un norādīja uz garu rētu, kas stiepās pāri rokai. – Manā divīzijā visi jaunpienācēji bija kā no skolas sola.
Kad večuka acīs atkal uzmirdzēja dzirksts, viņš pieķērās Čundo pie skausta, lai pieturētos. Sekoja vairāki belzieni pa vēderu.
– Kurš viņu iemeta ūdenī? – viņš taujāja un trieca dūri pa jaunā vīrieša krūšu kaulu. – Kādi bija viņa pēdējie vārdi? – Trīs sitieni cits aiz cita. – Kāpēc tu nezini, ko darīja kapteinis? – Dūru triecieni izsita visu gaisu no plaušām. – Kāpēc jūs nesūtījāt trauksmes radiosignālu? – Pēc tam vecais vīrs pats atbildēja uz jautājumiem. – Tas tāpēc, ka tādu amerikāņu nemaz nebija. Jums tas ķertais smurgulis apnika, jūs viņu nobeidzāt un pārsviedāt pāri bortam. Jūs visi dosieties taisnā ceļā uz nometnēm! Tas jau ir izlemts. Tālab vari mierīgi man visu izstāstīt.
Vecais pārtrauca pratināšanu. Ieslēpis dūri otrā saujā un aizvēris acis, it kā atpūzdamies, viņš kādu brīdi pastaigājās šurpu turpu. Tai brīdī Čundo izdzirdēja Kimsana balsi, it kā skolotājs atrastos pavisam tuvu, šai pašā telpā. “Tu esi liesma,” viņš teica. “Večuks atkal un atkal aiztiek tavu karsto liesmu vien ar rokām.” Kimsans lika arī sist ar elkoņiem, apakšdelmiem, pēdām un ceļgaliem. “Taču tikai viņa rokas aizskar tavu liesmu – un skat, kā tā viņu apdedzina.”
– Man nebija laika domāt ar vēsu prātu, – Čundo atzinās. – Kad es ielēcu jūrā, sālsūdens tā apsvilināja svaigo tetovējumu, ka mani pārņēma panika. Haizivis bakstīja ar purnu, palūkoja miesu, iekams izlemt, vai vērts laist darbā zobus. Amerikāņi ņirdza, atiezuši baltos zobus. Un manā prātā abas šīs ainas saplūda.
Vecais vīrs nīgrs un izmisis atgriezās.
– Nē! – viņš iebilda. – Tie visi ir meli.
Un atkal ķērās pie darba. Sitieniem birstot, viņš noskaitīja visu, kas Čundo stāstījumā viņam nepatika: kā apkalpei skaudis otrā palīga jaunais varoņa statuss, kā Čundo nevarēja atminēties, kas cilvēkiem bijis mugurā, kā… “Liesma ir sīciņa. Paies visa diena, iekams tā apdedzinās visu tava ķermeņa virsmu. Tev jāpaliek gaišumā. Tu nedrīksti atkāpties tumsā, jo tur tu būsi viens un no turienes neviens neatgriežas.” Kimsans stāstīja, ka šī mācībstunda Čundo būs visgrūtākā, jo zēna gados viņš tieši tā esot rīkojies – ieslēpies tumsā. Šādu mācību viņam bija snieguši vecāki, lai kas tie bijuši. Ja tu meklē glābiņu tumsā, ja tu šādi atslēdzies, tu vari visu – tu vari tīrīt cisternas Pangu krāsu fabrikā, līdz galvā sāpīgi pulsē un tu sāc atklepot rozā migliņu, bet debesis virs galvas iekrāsojas dzeltenas. Tu vari labvēlīgi smaidīt, kamēr citus bērnus adoptē tēraudkausēšanas un gaļas rūpnīcas, un, tumsā sarāvies kamoliņā, vari uzsaukt: “Ak tu, laimīgais!” Un, kad ierodas vīri ar ķīniešu akcentu, teikt: “Uz redzi!”
Grūti pateikt, cik ilgi vecais vīrs viņu pratināja. Drīz viss veča teiktais saplūda vienā nesakarīgā teikumā. Čundo atradās tur, ūdenī. Viņš redzēja otro palīgu.
– Es mēģināju saķert otro palīgu, – Čundo stāstīja, – bet viņa augums paukšķēja, āda plīsa, ķermenis zvalstījās, un es zināju, kas ar viņu norisinās, es sapratu, kas notiek zem ūdens virsmas. Manās rokās viņš bija viegls kā pūciņa… šķita, ka es pūlētos glābt spilvenu. Tas bija viss, kas no viņa atlicis, un es tik un tā neko nevarēju iesākt.
Viņš norobežojās no dunoņas acīs un karsto deguna asiņu strūklas, neielaida sevī pāršķelto lūpu radītās sāpes un aso zvanoņu ausīs, padarīja rokas, rumpi un plecus nejutīgus. Kad tas viss bija nobloķēts, palika tikai viņa iekšējais kodols, un tajā viņš atklāja mazu zēnu, kurš muļķīgi smaidīja un nenojauta neko par vīrieša ciešanām ārpusē. Un piepeši stāsts izrādījās patiess, tas bija iedauzīts viņam prātā, un viņš ieraudājās, jo saprata, ka otrais palīgs ir miris un viņš nekādi nevar to vērst par labu. Čundo pēkšņi ieraudzīja viņu tumšajā ūdenī signālraķetes sarkanajā apgaismojumā.
– Mans draugs… – Čundo izgrūda, asarām aumaļām ritot pār vaigiem. – Es nevarēju viņu izglābt. Man neizdevās izglābt kaut daļiņu. Es skatījos viņam acīs, un viņš vairs neapjēdza, kur atrodas. Viņš sauca palīgā un teica: “Mani laikam vajadzētu glābt.” Balss bija rāma un spokaini savāda. Un tad jau es lēcu pāri reliņiem un nonācu ūdenī.
Vecais vīrs sastinga ar paceltām rokām kā ķirurgs. Tās bija klātas siekalām, gļotām un asinīm.
Čundo turpināja stāstīt:
– “Cik tumšs! Es neredzu, kur esmu,” mans draugs dveš. “Es esmu te,” es viņu drošinu. “Klausies, kā skan mana balss.” Viņš prašņā, vai es esmu tuvumā. Es uzlieku plaukstu viņam uz sejas, tā ir auksta un balta. “Nevar būt, ka es esmu tādā vietā,” viņš man saka. “Te tuvumā ir kuģis. Es neredzu tā gaismas.” Tie bija viņa pēdējie vārdi.
– “Es neredzu tā gaismas”? Kādēļ viņš tā teiktu? – Bet Čundo neatbildēja, tāpēc vecais vīrs turpināja prašņāt: – Bet tu taču mēģināji viņu glābt, vai ne? Un tad tevi sakoda, vai ne? Un amerikāņi bija pavērsuši pret jums ieroču stobrus, vai ne?
Asins maisiņš Čundo rokā svēra tūkstoš kilogramu, un viņš turēja to paceltu pēdējiem spēkiem. Spējis sasprindzināt redzi, viņš pamanīja, ka maisiņš ir tukšs. Tad viņš pievērsās vecajam.
– Ko? – viņš iejautājās.
– Pirmīt tu apgalvoji, ka viņa pēdējie vārdi bijuši: “Slava Kimam Čeniram, Korejas Tautas Demokrātiskās Republikas Mīļotajam Vadonim!” Vai tu atzīsti, ka esi melojis?
Svece bija izdzisusi. Liesma, mirdzums, tumsa – tas viss piepeši pazuda, un pāri nepalika nekas. Kimsans nekad nebija mācījies, kā rīkoties pēc sāpju pārciešanas.
– Vai tad jūs neapjēdzat? Tas viss ir meli, – Čundo teica. – Kāpēc es nesūtīju trauksmes signālu pa radio? Kāpēc es nepierunāju apkalpi uzsākt glābšanas operāciju? Ja visa apkalpe būtu sadarbojusies, mēs būtu viņu izglābuši. Man būtu vajadzējis lūgties vīriem. Man būtu vajadzējis mesties ceļos. Bet es nedarīju neko. Es tikai izmirku ūdenī. Es neko nejutu… vienīgi dzelošās sāpes krūtīs ap tetovējumu.
Vecais vīrs paņēma otru krēslu, no jauna ielēja tēju un šoreiz padzērās.
– Bet pārējie nav izmirkuši, – viņš teica. – Un nevienu citu haizivs nav sakodusi. – Vīrietis nopētīja telpu, it kā pirmoreiz pamanītu, kādā vietā nokļuvis. – Es drīz iešu pensijā, – viņš paziņoja. – Drīzumā vairs nebūs neviena veterāna. Es nezinu, kas tad ar šo valsti notiks.
– Kas sagaida šo sievieti? – Čundo vaicāja.
– Otrā palīga sievu? Neraizējies, mēs sameklēsim viņai labu vīru. Mēs atradīsim tādu, kas būs viņa piemiņas cienīgs. Večuks izkratīja no paciņas cigareti un ar nelielu piepūli to aizdedzināja. Viņš smēķēja Phenjanā iecienītās Chollima markas cigaretes.
– Izskatās, ka tavs kuģis ir īsta varoņu ražotne, – viņš noteica.
