lai viņa tā darītu? Viņa pieņēma, ka Marks ir W, viņai nebija iemesla to apšaubīt.
Hanna atcerējās, kā Marks bija pārtraucis telefona sarunu, atcerējās viņa sejas izteiksmi, kad viņa atvēra kabineta durvis. Tagad, kā izrādījās, bija pazuduši viņa finanšu dokumenti. Hanna pavēlēja sev piecelties, iztaisnot plecus un lēnām rūpīgi ieelpot un izelpot. Saule bija nozudusi aiz mākoņa, un bez tās gaiss šķita tik auksts, ka dedzināja nāsis. Viņa uzvedās smieklīgi, tikpat histēriski kā savulaik māte. Hanna mīlēja savu vīru un zināja, ka Marks mīl viņu. Viņa uzticējās Markam, un nebija iemesla to nedarīt.
Tomēr viņu nepameta nenovēršamības sajūta, ka aizdomu ēna nezudīs, līdz nebūs atrasta mape. Viņai bija jāapskata bankas ziņojumi un jāpārliecinās, ka Marks neslēpj pierādījumus par viesnīcās un vakariņās iztērētu naudu kādai citai. Ceļojumiem uz Romu – galvā turpināja uzstāt urdošā, apsūdzības pilnā balss.
Piektā nodaļa
DataPro biroja telpas aizņēma veselus divus stāvus modernā lielā namā netālu no upes Hamersmitā ar rūpīgi koptu, acij tīkamu dārzu biznesa parkā. Marks tur bija uzsācis savu karjeru, kā viņš pastāstīja Hannai, divās telpās: kabinetu sev un otru diviem programmētājiem. Sākumā viņš algoja darbiniekus no mēneša uz mēnesi, un, uzņēmumam attīstoties, arī telpas kļuva arvien plašākas. Vispirms viņš pievienoja istabas, kas bija koridora otrā pusē, tad nākamās tām blakus un vēl blakus. Ap to pašu laiku ēkā ievācās interneta ierīkošanas kompānija un pārspīlētā pašapziņā parakstīja īres līgumu par telpām stāvu augstāk uz veseliem desmit gadiem, bet divi tūkstoši pirmajā gadā bankrotēja, un to nomainīja DataPro un ievācās arī viņu stāvā vairāk nekā divu tūkstošu kvadrātpēdu platībā.
Hanna atstāja automašīnu Manbroudā un kājām devās uz ieeju parkā. Sestdienās sarga mājiņā neviena nebija. Viņa apgāja apkārt mašīnām paredzētai barjerai un turpināja ceļu pa ietvi līdz zālienam, kas sniedzās no DataPro ēkas uz taku gar Temzas krastu. Zāliens šodien jau bija nogrābstīts, kaut arī vējš naktī bija nopurinājis balto bērzu gandrīz kailu; Hanna neredzēja apkārt ne lapiņas.
Aukstas saules stari atspoguļojās ēkas spoguļstikla četrpadsmit stāvos un strūklaku baseinos abpus centrālajai ieejai. Rīkojies, Hanna sev pavēlēja. Kāp augšā un apskaties, tad atgriezies mājās un aizmirsti to.
Uzmetusi pēdējo, iedvesmu meklējošo skatienu upei, viņa devās iekšā pa virpuļdurvīm vestibilā ar marmora grīdu un augstiem griestiem, no kuriem nokarājās samudžinātu metāla stiepļu ņudzeklis, radot iespaidu par metāllūžņiem vai tādu kā nederīgu satelītu, kam lemts mūžīgi riņķot orbītā ap zemi. Lifti atradās pie pretējās sienas, bet pirms tam gaidīja rinda turniketu. Bez sarga atļaujas tiem nebija iespējams tikt garām. Šodien pie galda sēdēja Tonijs, viens no pastāvīgajiem durvju sargiem, noliecis sirmo galvu pār Mirror sporta lapu. Hanna bija viņu vairākas reizes satikusi kopš atgriešanās no Amerikas. Toniju algoja mājas apsaimniekošanas firma, nevis DataPro, bet Marks bija viņus iepazīstinājis, tāpēc Tonijs Hannu vienmēr sveicināja.
– Misis Reilija? – Tonijs pacēla skatienu no avīzes un uzsmaidīja viņai. Vestibilā gaiss bija vēss, un sargam mugurā bija silts formastērps un vilnas džemperis ar apsaimniekošanas firmas nosaukuma uzšuvi uz krūtīm. – Priecājos jūs tik negaidīti redzēt.
– Kā klājas, Tonij?
– Paldies, labi, jā, patiešām. Vakar bija briesmīgs laiks, vai ne? Šorīt nācu cauri Bišopsparkam, un tur visur sakrituši nolauztie zari.
Hanna savaikstīja seju.
