otrais palīg, – Paks sacīja un pavērsa roku pret Čundo. – Kādu amatu ieņem šis vīrs bez vārda?
– Trešais palīgs, – teica otrais palīgs.
Paks izplūda smieklos. – Jā gan, trešais palīgs. Vareni, nudien satriecoši! Es sarakstīšu spiegu romānu ar nosaukumu “Trešais palīgs”. Draņķa spiegi, man no jums nelabi kļūst! Jūs izspiegojat brīvas tautas, jūs pūlaties gāzt demokrātiskas iekārtas.
Daži amerikāņi iznāca uz klāja. Spraucoties pa šaurajiem, izdegušajiem gaiteņiem, viņi bija notriepuši ar kvēpiem seju un plecus. Drošības pārbaude bija galā, šautenes uzmestas plecos, un viņi atbrīvoti jokoja. Pārsteidzoši, cik jauniņi viņi bija – tāds liels karakuģis ir teju jaunekļu rokās. Tikai tagad viņi ieraudzīja apavu daudzumu uz klāja. Viens jūrnieks pacēla kurpi.
– Sasodīts! – viņš izsaucās. – Tās ir jaunās Air Jordan krosenes. Tās pat Okinavā nevar dabūt.
– Tie ir pierādījumi, – Paks uzsvēra. – Šie ir spiegi, pirāti un bandīti, un mēs viņus visus arestēsim.
Jūrnieks ar kurpi rokā apbrīnodams uzlūkoja zvejniekus. – Pīpot, pīpot? – viņš piedāvāja katram cigareti. Tikai Čundo paņēma vienu. Tā bija Marlboro cigarete ar ļoti bagātīgu garšu. Amerikāņa šķiltavas rotāja smaidoša raķete, kurai spārna vietā bija roka ar saliektu bicepsu.
– Mans draugs, – jūrnieks noteica. – Ziemeļkorejieši patiešām kļūst pavisam bandītiski.
Divi citi jūrnieki vien šūpoja galvu, redzot, kādā stāvoklī ir kuģis, īpaši izrūsējušās glābšanas trošu skrūves.
– Spiegi? – viens no tiem pārjautāja. – Viņiem pat radara nav. Viņi lieto kompasu, nolādēts! Karšu istabā nemaz nav karšu. Paļaujoties uz aprēķiniem vien, viņi ar šo tupeli noies pa burbuli.
– Jūs nezināt, cik viltīgi ir šie ziemeļkorejieši, – Paks pretojās. – Visa viņu sabiedrība balstās uz krāpšanu. Pagaidiet vien, mēs izjauksim kuģi pa skrūvītei, un tad redzēsiet, ka es nemaldos.
Viņš pieliecās un atvēra priekšgala tilpnes lūku. Tajā atradās tūkstošiem mazu makreļu ar pavērtām mutēm, jo tikušas sasaldētas dzīvas.
Čundo piepeši attapa – ja viņa aprīkojumu atradīs, tad noteikti izzobos, izvilks spožajā dienas gaismā un smiesies par to, kā viņš to saslēdzis. Un tad viņš vairs nekad nedzirdēs nevienu doktora Randiņa erotisko stāstu, neuzzinās, vai krievu cietumnieki tiks atbrīvoti, un viņam paliks mūžīgs noslēpums, vai airētājas nokļuvušas mājās. Viņam jau bija gana mūžīgu noslēpumu.
No stūres mājas iznāca kāds jūrnieks, uz pleciem kā apmetni uzklājis KTDR karogu.
– Tu idiot! – cits viņam uzsauca. – Kāda velna pēc tu to pievāci? Tu esi visnožēlojamākais jūrnieks visā flotē, un es tev to ņemu nost.
No klājapakšas iznāca vēl viens jūrnieks. Plāksnīte pie krūtīm vēstīja, ka viņš ir leitnants Džerviss, un viņam rokās bija planšete ar dokumentiem.
– Vai jums ir glābšanas vestes? – viņš painteresējās.
