Viņš noliek papīra lapas uz brokastu letes, pienāk man klāt un ievelk apskāvienā, noskūpstīdams mani uz kakla.
– Mana baskājainā sieva virtuvē, – viņš nomurmina.
– Vai izteiciens neskan citādi? “Baskājainā grūtniece sieva virtuvē?” – es vīpsnādama painteresējos.
Kristjens piepeši ir stings kā marmora statuja. – Pagaidām vēl nē, – viņš paziņo, un es viņa balsī dzirdu nepārprotamu izbīli.
– Nē, nē, nepavisam!
Viņš manāmi atslābst. – Šajā ziņā esam vienisprātis, sieva.
– Bet tu vēlies bērnus, vai ne?
– Jā, protams. Kaut kad. Bet pagaidām neesmu gatavs ar kādu dalīt tavu laiku. – Viņš atkal noskūpsta mani uz kakla.
Dalīt…?
– Ko tu gatavo? Izskatās garšīgi. – Kristjens piespiež lūpas man aiz auss, un es nojaušu, ka viņš mēģina novērst manu uzmanību. Pār muguru pārskrien tīkamas tirpas.
– Sviestmaizes, – es atbildu.
– Mans iecienītais ēdiens, – viņš smaidīdams nosaka un viegli iekožas man auss ļipiņā. Es iegrūžu elkoni viņam ribās.
– Sieva, tu esi mani ievainojusi! – Viņš saķer sānu, tēlodams sāpes.
– Ņerga, – es pārmetoši nomurminu.
– Ņerga? – viņš pārsteigts atkārto un uzsit man pa dibenu. Es protestēdama iebrēcos. – Gatavo man rijamo, skuķi! Un vēlāk es tev parādīšu, kāds ņerga esmu. – Vēlreiz rotaļīgi ieplājis man pa pēcpusi, viņš pieiet pie ledusskapja.
– Vai vēlies glāzi vīna?
– Jā, lūdzu, – es atsaucos.
Kristjens izklāj Džias zīmētos rasējumus uz brokastu letes. Viņas darbs patiesi ir lielisks.
– Man patīk ierosinājums izveidot visu pirmā stāva tālāko sienu no stikla, bet…
– Bet? – Kristjens mani pamudina.
Es nopūšos. – Negribu atņemt mājai tās īpašo gaisotni.
– Gaisotni?
– Jā. Džia piedāvā krasas pārmaiņas, bet… nu… es iemīlēju māju tādu, kāda tā ir. Ar visiem trūkumiem.
Kristjens sarauc pieri. Izskatās, ka viņš neizprot manu domu.
– Man patīk māja tāda, kāda tā ir šobrīd, – es nočukstu. Vai viņš sadusmosies?
Viņš vērīgi nopēta mani. – Es gribu māju, kas atbilst tavām vēlmēm. Lai kādas tās būtu. Šis nams pieder tev.
– Es gribu, lai arī tev tas patiktu. Lai tu justos laimīgs.
– Manai laimei pietiek ar to, ka būšu tev blakus. Ļoti vienkārši, Ana. – Viņš nenovērsdamies lūkojas uz mani, šos vārdus teikdams pavisam nopietni. Es samirkšķinu acis, sirdij priekā sažņaudzoties. Viņš tiešām mani mīl.
– Nu… – Es noriju siekalas, pūlēdamās atbrīvoties no emociju kamola kaklā. – Man patīk stikla siena. Varbūt varam palūgt Džiu to iekļaut mājas kopējā dizainā, bet darīt to pieticīgāk.
Kristjens pasmaida. – Protams. Kā vēlies. Ko teiksi par otrā stāva un pagraba plāniem?
– Tie man patīk.
– Lieliski.
Es saņemu drosmi, lai uzdotu svarīgāko jautājumu. – Vai tu gribi iekļaut arī rotaļu istabu? – Tiklīdz izrunāju šos vārdus, es jūtu, ka vaigos sakāpj jau sen pazīstamais sārtums.
Kristjens paceļ uzacis.
– Un tu? – viņš izbrīnīts un uzjautrināts painteresējas.
Es paraustu plecus. – Nu… ja tu tā vēlies.
Kristjens brīdi vēro mani. – Pagaidām nepieņemsim nekādu konkrētu lēmumu. Tā galu galā būs mūsu ģimenes māja.
Mani pārsteidz vilšanās, kas iedzeļ sirdī. Laikam jau viņam taisnība, kaut gan… kad mums paredzēta ģimene? Droši vien aizritēs daudzi gadi.
– Turklāt mēs varam improvizēt.
– Man patīk improvizācijas, – es nočukstu.
Kristjens atplaukst smaidā. – Es vēlos kaut ko ar tevi apspriest. – Viņš pamāj guļamistabas virzienā, un mēs sākam ilgu, visaptverošu sarunu par vannasistabām un atsevišķiem skapjiem.
Kad esam pabeiguši, ir jau pusdesmit.
– Vai tu atkal ķersies pie darba? – es jautāju, redzot, kā Kristjens saritina plānus.
– Nē, ja tu to nevēlies. – Viņš pasmaida. – Ko tu gribi darīt?
– Mēs varētu paskatīties televīziju. – Es negribu lasīt un negribu arī doties uz gultu… pagaidām.
– Labi, – Kristjens nevilcinoties piekrīt, un mēs dodamies uz istabu, kurā ir televizors.
Līdz šim mēs šeit esam sēdējuši tikai četras reizes, un Kristjens parasti lasa grāmatu. Televīzija viņu itin nemaz neinteresē. Es saritinos viņam blakus uz dīvāna, pavelku kājas zem sevis un atbalstu galvu Kristjenam uz pleca. Viņš ar vadības pulti ieslēdz platekrāna televizoru un nevērīgi pārslēdz kanālus.
– Vai ir kāda īpaša draza, ko vēlies noskatīties?
– Tu neesi televīzijas piekritējs, vai ne? – es sarkastiski painteresējos.
Viņš papurina galvu. – Velti izšķiests laiks. Bet es kaut ko paskatīšos kopā ar tevi.
– Es iedomājos, ka mēs varētu pamaigoties.
Kristjens spēji pagriež galvu un uzlūko mani. – Maigoties? – Viņš uz mani skatās tā, it kā man piepeši būtu izaugusi otra galva, un pārtrauc bezjēdzīgo pārslēgšanu. Televizorā redzama kāda pārliecīgi izgaismota ziepju opera spāņu valodā.
– Jā. – Kāpēc viņš šķiet šausmu pārņemts?
– Mēs varētu doties uz gultu un maigoties tur.
– To mēs darām visu laiku. Kad tu pēdējo reizi ar kādu maigojies televizora priekšā? – es kautri painteresējos, bet manā balsī jaušama ķircinoša pieskaņa.
Vīrs parausta plecus un papurina galvu. Atkal sācis spaidīt tālvadības pults pogas, viņš pārslēdz vēl dažus kanālus,
