vienība, – Admirālis atzina un norūca: – Pēc kara pārvaldi slēdza. Starpaģentūru blēņas, organizatoriskas grūtības, iekšējie ķīviņi gan MI6 kabinetos, gan Vaitholā.
Kamēr Admirālis izbaudīja aromātiskā vīna malku un abi ēda, saruna uz brīdi apsīka. Maltīte bija nepārspējama, un Bonds to nekautrējās atzīt skaļi.
– Šefpavārs ir izcils savā arodā, – Admirālis nočērkstēja. – Piedevām manāms, ka viņš netiecas nokļūt kādā amerikāņu televīzijas kulinārijas programmā. Vai zināt, kā radās MI5 un MI6?
– Jā, ser. Esmu par to diezgan daudz lasījis.
Tūkstoš deviņi simti devītajā gadā, augot raizēm par vācu iebrukumu un spiegiem Anglijas iekšienē (interesanti, ka šīs bažas uzkurināja arī populāri spriedzes romāni), Admiralitāte un Kara ministrija nodibināja Slepenā dienesta biroju. Drīz pēc tam birojs sadalījās Militārās izlūkošanas direktorāta piektajā nodaļā jeb MI5, kuras pārziņā bija valsts iekšējā drošība, un sestajā nodaļā jeb MI6, kas veica spiegošanu ārpus valsts. Par spīti Ķīnas centieniem šo apgalvojumu apgāzt, MI6 ir senākā izlūkošanas organizācija pasaulē, kas darbojusies nepārtraukti.
– Kas vieno abas šīs organizācijas? – Admirālis jautāja. Tā kā Bonds nevarēja iedomāties pareizo atbildi, Admirālis turpināja: – Ticams noliegums. Gan MI5, gan MI6 tika radītas kā automātiskie izslēdzēji, lai Kronim, premjerministram, Ministru kabinetam un Kara ministrijai nebūtu jāsmērē rokas ar nejaukajām spiegu padarīšanām. Mūslaikos nekas nav mainījies. MI5 un MI6 darbība tiek skrupulozi pārbaudīta. Izskaistināti dosjē, privātuma robežu pārkāpšana, politiskā okšķerēšana, baumas par nesankcionētām teroristu un viņu atbalstītāju slepkavībām. Visi skaļi pieprasa caurspīdīgumu. Bet nevienam acīmredzot nerūp tas, ka jau sen karadarbībā lieto citas metodes un pretējā puse vairs īpaši neievēro noteikumus. – Viņš iemalkoja vīnu. – Dažās aprindās valda uzskats, ka mums arī jāsāk spēlēt pēc citiem noteikumiem. Īpaši pēc vienpadsmitā septembra un septītā jūlija notikumiem.
– Tātad, ja saprotu jūs pareizi, – Bonds secināja, – jūs runājat par iespēju izveidot jaunu, mūsdienīgu Īpašo uzdevumu pārvaldi, kas teorētiski nav nedz MI5, nedz MI6, nedz Aizsardzības ministrijas pakļautībā.
Admirālis izturēja Bonda skatienu. – Es esmu lasījis ziņojumus par jūsu sniegumu Afganistānā. Karaliskās Flotes rezerves sastāvā jūs iekļāva labākajās kaujas vienībās uz zemes. Tas noteikti nebija viegli. – Admirālis rāmi un uzmanīgi nopētīja Bondu. – Tāpat saprotu, ka jums gadījies piedalīties ne gluži oficiālās misijās aiz frontes līnijas. Pateicoties jums, vienam otram zellim neizdevās pastrādāt nelietības, uz kurām tas būtu spējīgs.
Bonds tobrīd dzīrās iemalkot Puligny-Montrachet, izcilāko dzērienu no Chardonnay šķirnes vīnogām, tomēr nolika glāzi uz galda. “Sasodīts, kā vecais par to uzzinājis?”
Sarunu biedrs turpināja runāt klusā, bezkaislīgā balsī:
– Mums netrūkst Īpašo Aviācijas vai Jūras desanta puišu, kas itin labi prot apieties ar nazi un snaipera šauteni. Taču viņi ne vienmēr iederas, teiksim tā, smalkākās situācijās. Tāpat mums ir papilnam MI5 un MI6 zēnu, kuri māk atšķirt… – Viņš palūkojās uz Bonda glāzi. – …Kotdebonu no Kotdenuī un franču valodu pārvalda tikpat nevainojami kā arābu, taču, ieraugot asinis, gan savas, gan citu, viņi uz karstām pēdām zaudē samaņu. – Tēraudpelēko acu skatiens kļuva vēl ciešāks. – Jūs šķietat visnotaļ rets šo abu vislabāko īpašību apkopojums. – Admirālis novietoja nazi un dakšiņu uz angļu porcelāna šķīvīša. – Atgriežoties pie jūsu jautājuma…
– Mana?
