galā Bonds ievēroja kādu jaunu sievieti. Iepazinies ar viņu pirms mēneša, viņš to domās bija nodēvējis par “grandiozu”. Sirds apveida seju ar augstajiem vaigu kauliem ieskāva Roseti dzimtas cienīgi rudi mati, kas no viņas brīnišķīgajiem deniņiem krita pāri pleciem. Zodu asimetrisku darīja sīciņa bedrīte, kas Bondam likās ārkārtīgi apburoša. Gaiši brūnās acis ar zaļi zeltainu nokrāsu allaž vērīgi raudzījās sarunu biedrā, un Bonda skatījumā viņai bija ideāla sievietes figūra – slaida un eleganta. Nelakotie nagi bija īsi apgriezti. Todien viņa bija uzposusies melnos svārkos līdz ceļgalam un dzeltenoranžā blūzītē ar augstu apkakli, tomēr tik plānā, ka ļāva nojaust par mežģīnēm zem tās, vienlaikus gaumīgā un izaicinošā. Kājās bija neilona zeķbikses gaišbrūnā krāsā.
“Zeķes vai zeķbikses?” Bonds gribot negribot iedomājās.
Ofīlija Meidenstone bija izlūkdatu analītiķe no MI6. Viņu iecēla Ārzemju attīstības grupas koordinatores statusā, jo šī vienība lielākoties veica kaujas operācijas, nevis vāca izlūkošanas datus. Tādējādi viņi bija izlūkdatu jeb “produktu” patērētāji. Un MI6 bija lielākais produktu piegādātājs Ārzemju attīstības grupai.
Fillijas āriene un tiešā, atklātā izturēšanās nenoliedzami bija piesaistījusi Bonda uzmanību, un viņas apķērība un nenogurdinošie pūliņi darbā bija spējuši to noturēt. Tikpat pievilcīga viņam šķita sievietes aizraušanās ar motobraukšanu. Par savu iecienītāko transporta līdzekli viņa sauca sešdesmit sestā gada BSA Spitfire A65, vienu no skaistākajiem motocikliem, kāds jebkad ražots. Tas gan nebija jaudīgākais Birmingham Small Arms ražojums, tomēr šķita īsts klasiskās ēras motocikls un, pienācīgi noregulēts – to Fillija, lai Dievs viņu svētī, prata pati, – atstāja uz asfalta platu gumijas sliedi. Fillija reiz atzinās Bondam, ka labprāt brauc ar motociklu jebkuros laika apstākļos un esot iegādājusies ūdens un vēja necaurlaidīgu ādas kombinezonu, kas ļauj doties ceļā ikreiz, kad rodas tāda vēlme. Viņš tobrīd iztēlojās ārkārtīgi pieguļošu apģērbu un iepleta acis – par atbildi saņemdams ironisku smaidu.
Nesen kļuva zināms, ka Ofīlija ir saderinājusies. Gredzenu, kuru viņš bija uzreiz ievērojis, rotāja neīsts rubīns.
Tātad šajā jautājumā viss bija skaidrs.
Fillija pacēla acis, un sejā ielija aizrautīgs smaids.
– Sveiks, Džeims! Kāpēc tu manī tā lūkojies?
– Tu esi man vajadzīga.
Viņa aizlika aiz auss atrisušu matu šķipsnu.
– Ar prieku palīdzētu, ja vien varētu, taču vispirms man jāsagatavo materiāli Džonam. Viņš ir Sudānā. Tur tūlīt sāksies šaudīšanās.
Sudānieši vairāk nekā simts gadus cīnījās ar britiem, kā arī ēģiptiešiem un citiem kaimiņiem. Austrumu alianse – vairāki Sudānas štati Sarkanās jūras krastā – tiecās atdalīties un nodibināt mēreni laicīgu valsti. Hartūmas režīms, kas vēl nebija atguvies no nesenajiem neatkarības centieniem, par šādu iniciatīvu nebūt nesajūsminājās.
– Zinu, – Bonds atteica. – Sākumā gribēja sūtīt mani. Bet es izvilku Belgradas kārti.
– Tur ir gardāks ēdiens, – Fillija atzina mākslotā nopietnībā. – Ja vien tev garšo plūmes.
