taču uz citu numuru.
tikšanās svētdien restorānā roštilja pie novisadas, 20.00, mans augums virs 6 pēdām, īru akcents.
Pēc tam Īrs – pats nevilšus pamudinājis dot viņam tādu iesauku – bija iznīcinājis mobilo tālruni vai izņēmis no tā akumulatoru, un tāpat rīkojušies arī īsziņu saņēmēji.
Vēlā vakarā Londonā tikās Apvienotā izlūkošanas komiteja un krīzes pārvaldības komiteja, lai izvērtētu “Divdesmitā datuma incidenta” riskus.
Par draudu izcelsmi vai raksturu neapstrīdamas informācijas nebija, taču MI6 uzskatīja, ka autori meklējami Afganistānas cilšu reģionos, kur ieperinājusies Al-Kāida un ar to saistītās organizācijas, kas Eiropas valstīs vervē cilvēkus operācijām rietumos. MI6 aģenti Kābulā sāka visaptverošu izpētes operāciju, arī saistība ar Serbiju bija jāizzina sīkāk. Tālab iepriekšējā vakarā desmitos šo notikumu atskaņas bija nonākušas arī līdz ekskluzīvam Čeringkrosroudas restorānam pie Bonda un skaistas sievietes, kuras pārāk garais stāsts par viņas nenovērtēto gleznotājas talantu jau sāka aģentu garlaikot. Ziņa Bonda mobilajā tālrunī vēstīja:
Trauksmes signāls “Nakts darbs” nozīmēja to, ka jāreaģē nekavējoties un neatkarīgi no tā, cikos ziņa saņemta. Nepieciešamība zvanīt štāba priekšniekam laimīgā kārtā pielika randiņam punktu, un pēc neilga laika Bonds jau atradās ceļā uz Serbiju ar Otrā līmeņa projekta pavēli, kas pilnvaroja viņu sazīmēt Īru, piestiprināt tam izsekošanas ierīces un doties viņam pa pēdām. Ja tas izrādītos neiespējami, pavēle pilnvaroja Bondu nodot Īru kolēģiem ar nolūku nogādāt viņu atpakaļ Anglijā vai arī kādā slepenā vietā turpat kontinentā, kur vīru nopratinās.
Tā nu Bonds tagad gulēja baltu narcišu pudurī, piesargādamies no skaistās, bet indīgās pavasara puķes lapām. Viņš uzmanīgi lūkojās iekšā pa restorāna “Roštilja” logu. Pie gandrīz neaizskarta šķīvja sēdēja Īrs, kurš sarunājās ar nepazīstamu, pēc izskata spriežot, slāvu izcelsmes partneri. Vietējais, droši vien pārāk baiļodamies, automašīnu bija atstājis citur un ieradies restorānā kājām – un Bonds nevarēja noskenēt tās numuru.
Īrs tik piesardzīgs nebija. Viņa lētais Mercedes nonāca stāvvietā pirms četrdesmit minūtēm. Pēc numura tika noskaidrots, ka transporta līdzeklis noīrēts šodien, klients uzrādījis viltotu britu vadītāja apliecību un pasi un samaksājis skaidrā naudā. Sešas pēdas un divas collas garais un kalsnais vīrietis bija aptuveni Bonda vecumā, varbūt mazliet vecāks. Viņš iegāja restorānā lempīgā gaitā, pēdas izvēršot uz āru. Pāri augstajai pierei krita gaiša matu cirta, vaigu kauli bija asi, zods stūrains.
Bonds pārliecinājās, ka šis cilvēks tiešām ir meklētais. Pirms divām stundām iegājis restorānā un iegādājies tasi kafijas, viņš bija piestiprinājis noklausīšanās ierīci iekšpus galvenajām durvīm. Vīrietis ieradās noliktajā laikā un uzrunāja galveno viesmīli angliski – lēni un skaļi, kā ārzemnieki nereti runā ar vietējiem. Noklausījies uzrunu, ko atskaņoja mobilajā tālrunī uzstādītā lietojumprogramma, Bonds sprieda, ka akcenta izcelsme meklējama Olsterā, visticamāk, Belfāstā vai tās apkārtnē. Diemžēl Īra un vietējās kontaktpersonas tikšanās norisinājās ārpus ierīces uztveršanas zonas.
