņš atgriezīsies, un, ja pēcpusdienā atbrīvosies, viņi mazliet izklaidēsies, tā viņš bija solījis. Šovakar viņa satiksies ar Tomu, pasēdēs ar brāli divatā, – kur tas laiks, kad viņiem bija tāda iespēja! Viss bija labi – īstenībā lieliski.
Viņa sāka izgriezt nokaltušos zarus un tos, kurus bija aizlauzis vējš, un meta tos zemē pie kāpnēm. Pēkšņi ausīs atskanēja Nīšas balss.
Man šķita, ka jūs šajā nedēļas nogalē brauksiet uz Romu. Man šķita, ka Marks jūs vedīs turp. Tas jums būs pārsteigums.
Beidz, Hanna, viņa sev aizrādīja, tas ir tikai pārpratums, – vai tad Nīša pati neatvainojās? Vai neteica, ka jauno pienākumu dēļ kārtējo reizi kaut ko sajaukusi? Viņa, kā jebkura strādājoša māte, cenšas paveikt visu un brīžiem pārslodzes dēļ pieļauj kļūdas. Tad jau viņai, Hannai, jāsajūk prātā, ja katru reizi pievērsīs uzmanību tādiem sīkumiem.
Taču klusāka balss kaut kur dziļi prātā teica – tur kaut kas slēpjas, vai ne? Pagājušajā nedēļā – pirmdien vai otrdien? – kad Marks pirms vakariņām kabinetā stundu strādāja, Hanna viņam ienesa džinu ar toniku. Jau ejot pa kāpnēm, viņa dzirdēja vīru kaut ko stāstām pa telefonu, bet, kad viņa atvēra durvis, Marks ātri pagriezās – salēcās, iekšējā balss uzsvēra, viņš salēcās – un nekavējoties beidza sarunu, pat neatvadoties, vismaz viņa to nesaklausīja. Uz jautājumu, ar ko viņš runājis, Marks attrauca, ka ar Deividu Harisu. Hannu tas pārsteidza, jo partneris DataPro bija pievienojies tikai pirms gada un, cik viņa manīja, abu darba attiecības bija oficiālas; vismaz vakaros viņi brīvi netērzēja.
Tobrīd Hanna tajā īpaši neiedziļinājās. Kas zina, tikpat labi viņi brīdī, kad Hanna pagrieza durvju rokturi, atvadījās viens no otra. Un satrūkās Marks tāpēc, ka Hanna viņu pārsteidza: viņš nebija gaidījis, ka sieva ienāks kabinetā. Galu galā – vai tad viņa zināja, kā tieši Marks un Deivids sarunājas pa telefonu? Viņiem taču bija kopīgas darīšanas, un tad uzvedība varēja būt gluži brīva.
Galvenais, ka viņa uzticējās Markam. Viņai nebija iemesla to nedarīt – viņš nedeva ne mazāko iemeslu aizdomām, ka interesētos par kādu citu sievieti. Kopš abu iepazīšanās Hanna nebija redzējusi, ka Marks ciešāk uzlūkotu skaistu sievieti, kas ienāk restorānā vai iet garām pa ielu. Pat vasarā, kad viņi bija Grieķijā, Marks it kā nemanīja glītās, iedegušās itālietes un zviedrietes mazos bikini brienam ūdenī.
Hanna jutās pilnīgi droša kopā ar Marku, tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņa uzskatīja abu attiecības par īstajām – tāpēc jau viņa vispār tās bija uzsākusi. Protams, viņš nebija nevainojams. Kurš gan tāds bija? Reizēm Marks bija noguris, izvairīgs, kad Hanna pēc garas, vienatnē pavadītas dienas vēlējās ar vīru aprunāties, un pirms vairākiem mēnešiem viņš bija ilgi aizkavējies, iedzerot ar veciem koledžas draugiem Denu un Pipu Kvjatovskiem, kamēr viņa mājās gulēja ar sāpošu vēderu, un tas, pēc Hannas domām, bija mazliet par traku, bet tik un tā kopumā tie bija sīkumi, nieki. Hanna bija pilnīgi pārliecināta, ka Marks viņu mīl. Viņš lutināja Hannu ar komplimentiem – uzslavēja par jaunu apģērbu, teica, ka viņa ir skaista, – un pierādīja savas jūtas praktiskā veidā. Pagājušajā gadā pirms Ziemassvētkiem, kad Ņujorkā plosījās stipra sniegavētra, viņa, atnākusi mājās no darba, ieraudzīja Marku uz ceļiem pie ietves, liekot ķēdes uz viņas automašīnas riepām.
– Oho! – Rozena noelsās, kad Hanna viņai to izstāstīja. – Nu viņš tev ir rokā. Sievietes parasti gaida smaržas un dizaineru somiņas Ziemassvētkos, bet pašām jāremontē ledusskapja saldētava un jāmaina dūmu detektors. Ja vīrietis uztraucas, lai ar tevi negadās kaut kas ļauns, tad viņš patiešām tevi mīl.
Kā aprakstīt to, kā Marks pret viņu izturējās? Viņš gluži vienkārši… atradās blakus. Grūti iedomāties, vai kāds cilvēks vēl vairāk atbalstītu viņu kaut vai darba meklējumos. Marks stundām uzklausīja Hannas pārdomas par jaunām idejām un iespējām, un pēdējā laikā arī par viņas raizēm.
– Nezaudē ticību, – šorīt viņš bija teicis pa telefonu. Hannu jau mocīja nomāktība par ieilgušo neveiksmju periodu, bet Marka pārliecība bija nešaubīga.
Hanna papurināja galvu, kā vēlēdamās atbrīvoties no kņudošā nemiera. Viņa izturējās muļķīgi: viņa un Marks mīlēja viens otru. Kāda gan nozīme laulībai, ja nav uzticības? Hannu pārņēma kaut kas līdzīgs dusmām: viņa atteicās – kategoriski atteicās – uzvesties kā viņas māte, kura tikmēr ļāva sevi grauzt šaubām un aizdomām, līdz viņas laulība sabruka gruvešos.
Hanna beidza griezt zarus, nokāpa lejā un sabāza nokaltušos sprunguļus atkritumu maisā. Salasījusi dārza stūros tukšās kraukšķu pakas un piemirkušās avīžu slejas, viņa sāka slaucīt ar slotu no akmeņiem slapjās lapas.
Man šķita, ka jūs šajā nedēļas nogalē brauksiet uz Romu. Man šķita, ka Marks jūs vedīs turp. Tas jums būs pārsteigums.
Balss galvā atkal sāka runāt: ja nu tad, kad tu pagājušajā nedēļā uzgāji pie viņa kabinetā, tu pārsteidzi viņu plānojam braucienu uz Romu? Tas, ko viņš teica šorīt – par nokavēto lidojumu, nozaudēto telefonu, aizmigšanu – ja nu tas viss bija meli? Tikai izdevīgi iemesli nesazināties ar tevi?
Apklusti, Hanna pavēlēja balsij. Izbeidz savas ļaunprātīgās, nodevīgās apsūdzības.
Roma, balss atkārtoja. Pārsteigums.
Pārsteigums.