– Bet es Serbijā ievācu dažas sīkas ziņas, kuras derētu izpētīt.
– Tev, Džeims, nekā sīka nav.
Iedūcās Fillijas mobilais tālrunis. Pieri saraukusi, viņa vērās ekrānā. Atbildot analītiķe pievērsa Bondam caururbjošo gaišbrūno acu skatienu un, viegli uzjautrināta, noraudzījās aģentā. – Sapratu, – viņa noteica klausulē un tad piebilda Bondam: – Tu esi paraustījis pareizās aukliņas vai arī iebiedējis kādu.
– Es? Nemūžam.
– Labi, Āfrikā kādu laiku pakaros bez manis. Ja tā var izteikties.
Viņa piegāja pie kaimiņu darbstacijas un nodeva Hartūmas stafetes kociņu kolēģim.
Bonds apsēdās. Fillijas darbavieta šķita piedzīvojusi izmaiņas, taču – kādas? To viņš nevarēja pateikt. Varbūt viņa to sakārtojusi vai arī pārbīdījusi mēbeles – cik nu tas tādā šaurā nodalījumā iespējams.
Atgriezusies Fillija pievērsās Bondam. – Tā. Esmu tavā rīcībā. Par ko ir runa?
– Par “Divdesmitā datuma incidentu”.
– Ak tā. Es neesmu informēto sarakstā, tāpēc lūdzu īsu izklāstu.
Tāpat kā Bonds, arī Ofīlija Meidenstone bija izturējusi augstas pakāpes pārbaudi, ko veica Aizsardzības Pārbaužu aģentūra, Ārlietu un sadraudzības valstu ministrija un Skotlendjards, un ieguva teju neierobežotu pieeju visslepenākajiem materiāliem; izņēmums bija vien daži dati par kodolieročiem. Bonds izstāstīja kolēģei par Noasu, Īru, piektdien paredzēto katastrofu un atgadījumu Serbijā. Fillija visu rūpīgi pierakstīja.
– Es gribētu, lai tu patēlo izmeklētāju. Plašākas informācijas pagaidām nav. – Viņš pasniedza Fillijai maisiņu ar papīra lapām, kuras bija izgrābis no degošās automašīnas Novisadas tuvumā, un savas saulesbrilles. – Man steidzami, pat zibenīgi jānoskaidro šā cilvēka personība un viss pārējais, ko tev laimējas izdibināt.
Fillija piezvanīja un lūdza atsūtīt kādu pēc materiāliem, kurus paredzēts analizēt MI6 laboratorijā vai, ja ar to būtu par maz, plašajā Skotlendjarda Īpašo noziegumu nodaļas tiesmedicīnas ekspertīzes centrā. Tad viņa klausuli nolika.
– Kurjers jau ir ceļā.
Sameklējusi rokassomiņā pinceti, viņa izņēma no maisiņa abas papīra strēmeles. Pirmā bija rēķins, kas nesen izrakstīts kādā krodziņā Kembridžas pievārtē. Diemžēl klients norēķinājies skaidrā naudā.
Uz otras lapas vīdēja uzraksts: Boots – March. 17. Ne vēlāk. Tas varēja būt šifrēts paziņojums un tikpat labi arī pirms diviem mēnešiem tapis atgādinājums aiziet uz Boots aptieku vai apavu darbnīcā paņemt zābakus.
– Un Oakley brilles? – Fillija vērās maisiņā.
– Uz labās lēcas ir Īra partnera pirksta nospiedums. Kabatās nekā nebija.
Analītiķe nokopēja abus dokumentus, vienu kopiju atdeva Bondam, otru paturēja sev un oriģinālus ielika maisiņā pie brillēm.
Tad Bonds izstāstīja par bīstamo materiālu, kuru Īrs gatavojās izgāzt Donavā. – Man jāzina, kas tieši bija kravā un kādus postījumus šī viela varēja radīt. Baidos, ka patlaban serbi mani īpaši neciena un negribēs sadarboties.
– To mēs vēl redzēsim.
Tajā brīdī iezvanījās Bonda mobilais tālrunis. Viņš ieskatījās ekrānā, lai gan itin labi zināja, kuram numuram piesaistīta šī melodija.
– Manīpenija?
– Sveiks,