Paregulējis monokulāru, Bonds nopētīja pretinieku un prātā atzīmēja katru sīkumu. “Sīkas norādes glābj, sīkas kļūdiņas noved pie bojāejas,” mēdza piekodināt Fortmonktonas instruktori. Viņš konstatēja, ka Īrs izturas apvaldīti un neizdara nevienu lieku žestu. Kad kontaktpersona uzzīmēja diagrammu, Īrs pievilka to tuvāk, piespiedis pie tās otrādi apgrieztā zīmuļa dzēšgumiju, lai neatstātu pirkstu nospiedumus. Viņš sēdēja ar muguru pret logu, iepretim biedram, bet novērošanas programmas Bonda mobilajā tālrunī nespēja nolasīt ne viena, ne otra vārdus no lūpām. Vienreiz Īrs strauji pagriezās un palūkojās ārā pa logu, it kā sestās maņas vadīts. Blāvo acu skatiens nepauda nekādas jūtas. Pēc kāda laika viņš no jauna pievērsās ēdienam, kas viņu acīmredzot neinteresēja.
Pēc visa spriežot, maltīte tuvojās beigām. Bonds atmuguriski noslīdēja no paugura un devās cauri skrajai egļu un priežu audzei, kur vīdēja reti krūmāji un vietumis spraucās baltu puķu puduri. Viņš pagāja garām izbalējušai zīmei ar uzrakstiem serbu, franču un angļu valodā, kas viņu bija uzjautrinājusi, jau ejot uz paugura pusi.
Viņš atgriezās restorāna teritorijā aiz sagrabējuša dārza šķūnīša, kas oda pēc motora eļļas, benzīna un urīna un atradās netālu no restorāna piebraucamā ceļa. Tur Bondu gaidīja abi viņa “biedri”, kā viņš tos domās sauca.
Džeimsam Bondam patika strādāt vienatnē, taču izstrādātā plāna īstenošanai bija nepieciešami divi vietējie aģenti. Tos sagādāja BIA, Serbijas Drošības un informācijas aģentūra – grūti iztēloties vēl nekaitīgāku spiegošanas organizācijas nosaukumu. Tomēr vīri bija maskējušies un uzvilkuši vietējās Novisadas policijas tumšzilos formastērpus un dižojās ar Iekšlietu ministrijas izsniegtiem zeltītiem žetoniem.
Abu stūrainās sejas pauda dzelžainu nopietnību, apaļās galvas sedza tumši zilas formas cepures, kas slēpa īsi apcirptus matus. Vienam vīrietim bija ap četrdesmit gadu, otram – divdesmit pieci. Lai arī pārģērbušies par lauku apvidu policistiem, viņi likās gatavi kaujai. Abi bija paņēmuši līdzi smagas Beretas sistēmas pistoles un krietnu daudzumu munīcijas. Aizdotās policijas automašīnas Volkswagen Jetta aizmugures sēdeklī atradās divi Kalašņikova sistēmas automāti maskēšanās krāsā, Uzi sistēmas automāts un audekla soma ar šķembu rokasgranātām – bīstami Šveices armijas ieroči HG 85.
Bonds pievērsās vecākajam aģentam, taču nepaguva bilst ne vārda, jo izdzirdēja aiz muguras vairākreiz atskanam paskaļu plaukšķi. Ķerdams pēc savas Valtera sistēmas PPS pistoles, viņš apmetās otrādi… un ieraudzīja jaunāko serbu viegli sitam cigarešu paciņu pret delnu – šāds rituāls Bondam, kurš arī agrāk smēķēja, allaž bija šķitis absurdi nedrošs un lieks.
“Vai tas cilvēks vispār domā, ko dara?”
– Klusu! – viņš saltā balsī klusi pavēlēja. – Un liec nost! Nekādas smēķēšanas!
Tumšajās acīs ielija mulsums. – Mans brālis operāciju laikā vienmēr smēķē. Serbijā nesmēķēšana neizskatās normāli.
Braucot uz restorānu, jaunākais vīrs bija bez apstājas pļāpājis par savu brāli, vecāko aģentu bēdīgi slavenajā JSO – teorētiski tā bija valsts slepenā dienesta nodaļa, taču Bonds zināja, ka patiesībā tā bija sevišķi slepenu militāro uzdevumu vienība. Jaunais aģents bija atļāvies pateikt – iespējams, apzināti, jo balss pauda manāmu lepnumu, – ka lielais brālis cīnījies pret “Arkana tīģeriem”, nežēlīgu bandu, kas pastrādāja necilvēciskas zvērības kara laikā Horvātijā, Bosnijā un Kosovā.
– Varbūt Belgradas ielās cigareti nepamanītu, bet šī ir kaujas operācija, – Bonds nomurdēja. – Liec nost!
Aģents negribīgi paklausīja. Likās, viņš
