Bāreņu pavēlnieka dēls. Adams Džonsons
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Bāreņu pavēlnieka dēls - Adams Džonsons страница 28
– Man nepieciešams precizēt tava stāsta detaļas, – viņš teica un nozibināja sudraboto zīmotni, uz kuras nebija rakstīts nevienas valsts iestādes nosaukums. Uz tās bija attēlota tikai bieza slīdoša ķieģeļu siena.
Čundo tika aizvests pa taciņu. Veselajā rokā viņš turēja maisiņu ar asinīm, ievainotā karājās ap kaklu apsietā saitē. Tālāk priekšā viņš redzēja kapteini sarunājamies ar otrā palīga sievu. Abi stāvēja blakus ķieģeļu kaudzei, un viņa neraudāja. Nopētījusi veco vīru un tad Čundo, sieviete atkal pievērsās kapteinim, kurš mierinādams aplika roku viņai ap pleciem. Čundo paraudzījās atpakaļ uz jezgu piestātnē – apkalpes biedri, strauji žestikulēdami, vēlreiz izklāstīja sagudroto stāstu, taču pēkšņi likās, ka viņus šķir liels attālums.
Vecais vīrs aizveda viņu uz pamesto konservu fabriku. No ēkas ar augstajiem griestiem pāri bija palikušas milzīgās tvaika kameras, vientulīgie gāzes kolektori un cementa grīdā iebūvētas sarūsējušas sliedes. Pa caurumiem jumtā krita gaismas stari, un telpā atradās saliekamais galds un divi krēsli.
Uz galda stāvēja termoss. Vecais vīrs apsēdās un lēni atskrūvēja čerkstošo vāciņu ar rokām, kas izskatījās ieautas biezos dūraiņos. Atkal šķita, ka nepazīstamais atpūtina acis, tās aizvērdams – viņš taču bija vecs.
– Tātad jūs esat inspektors vai kaut kas tamlīdzīgs? – Čundo apvaicājās.
– Kā lai uz to atbild? – Večuks aizdomājās. – Kara laikā es rīkojos pagalam pārgalvīgi. Un pēc uzvaras karā es joprojām biju gatavs uz visu. – Viņš paliecās uz priekšu, un gaismā Čundo ieraudzīja zem īsajiem, sirmajiem matiem daudzas rētas. – Tolaik es sevi būtu dēvējis par inspektoru.
Čundo nolēma neriskēt.
– Tieši pateicoties tādiem diženiem vīriem kā jūs, mēs uzvarējām karā un izdzinām imperiālistu agresorus.
Vecais vīrs ielēja termosa vāciņā tēju, taču nedzēra – tikai turēja kūpošo krūzīti abās rokās un lēni grozīja.
– Bēdīgs notikums ar to jūsu jauno draugu no zvejnieku vidus. Savādā kārtā viņš patiešām bija varonis. Es pats ieguvu apstiprinājumu. Viņš nudien atvairījās no bruņotiem amerikāņiem ar zivju ķidāšanas nazi vien. Tādi trakulīgi izgājieni izpelnās cieņu, taču atbaida draugus. Es to visu labi zinu. Iespējams, tieši tas iedzina ķīli starp apkalpi un jauneklīgo palīgu.
– Otrais palīgs nelūdza amerikāņus atgriezties. Viņš nemeklēja sadursmi, kur nu vēl nāvi. Jūs taču dzirdējāt, ka haizivis viņu aprija dzīvu, vai ne? – Vecais vīrs nebilda ne vārda. – Vai jums nevajadzēja paņemt zīmuli, papīra lapu vai tamlīdzīgi?
– Jūsu draugu mēs šorīt nocēlām no laivas. Tas notika pirms tam, kad jūs sūtījāt palīgā saucienus pēc tā saucamā uzbrukuma. Viņam bija pilnas kabatas cigarešu, taču sērkociņu kastīte bija izkritusi no rokām un samirkusi. Man stāstīja, ka jūsu draugs nemitīgi apraudājis nodarīto un nav bijis nomierināms.
Čundo prātā pārlika nupat dzirdēto. “Nabaga mazais nelga,” viņš sprieda. Domājis, ka viņi abi ir uz vienu roku, Čundo tagad apjauta, ka ir palicis viens pats un viņam nav nekā cita, vien izdomātais stāsts.
