vēroja kapteiņa siluetu stūres mājā – kā viņš atgrūž cepuri uz pakauša un berzē acis – un centās iztēloties sarunu. Čundo aparāts zem klāja derēja vienīgi uztveršanai. Nekad dzīvē viņš nebija pats neko pārraidījis. Tiesa, krastā Čundo pilnīgā slepenībā konstruēja raidītāju; jo tuvāk nāca pabeigšanas brīdis, jo vairāk viņš nervozēja par to, ko ēterā sacīs.
Kapteinis atgriezās, apsēdās kuģa sānā un spraugā starp reliņiem, kur atradās vinča, pārkarināja kājas pāri malai. Noņēmis netīro cepuri, kuru šad tad valkāja, viņš nolika to blakus. Čundo nopētīja misiņa zīmotni ar sirpi un āmuru uz kompasa un harpūnas fona. Tādas cepures mūsdienās vairs neražoja.
– Nu? – stūrmanis mudināja. – Ko viņi grib?
– Garneles, – kapteinis atteica. – Dzīvas garneles.
– Šajos ūdeņos? Šajā laikā? – stūrmanis pārjautāja un pašūpoja galvu. – Tur nekas nesanāks.
– Kāpēc tās garneles nevar gluži vienkārši nopirkt? – Čundo ieprasījās.
– Es tā arī pajautāju, – kapteinis sacīja. – Nē, garnelēm jābūt sazvejotām Ziemeļkorejā, man atbildēja.
Tāda pavēle varēja nākt vienīgi no augšas – iespējams, no pašas augšas. Bija dzirdēts, ka auksto ūdeņu garneles ir stipri iecienītas Phenjanā. Jaunākā mode pieprasīja tās norīt vēl dzīvas.
– Ko lai iesākam? – palīgs vaicāja.
– Ko darīt? – kapteinis novilka. – Ko darīt…
– Neko citu jau nevaram, – Čundo aizrādīja. – Mums pavēlēts zvejot garneles, tāpēc mēs tās garneles sazvejosim.
Kapteinis neatbildēja, atgūlās uz klāja, šūpodams kājas pāri malai, un aizvēra acis.
– Ziniet, mana sieva ticēja, – viņš ierunājās. – Viņa uzskatīja, ka vienīgi sociālisms mūs padarīs stiprus. Jā, būšot grūti laiki, viņa uzstāja, būs jāziedo šis un tas. Bet tad kļūs labāk. Es nebiju domājis, ka man tā pietrūks. Es nebiju iedomājies, cik ļoti man nepieciešams apliecinājums, kāpēc tas jādara.
– Kāpēc? – stūrmanis pārvaicāja. – Tāpēc, ka no jums ir atkarīgi citi cilvēki. Jūs esat vajadzīgs visiem mums. Iedomājieties, kas būtu, ja otrajam palīgam nebūtu neviena, kam cauru dienu uzdot stulbus jautājumus!
Kapteinis noraidoši atmeta ar roku.
– Krievi man iešķieba četrus gadus, – viņš sacīja. – Četrus gadus uz zivju ķidāšanas kuģa, kas visu laiku atradās jūrā, ne reizi neiebrauca ostā. Es panācu, lai krievi palaiž vaļā manu apkalpi. Visi bija jauni puikas, lielākoties no lauku ciematiem. Vai citreiz tā paveiksies? Šaubos.
– Mēs tikai dosimies zvejot garneles, – stūrmanis ierosināja. – Ja nenoķersim, tad nenoķersim.
Kapteinim par šo plānu nekas nebija sakāms.