– Par jauno Īpašo uzdevumu pārvaldi. Atbildu apstiprinoši. Patiesībā tā jau pastāv. Vai jūs gribētu tajā iestāties?
– Noteikti, – Bonds atteica bez šaubīšanās. – Lai gan es vēlētos noskaidrot, ar ko tā īsti nodarbojas.
Admirālis brīdi padomāja, it kā pūlēdamies precīzi noformulēt domu.
– Mūsu misija ir vienkārša, – viņš atbildēja. – Mēs aizsargājam Karalisti… ar visiem iespējamiem līdzekļiem.
7. NODAĻA
Savā modernajā, slaikajā Bentley Bonds tuvojās šīs valsts iestādes galvenajai mītnei netālu no Rīdženta parka. Viņš pusstundu bija metis lokus, bez kuriem neiztikt, braucot cauri Londonas centram.
Iestādi, kurā viņš strādāja, sauca tikpat nekonkrēti kā Īpašo uzdevumu pārvaldi, proti, tā bija Ārzemju attīstības grupa. Tās ģenerāldirektors bija Admirālis, kuru pazina vienīgi kā M.
Oficiāli Ārzemju attīstības grupas uzdevums bija palīdzēt Lielbritānijas uzņēmumiem atvērt vai paplašināt darbību ārvalstīs un investēt citās zemēs. Bonda oficiālais amats organizācijā bija drošības un integritātes analītiķis, un viņa darba pienākumos ietilpa braukāt apkārt pa pasauli, izvērtējot uzņēmējdarbības riskus.
Taču, nonācis lidostā, viņš ieguva neoficiālo leģendu un neīstu vārdu, noslēpa dziļi Excel izklājlapas, uzvilka savu 5.11 firmas kaujas apģērbu un apbruņojās ar trīssimt astotā kalibra šauteni, kurai pierīkots Nikon Buckmasters tēmēklis. Citreiz viņš, tērpies Sevilrovas ateljē teicami pašūtā uzvalkā, devās uz privātu Kijevas klubu spēlēt pokeru ar kādu čečenu ieroču tirgotāju, lai novērtētu pretinieka bruņoto apsardzi pirms vakarā gaidāmā svarīgākā uzdevuma – šā cilvēka nogādāšanas uz slepenu vietu Polijā.
Neuzkrītoši iekārtojusies Ārlietu un sadraudzības lietu ministrijas hierarhijā, Ārzemju attīstības grupa rada mājvietu klusā ieliņā pie Devonšīrstrītas, šaurā karaļa Edvarda laikmeta namā ar sešiem stāviem. No rosīgās, trokšņainās Merilebonroudas tā teicami maskējās neievērojamu advokātu biroju, nevalstisko organizāciju biroju un ārstu kabinetu vidū.
Bonds lēni piebrauca pie tuneļa, kas veda uz autostāvvietu zem ēkas. Vispirms viņš ieskatījās acs zīlītes skenerī, pēc tam viņu rūpīgi pārbaudīja vēlreiz – jau cilvēks. Barjera pacēlās, un viņš gausi ripināja auto cauri stāvlaukumam, meklēdams brīvu vietu.
Arī pie lifta notika Bonda zilo acu pārbaude, un tikai pēc tam viņš uzbrauca pirmajā stāvā. Viņš nonāca ieroču meistara apartamentos blakus šautuvei un pasniedza aizslēgto tērauda kastīti rudmatainajam Fredijam Menzīsam, bijušajam Īpašā Aviācijas desanta kaprālim un vienam no izcilākajiem ieroču pārzinātājiem. Viņš pieraudzīs, lai Valtera sistēmas pistoli iztīra un ieeļļo, sameklēs iespējamos bojājumus un aptveres piepildīs ar Bonda iecienītākajām patronām.
– Būs gatava pēc stundas, – Menzīss solīja. – Viņa taču labi uzvedās, vai ne, nulle, nulle, septiņi?
Bonds gan izjuta profesionālu pieķeršanos dažiem sava amata rīkiem, taču personificēt tos negrasījās. Piedevām četrdesmitā kalibra Valtera sistēmas pistoli, pat kompaktā policijas pistoles versijā, viņš noteikti sauktu par “to”.
– Savu