– Jā, es arī šodien dabūju tīrīt dārzu ap māju.
– Mums te par to tiek gādāts. Dārznieki agri bija klāt un ātri sakopa apkaimi. – Viņš uzlūkoja Hannu, it kā viņai vajadzētu just atvieglojumu, ka nekārtība ārpusē neapdraud Marka biznesu.
– Tas ir labi, Tonij. Es gribēju jautāt, vai drīkstu uz mirkli uziet augšstāvā? Marks nedēļas nogalē izbraucis, bet mums pirmdien no rīta ir tikšanās ar bankas menedžeri, un vīrs teica, ka dokumenti palikuši birojā. Vai atļausiet?
– Tas ir pilnīgi pret noteikumiem, – Tonijs iebilda. – Bez caurlaides neviens nedrīkst…
– Saprotu, un atvainojiet, ka lūdzu, taču…
– Nu, es jau tikai jūs izjokoju. – Tonijs piemiedza aci. – Protams, varat iet augšstāvā. Misters Heriss ir darbā, bet izgāja kaut ko ieēst. Pateikšu viņam, ka atnācāt, ja viņš ieradīsies, pirms būsiet aizgājusi. – Tonijs piecēlās no galda un, piegājis pie dūmstikla drošības ieejas, atvēra to ar karti, kas bija piestiprināta pagarinātā siksnā pie viņa jostas. – Lūdzu!
Lifts bez skaņas uznesa Hannu septītajā stāvā, un viņa izgāja priekštelpā. Administratores galds bija tukšs, protams, un telpas rindā cita pēc citas aiz spoguļstikla viņai pretī slīga tumsā. Vismaz pāris programmētāju augšstāvā noteikti strādāja. Marks maksāja lielas papildsummas par projektiem, kas pabeigti pirms laika, tā ka viņi strādāja visu diennakti, arī nedēļas nogalēs. Augšstāvā iekārtojums bija daudz brīvāks nekā šeit. Ne gluži kā Silikona ielejā, bet netrūka dīvānu, mīksto atpūtas zviļņu, galda futbola un snukera, bufetes ar saldinātiem, kofeīna pilniem dzērieniem un veselībai kaitīgām uzkodām. Daudzi programmētāji bija ap gadiem divdesmit, līdz ar to gaisotne bija kā universitātes datorklubā.
Salīdzinājumā ar augšstāvu šis stāvs bija uzņēmumam atbilstošs, DataPro seja, ar kuru iepazinās klienti. Visur bija gaišs, rakstāmgaldi lieli, nekā lieka, datori tika mainīti ik gadu, tās sienas, kuras nebija no stikla, nokrāsotas gaišā krēmkrāsas tonī, bet paklāji savukārt smilškrāsā. Visur izvietoti sulīgi bambusi un kāds spīdīgs, tumši zaļš sukulents – Hanna tādu nekur citur nebija redzējusi. Vide šķita kā pludmalē, gandrīz tropiska.
Marka kabinets bija koridora galā. Tas bija turpat, kur sākumā, Marks Hannai bija stāstījis, vienā no divām telpām, kurās viņš uzsāka savu darbību. Kad Hanna izbrīnījusies jautāja, vai viņu nekārdina iespēja pārcelties uz daudz plašāko stūra telpu ar visaptverošu skatu uz upi, Marks paskaidroja, ka šai esot sentimentāla vērtība un tā ir pietiekami liela un moderna, lai tajā tiktos ar klientiem gadījumos, kad viņš neizmanto konferenču zāli.
Hanna atgrūda vaļā smagās stiklotās durvis un iegāja. Ārsiena šai telpai bija no stikla, atklājot skatienam ainavu tālu pāri Hamersmitas jumtiem. Tieši lejā atradās centrālā ieeja ar plašo zālienu, un, nostājoties gandrīz stūrī, pa kreisi varēja redzēt upi. Ja viņai piedāvātu stūra kabinetu, viņa nekavējoties piekristu. Šajā pusē upe neizskatījās īpaši skaista; pretējais krasts bija aizaudzis, it īpaši tagad, novembrī, ar kūlas kumšķiem, un tik tālu rietumu malā trūka Londonas centra arhitektoniskā spožuma. Īstenībā vienīgā cilvēku radītā būve pretējā krastā bija veca Harrods mēbeļu noliktava. Tomēr tā bija Temza, un arī šodien, rēnās rudens saules izgaismota alvas krāsā, upe nerimstoši plūda uz priekšu, kā bija vareni un neizdibināmi tecējusi gadsimtiem ilgi.
Hanna piegāja pie Marka lielā gaiša koka rakstāmgalda. Viņai vajadzēja rīkoties ātri, lai nesatiktu Deividu un nenāktos melot par sava apmeklējuma nolūku. Ieraudzījis šeit Hannu, viņš noteikti
