Neuzsāciet neko, iekams viņi nav restorāna tuvumā. Mašīnā viņiem nebūs iespēju aizsargāties. Viņi būs spiesti padoties. Vai sapratāt?
Austiņā iestājās klusums.
“Nolādēts!” Bonds devās cauri putekļu mākoņiem pretim trešajam vagonam ar bīstamo materiālu, kuru bija paredzēts izliet ūdeņos.
Nials Danns mēģināja rekonstruēt notikušo. Lai arī apzinādamies, ka būs jāimprovizē, šādu pavērsienu – nezināma ienaidnieka apsteidzošu uzbrukumu – viņš tomēr nebija paredzējis.
Uzmanīgi viņš pavērās no sava skatu punkta – krūmāju biežņas, netālu no vietas, kur kūpēja, klakšķēja un šņāca lokomotīve. Vakara tumsas, putekļu un izgarojumu mutuļu apslēpts, uzbrucējs nebija redzams. “Iespējams, viņu sabrauca vilciens. Varbūt viņš aizbēdzis.” Danns uzmeta plecā mugursomu un apkārt dīzeļlokomotīvei nonāca otrā pusē, kur zemē iestigušie vagoni sniedza aizsegu no uzbrucēja – ja vien viņš palicis dzīvs un atrodas tuvumā.
Savādā kārtā notikums remdēja nemierpilno satraukumu. “Ir novērsta nāve.” Danns gan bija tai pilnībā sagatavojies un nocietinājis savu dvēseli – sava darba devēja labā viņš, protams, spēja visu, – taču pēc nepazīstamā cilvēka iejaukšanās viss nokārtojās pats no sevis.
Pieejot klāt lokomotīvei, viņš neviļus juta mostamies apbrīnu par milzīgo transporta līdzekli. Tā bija amerikāņu General Electric ražotā Dash 8-40B lokomotīve – veca, apbružāta, kādas bieži redzamas Balkānos, klasiska skaistule ar četrtūkstoš zirgspēku jaudu. Viņš aplūkoja tērauda loksnes, riteņus, ventilācijas atveres, gultņus, atsperes, caurules un šļūtenes. “Viss tik skaists un elegants savā vienkāršajā funkcionalitātē. Jā, nudien atvieglojums, ka…”
Viņu iztrūcināja kāds vīrietis, kas streipuļodams tuvojās un lūdza palīdzību. Mašīnists. Danns iešāva viņam galvā divas lodes.
“Kāds atvieglojums, ka neesmu kļuvis par cēloni šās skaistās mašīnas bojāejai, no kā tik ļoti baidījos!” Danns pārlaida plaukstu lokomotīves sāniem, kā tēvs noglāstīdams slimu bērnu, kuram nupat pazeminājusies temperatūra. Pēc dažiem mēnešiem dīzeļlokomotīve atkal būs ierindā.
Nials Danns pavilka mugursomas siksnu augstāk uz pleca un ieslīdēja starp vagoniem. “Jāķeras pie darba.”
5. NODAĻA
Abi šāvieni, kurus Džeimss Bonds dzirdēja, nebija trāpījuši vagonam, kas veda bīstamos materiālus, – to viņš piesedza no trīsdesmit jardu attāluma. Viņš sprieda, ka par ložu upuriem kļuvis mašīnists un, iespējams, viņa palīgs.
Tad cauri putekļu mākonim viņš ieraudzīja Īru. Tas stāvēja aiz lokomotīves starp abiem metāllūžņu vagoniem, kas bija saliekušies kā savāžamais nazis, un žņaudzīja plaukstā melnu pistoli. Viņam plecā karājās mugursoma, pēc visa spriežot, pilna, un tas nozīmēja – ja vīrietis iecerējis uzspridzināt konteinerus ar bīstamo materiālu, lādiņi vēl nav izvietoti.
Bonds nomērķēja ar pistoli un raidīja divas lodes turpat blakus Īram, lai mudinātu doties atpakaļ pie automobiļa. Vīrietis iztrūcies pieliecās un vēja ātrumā nozuda.
Paraudzījies uz sliežu pusi, kur stāvēja Mercedes, Bonds saknieba lūpas. Serbu aģenti nebija pildījuši pavēles. Viņi nogāza zemē Īra slāvu izcelsmes palīgu, sasēja tam rokas ar neilona cilpām, un tagad katrs gar savu pusi šķūnītim zagās uz vilciena pusi.