– Žēl, ka jūsu melos nav patiesības, – Čundo atbildēja. – Tādā gadījumā otrais palīgs būtu palicis dzīvs, tad viņš nebūtu gājis bojā mūsu acu priekšā. Tad kapteinim nebūtu jāpaziņo sievietei, ka viņa savu vīru vairs nekad neredzēs.
– Viņa to patiesi vairs nekad neredzēs, par to varat būt drošs, – vecais vīrs attrauca. Atkal izskatījās, ka viņš būtu aizsnaudies. – Vai negribat zināt, kādēļ viņš taisījās pārbēgt? Viņš ir minējis jūsu vārdu.
– Otrais palīgs bija mans draugs un varonis, – Čundo palika pie sava. – Jums pienāktos izrādīt vairāk cieņas mirušajiem.
Vecais vīrs piecēlās kājās.
– Varbūt man pienāktos gūt apstiprinājumu tavai versijai, – viņš bilda.
Pirmais uzbrukums, kas šiem vārdiem sekoja, bija īss un frontāls – vairāki cirtieni pa seju. Auklēdams savainoto roku un otrā turēdams asiņu maisiņu, Čundo nekādi nevarēja izvairīties un bija spiests paciest.
– Pastāsti, kurš bija iniciators, – vecais vīrs lika. Viņš iesita Čundo pa atslēgas kaulu, pēc tam vēlreiz. – Kāpēc jūs viņu neizlaidāt tālāk uz dienvidiem, tuvāk demarkācijas zonai?
Čundo bija gluži vai iesprostots krēslā, un divi cirtieni pa ribām pienagloja viņu tam pavisam.
– Kāpēc jūs pārējie nebēgāt? Vai arī jūs paši viņu izsēdinājāt no kuģa?
Straujā secībā uzliesmoja sāpes – kaklā, degunā, ausī, un piepeši acis aizmiglojās.
– Amerikāņi atgriezās, – Čundo neatlaidās. – Skaļi spēlēja mūzika. Viņiem mugurā bija ielas drēbes, apavi ar sudrabainām bultām. Viens draudēja nodedzināt kuģi. Viņam bija šķiltavas ar spārnotās raķetes bildi virsū. Pirmajā reizē viņi par mums zobojās tāpēc, ka mums nebija tualetes poda. Šoreiz par to, ka mums pods bija.
Večuks ietrieca dūri Čundo tieši krūtīs. Svaigajam tetovējumam no sāpēm aizsvilstoties, viņš juta Sanas Munas seju kā degošo siluetu virs sirds. Vecais vīrs pārtrauca sist un ielēja vēl tēju, taču atkal nedzēra – tikai sasildīja plaukstas pie krūzītes. Tagad Čundo noprata, kas viņu sagaida. Armijas gados sāpes paciest viņu mācīja Kimsans. Visu pirmo nedēļu abi sēdēja pie galda – līdzīga šim – un apcerēja degošu sveci. Liesma bija maza un karsta, bet apkārt pletās tumsa. “Nekad nepieļauj, lai sāpes tevi izgrūž tumsā,” Kimsans piekodināja. “Tur tu būsi nekas, un tur tu būsi viens. Kolīdz tu novērsies no liesmas, viss ir beidzies.”
Vecis no jauna ķērās klāt. Šoreiz pratinātājs netincināja par otro palīgu glābšanas laivā, bet gan par otro palīgu uz “Čunmas” klāja, par to, cik daudz haizivju bijis, cik lieli viļņi, vai amerikāņu ieročiem bijuši aktivizēti drošības slēgi. Vecais vīrs manāmi centās sadalīt spēkus – vispirms deva ilgus, lēni, labi tēmētus sitienus pa vaigiem, muti un ausīm un vēlāk, kad acīmredzami iesāpējās rokas, pievērsās mīkstākām ķermeņa daļām. “Sveces liesma apdedzina pirkstu galus, bet pārējo ķermeni apspīd tās siltā gaisma. Lai sāpes paliek pirkstu galos, bet ķermenis – gaismā.” Domās Čundo uzslēja starpsienas – sitiens pa plecu drīkst nodarīt sāpes tikai plecam – un prātā norobežoja to no pārējā ķermeņa. Kad dūre triecās sejā, sitiena brīdī Čundo pavērsa galvu tā, lai divi sitieni pēc kārtas netrāpītu vienā un tai pašā vietā. “Noturi pirkstus liesmā, pastāvīgi kustini pirkstus un ļauj visam pārējam palikt gaismā.”
Večuka sejā parādījās sāpju grimase; viņš mitējās sist un izstaipīja muguru. Locīdamies un līkņādams,