– Traleri pie kuģa ieradās vienā laidā, – viņš stāstīja. – Tie peldēja apkārt nedēļām ilgi un tad piebrauca klāt, lai pārkrautu lomu uz cietuma kuģi. To iepriekš nekad nevarēja paredzēt. Tu strādā savā ķidāšanas cehā, atskan tralera dzinēju rēkoņa, un tad paveras hidrauliskā lūka. Dažreiz mēs bijām spiesti lēkt uz galdiem, jo pa slīpo reni tilpnē kā vilnis sabira tūkstošiem zivju. Seriolas, mencas, jūras asari, pat sīkās sardīnes. Vienā acumirklī tu esi līdz viduklim zivīs un esi spiests iedarbināt savu pneimatisko zāģi uz galda, jo neviens netiks ārā, kamēr viss daudzums nebūs izķidāts. Gadījās, ka zivis bija apsarmojušas, jo sešas nedēļas glabātas tilpnēs, bet citkārt tās bija sazvejotas tai pašā rītā un vēl izrādīja dzīvības pazīmes. Uz pēcpusdienas pusi notekas izskaloja un jūrā izgāza tūkstošiem litru ar ķidām. Mēs allaž kāpām augšā, lai šo skatu redzētu savām acīm. Nez no kurienes vienā mirklī saradās vesels mākonis jūras putnu, pēc tam jūras plēsoņas un haizivis. Ticiet man, tur gāja vaļā traka elle. Tad no dzelmes izpeldēja kalmāri. Milzīgie Arktikas pārstāvji slīdēja un plūda kā ūdenī izlijis piens. No kairinājuma miesa tiem vērtās te sarkana, te balta, te atkal sarkana un balta. Brukdami virsū upurim ar nodomu to apdullināt, tie spoži uzplaiksnīja, kā jau varat iedomāties. Kalmāru uzbrukums atgādināja zibeņošanu zem ūdens. Viendien divi traleri sadomāja sazvejot šos kalmārus. Viens izmeta tīklu, kas palika dziļumā. Tā apakšu piesēja otram tralerim, kas darbojās kā velkonis. Kalmāri pamazām pacēlās no dzelmes, daži pat simt kilogramu svarā. Kad tie sāka zibsnīt, tīklu pavilka zem dzīvniekiem un aizsēja. Stāvēdami uz klāja, mēs to visu vērojām un, ticat vai ne, uzgavilējām. Pēc tam mēs atgriezāmies pie darba, it kā nebaidīdamies, ka ik brīdi pa reni var nošļūkt simtiem dusmās elektrizētu kalmāru un mūs aprakt. Tad jau labāk sagāziet mums virsū tūkstoš haizivju, jo tām nav desmit taustekļu un melnu knābju. Haizivis nesatrakojas, tām nav milzu acu vai piesūcekņu ar āķīšiem. Ak kungs, ar kādu troksni kalmāri bira pa reni! Tinte šļācās, knābji klabēdami daudzījās gar nerūsējošo tēraudu, visi dažādās krāsās, zibeņus mezdami. Mums uz klāja bija kāds jauns maza auguma vjetnamietis. Mūžam viņu neaizmirsīšu. Tāds jauks puisis, protams, tikai pazaļš, līdzīgs mūsu jauneklīgajam otrajam palīgam, un es viņu paņēmu savā paspārnē. Viņš bija vēl zēns, maz ko sajēdza no dzīves. Un viņa plaukstu locītavas… ja jūs būtu tās redzējuši! Ne resnākas par šo.
Čundo klausījās stāstījumā, it kā to raidītu no kādas attālas, nezināmas vietas. Par šādiem īstiem stāstiem par īstiem cilvēkiem varēja nokļūt cietumā, un nebija pat būtiski, par ko tie vēstīja. Nebija svarīgi, vai stāsti bija par večiņu vai kalmāru uzbrukumu, – ja tie novērsa emocijas no Mīļotā Vadoņa, tie bija bīstami. Čundo bija vajadzīga rakstāmmašīna, viņam vajadzēja to pierakstīt – tas bija svarīgākais iemesls, kālab viņš klausījās pārraides tumsā.
– Kā šo vjetnamieti sauca? – viņš jautāja kapteinim.
– Lieta tāda, ka sievu man neatņēma krievi, – kapteinis turpināja, neatbildējis Čundo. – Krievi mani paturēja ieslodzījumā vien četrus gadus. Pēc četriem gadiem mani izlaida brīvībā. Bet šeit nekas nebeidzas. Šeit nekam nav ne gala, ne malas.
– Kā to saprast? – stūrmanis ieprasījās.
– To saproti tā, ka griez apkārt! – kapteinis pavēlēja.
– Mēs atkal braucam uz ziemeļiem.
– Mēs taču nedarīsim neko muļķīgu, vai ne? – stūrmanis bažījās.
– Ko mēs darīsim? Sazvejosim mazliet garneļu.
– Vai jūs zvejojāt garneles tobrīd, kad krievi jūs notvēra? – jautāja Čundo.
Bet kapteinis bija aizvēris plakstus.
– Vu, – viņš bilda. – Zēna vārds bija Vu.
Nākamajā naktī spīdēja spožs mēness. Kuģis atradās tālu ziemeļos, sēkļos pie Čuldžuksanas, vulkānu rifu salu virtenes, kuru īpašumtiesības