Nekompetence…
Bonds pietrausās kājās un sagumis skrēja viņiem pretī.
Serbi pavērsa ieročus uz sliežu pusi. Garas zāles ieskauta, zemē netālu no lokomotīves atradās mugursoma, un aiz tās tikko redzams vīdēja cilvēka stāvs. Aģenti, zemu pieliekušies, piesardzīgi tuvojās tam.
Mugursoma piederēja Īram, taču guļošais, protams, nebija viņš. Tur droši vien nokritis mirušais mašīnists.
– Nē, – Bonds čukstēja sakaru ierīcē. – Tā ir viltība!.. Jūs mani dzirdat?
Taču vecākais aģents neklausījās. Viņš iznāca klajā un iesaucās:
– Ne mrdaj! Nekustēties!
Tajā mirklī Īrs izliecās no mašīnista kabīnes un izšāva kārtu, trāpīdams aģentam galvā. Tas smagi nozvēlās zemē.
Jaunākais aģents nosprieda, ka uguni atklājis zālē guļošais, un iztukšoja sava automātiskā ieroča aptveri mašīnista līķī.
– Opasnost! – Bonds iesaucās.
Par vēlu. Īrs atkal izliecās pa logu un iešāva jaunākajam aģentam labajā rokā pie elkoņa. Tas nometa ieroci un iekliegdamies nogāzās augšpēdus.
Izlēkdams no lokomotīves kabīnes, Īrs raidīja pusduci ložu Bonda virzienā, un viņš atbildēja ar pretuguni, tēmēdams pēdās un potītēs. Taču pārāk biezā dūmaka un izgarojumu migla neļāva trāpīt. Īrs iegrūda pistoli makstī, uzmeta mugursomu plecā un vilka jaunāko aģentu uz automobiļa pusi. Abi pazuda skatienam.
Bonds aizskrēja pie Volkswagen Jetta, sēdās pie stūres, iedarbināja dzinēju un traucās prom. Pēc piecām minūtēm automobilis ar lēcienu pievārēja pauguru un, riepām slīdot, nobremzēja laukumā aiz restorāna “Roštilja”. Tur valdīja pilnīgs juceklis, vakariņotāji un personāls panikā bēga. Mercedes automobili nekur neredzēja. Pametis skatienu uz vilciena katastrofas vietu, Bonds pamanīja, ka Īrs aizraidījis uz viņsauli ne tikai vecāko aģentu, bet arī savu partneri – serbu, ar kuru kopā bija ēdis vakariņas. Tas radis nāvi, guļam uz mutes, sasaistītām rokām.
Izkāpis no automobiļa, Bonds pārmeklēja līķa kabatas, tomēr Īrs bija paņēmis gan kabatas portfeli, gan visas pārējās mantas. Bonds paņēma savas Oakley saulesbrilles, notīrīja stiklus un piespieda tiem mirušā cilvēka īkšķa un rādītājpirksta galu. Tad viņš skriešus atgriezās pie automobiļa un ar ātrumu septiņdesmit jūdzes stundā traucās pakaļ Mercedes pa asfaltēto, līkumoto un stipri grambaino ceļu.
Pēc dažām minūtēm nedaudz tālāk ceļa malas autostāvvietā pavīdēja kaut kas gaišs. Spēcīgi nobremzējis, Bonds ar grūtībām savaldīja automašīnu, kuras aizmugure saslīdēja uz asfalta. Tinoties miglā no dūmojošajām riepām, auto apstājās dažu jardu attālumā no jaunā aģenta. Bonds izkāpa un piegāja pie vīrieša, kas raudāja un trīcēja. No dziļās brūces rokā bija izplūdis daudz asiņu. Viena kurpe bija noauta, un vienam kājas pirkstam trūka naga. Īrs viņu spīdzinājis.
Atvāzis ārkārtīgi aso nazi, Bonds pārgrieza vīrieša kreklu un kokvilnas strēmeli aptina ievainotajam ap roku. Ar stāvlaukuma malā atrasta zariņa palīdzību viņš izgatavoja žņaugu un uzlika cietušajam. Tad Bonds pieliecās un noslaucīja sviedru lāses vīrietim no sejas.
– Kurp viņš devās?
Jaunais aģents sāpēs viebās un bez apstājas vervelēja serbohorvātu valodā. Aptvēris, kas stāv viņa priekšā, viņš ierunājās angliski:
