pie loga, viņa svieda tiem ar zivi. Tad viņa pagriezās pret Čundo.
– Ko lūri? – Piegājusi pie kumodes, sieviete paķēra dažus vīra apģērba gabalus. – Uzvelc kreklu, ja? – viņa uzsauca un pameta viņam baltu apakškreklu.
Krekls bija šaurs, un no tā plūda tāda pati kodīga dvaka kā savulaik no otrā palīga. Izdabūt rokas caur piedurknēm bija īsta elle.
– Varbūt karaoke bārs nav tev īstā vieta, – Čundo ieteicās.
– Dergļi, – viņa atkārtoja, smēķēdama apsēdās uz otra krēsla un vērās augšup, it kā tur atrastos problēmas risinājums. – Visu vakaru viņi uzsauca tostus par varoni, manu vīru. – Viņa saglauda matus. – Es laikam iztukšoju kādas desmit glāzes plūmju vīna. Tad viņi sāka likt karaokes aparātā tikai bēdīgas dziesmas. Kad biju tikusi līdz “Počhonbo”, jau jutos galīgi sagrauzta. Pēc tam visi nopūlējās novērst mani no šīm domām.
– Kāpēc tu ar viņiem vispār biedrojies?
– Man viņi ir vajadzīgi, – sieviete neatlaidās. – Drīz man izvēlēsies aizstājējvīru. Man jāatstāj labs iespaids uz cilvēkiem. Viņiem jāzina, ka es labi dziedu. Tā ir mana izdevība.
– Tie cilvēki ir vietējie birokrāti. Pilnīgas niecības, – iebilda Čondo.
Viņa satvēra ar rokām vēderu, acīmredzami nejuzdamās labi. – Kā man apriebies saķert zivju parazītus un pēc tam rīt hlora tabletes! Paosti mani, kā es smirdu! Iedomājies tik, kādu likteni man novēlējis tēvs! Kā lai es rādos Phenjanā, smirdēdama pēc zivīm un hlora?
– Tev tas varbūt šķiet bargi un netaisni, taču tavs tēvs noteikti apzināja visas iespējas, – Čondo sacīja, – un katrā ziņā izvēlējās tev piemērotāko.
Tas likās zemiski un atbaidoši – atkārtot to pašu pamācību, kuru viņš tik bieži bija daudzinājis citiem zēniem. “Jūs nezināt, ko jūsu vecāki pārdzīvo. Viņi nebūtu atdevuši jūs patversmē, ja būtu citas iespējas. Reizēm iespēja bija tikai viena.”
– Tie vīri ieradās pilsētā pāris reižu gadā. Viņi nostādīja rindā visas meitenes un visglītākās vienkārši… – Viņa atgāza galvu un izpūta dūmu mutuli augšup. – Viņas pazuda. Manam tēvam bija sakari, viņš vienmēr uzzināja iepriekš, un es tajā dienā paliku mājās, izlikdamās slima. Vēlāk viņš nosūtīja mani uz citu piekrastes pilsētu. Šurp. Bet kāds labums, vai ne? Kāda jēga būt drošībā, kāda jēga izdzīvot, lai varētu turpmākos piecdesmit gadus ķidāt zivis?
– Kur tagad ir tās meičas? – Čundo vaicāja. – Kas viņas ir? Oficiantes, apkopējas vai vēl ļaunāk? Vai, tavuprāt, darīt tādus darbus piecdesmit gadu ir labāk?
– Ja tāda ir kārtība, tad tā arī pasaki. Ja viņas nonāk tādos amatos, tad pastāsti man.
– Es to nekādi nevaru zināt. Es ne reizi neesmu bijis galvaspilsētā.
– Tad nesauc viņas par padauzām, – sieviete atcirta. – Tās bija manas draudzenes. – Viņa uzmeta slimniekam spīvu skatienu. – Kas tu tāds esi par spiegu?
– Es esmu tikai radists.
– Kāpēc es tev neticu? Kāpēc tev nav īsta vārda? Es par tevi zinu vienīgi to, ka mans vīrs, kuram prāts bija kā trīspadsmit gadu vecam zeņķim, tevi dievināja. Tādēļ viņš interesējās par tiem radio. Tādēļ viņš, sveču gaismā lasīdams tavas vārdnīcas atejas telpā, gandrīz nodedzināja kuģi.
– Bet mašīnists apgalvoja, ka pie vainas ir elektroinstalācija, – Čundo iebilda.
– Domā, ko gribi.
– Vai ugunsgrēku izraisīja viņš?
– Vai gribi noskaidrot, ko vēl viņš nav tev stāstījis?
– Es būtu viņam iemācījis angļu valodu. Vajadzēja tikai palūgt. Kam tā viņam bija vajadzīga?
– Viņam galvā bija papilnam aplamu plānu.
– Kā tikt prom?
– Viņš stāstīja, ka galvenais ir novērst uzmanību. Konservu fabrikas saimniekam tas padevies izcili… pastrādāt kaut ko tik baisi šaušalīgu, lai visi mestu mājai lielu līkumu. Un tad var aizlaisties prom.
– Bet konservu fabrikas saimnieka ģimene nekur neaizlaidās.
– Jā, tas gan, – viņa piekrita.
– Kāds bija turpmākais plāns? Pēc uzmanības novēršanas?
Viņa paraustīja plecus. – Es nemaz tā nekāroju aizbraukt, – viņa atzinās. – Vīrs tiecās nokļūt ārpasaulē. Mans mērķis ir Phenjana. Es beidzot panācu, lai viņš to saprot.
Milzu piepūles izmocīts, Čundo savilka dzelteno palagu ciešāk ap vidukli, taču patiesībā visvairāk alka atgulties.
– Tu izskaties noguris, – viņa teica. – Vai esi gatavs burciņai?
– Laikam gan, – Čundo sacīja.
Viņa paņēma burku, taču neatlaida arī tad, kad to satvēra vājinieks. Abi brīdi turēja burku rokā, un sveces gaismā viņas acis izskatījās bezdibenīgas.
– Skaistumam šeit nav vērtības, – viņa sacīja. – Šeit vissvarīgākais ir tas, cik zivju varam apstrādāt. Nevienam nerūp mana dziedāšanas māka, ja neskaita zēnus, kas tiecas mani mierināt. Bet Phenjanā… tur ir teātris, opera, televīzija, filmas. Tikai Phenjanā es spēšu sevi piepildīt. Lai kādi bija mana vīra trūkumi, viņš centās panākt, lai mans sapnis īstenojas.
Čundo dziļi ieelpoja. Kad viņš pabeigs vajadzību, vakars beigsies, un to viņš negribēja, jo istaba iegrima tumsā, tiklīdz sieviete nopūta sveci. Tumsā, kas ir tikpat melna kā jūra, kuras viļņos šūpojās otrais palīgs.
– Žēl, ka te nav mana radio, – Čundo novilka. – Vai tev ir radio? – viņa jautāja. – Kur tas ir?
Viņš pameta ar galvu uz logu, uz to pusi, kur atradās konservu fabrikas saimnieka nams. – Manā virtuvē, – viņš paskaidroja.
Čundo nogulēja visu nakti un pamodās vien no rīta – tik ļoti bija mainījies viņa diennakts ritms. Visas istabā izkarinātās zivis bija aizvāktas, un uz krēsla atradās viņa radio un plastmasas bļodā savāktas rezerves detaļas. Kad sākās ziņu pārraide, visa māja zumēja no divsimt skaļruņu dārdoņas. Viņš cieši raudzījās uz tukšo vietu sienā, kur reiz bija karte, un tikmēr skaļrunis informēja par gaidāmajām sarunām Amerikā, par Mīļoto Vadoni, kurš apmeklējis cementa rūpnīcu Sinpho, par Ziemeļkorejas badmintona izlases uzvaru pār Lībijas izlasi, nevienā setā neļaujot pretiniekam būt vadībā, un visbeidzot atgādināja par aizliegumu ēst bezdelīgas, jo tās regulē kukaiņu populāciju, kas barojas no rīsu stādiem.
Neveikli