Džerviss mēģināja ar žestiem parādīt, par ko runā, bet “Čunmas” apkalpe noraidoši purināja galvu.
– Bet signālpistoles? – viņš taujāja un attēloja šaušanu gaisā.
– Nemūžam, – kapteinis liedzās. – Uz mana kuģa ieroču nav.
Leitnants pagriezās pret Paku.
– Jūs esat tulks vai neesat? – viņš noprasīja.
– Es esmu izlūkdienesta virsnieks, – Paks atteica.
– Vai jūs nevarētu kaut reizi patulkot, velns parāvis?
– Vai jūs mani nedzirdat? Tie ir spiegi!
– Spiegi? – Džerviss pārjautāja. – Kuģis ir pa pusei nosvilis. Pat normāla poda uz šīs siles nav. Paprasiet, vai viņiem ir ugunsdzēšamais aparāts.
Čundo iedegās acis.
– Re, šis jūs labi saprata! – Paks iesaucās. – Viņi visi droši vien runā angliski.
Džerviss ar žestiem un skaņu efektiem attēloja ugunsdzēšamo aparātu.
Mašīnists salika plaukstas it kā lūgšanā.
Kaut arī Džervisam bija rācija, viņš uzsauca uz sava kuģa pusi: – Mums vajadzīgs ugunsdzēšamais aparāts!
Tur sākās īsa kņada, un pēc brīža atlidoja jautājums: – Vai jums tur izcēlies ugunsgrēks?
– Dievs tētīt! – izsaucās Džerviss. – Atsūtiet, un viss!
– Viņi tikai pārdos to melnajā tirgū, – Paks nerimās. – Tā ir bandītu nācija, visi kā viens.
Ieraudzīdams, ka no karakuģa, virvē iesiets, lejup slīd ugunsdzēšamais aparāts, Čundo pēkšņi aptvēra, ka amerikāņi ļaus viņiem doties prom. Viņš gandrīz nekad nebija runājis angliski – apmācībā tas nebija prasīts –, taču tagad izgrūda:
– Glābšanas laiva.
Džerviss paskatījās uz viņu. – Vai jums nav glābšanas laivas?
Čundo papurināja galvu.
– Piepūšamo laivu arī nosūtiet, – Džerviss uzsauca kuģa apkalpei.
Paka savaldība bija teju izsmelta. Viņš noņēma ķiveri un pārlaida plaukstu pāri gludi skūtajam galvvidum. – Vai tad nav acīmredzams, ka viņiem nav atļauts turēt uz borta glābšanas plostu?
– Gods kam gods, jums bija taisnība. Tas puisis patiešām saprot angļu valodu, – Džerviss atzina Pakam.
Daži jūrnieki ākstījās ap rāciju stūres mājā. Varēja dzirdēt viņus ierunājam ziņas. Viens uzlika austiņas un sacīja mikrofonā: – Toms Džonsons personiski sūta ziņu Kimam Čeniram. Mēs esam pārtvēruši jūsu skaistumkopšanas kuģi, taču nevaram atrast jūsu matu laku, mundieri un lifta apavus. Beidzu. Kapteinis bija gaidījis glābšanas laivu, taču ieraudzīja nolaižamies dzeltenu sainīti, ne lielāku par divdesmit kilogramu rīsa maišeli, un apjuka. Džerviss parādīja sarkano rokturi un ar lielajām rokām attēloja, kā laiva izpletīsies.
Visiem amerikāņiem bija mazas fotokameras. Kad viens sāka fotografēt, arī pārējie drīz sekoja viņa piemēram, iemūžinādami gan Nike kaudzes, gan nomelnējušo izlietni, pie kuras apkalpe skuvās, gan saulē žūstošo bruņrpuča čaulu, gan margās izlauzto caurumu, lai mašīnists varētu atviegloties pāri bortam. Viens sadabūja kapteiņa kalendāru ar kadriem no aktrises Sanas Munas jaunākajām filmām. Viņi smējās par to, ka ziemeļkorejiešu kalendāros meitenēm mugurā ir garas kleitas, bet kapteinis to ilgi nepacieta –
