kafejnīcas klusā stūrī un pasūtīja tasi tējas (par Earl Grey viņi gan neko nebija dzirdējuši) un “Kluba sviestmaizi” (kaut ko tādu, par ko Emma nekad iepriekš nebija dzirdējusi). Gaidot, kad tiks izpildīts viņas pasūtījums, Emma uz papīra salvetes sāka rakstīt daudzos jautājumus, kurus vēlējās uzdot cilvēkiem, kuri dzīvoja Mērtonstrītā četrdesmit seši. Viņa ļoti cerēja, ka tur joprojām ir kāds, kurš būs gatavs uz šiem jautājumiem atbildēt.
Parakstījusi čeku – kārtējais jaunais vārds Emmas krājumā –, viņa pavaicāja, kā nokļūt līdz Mērtonstrītai. Viņai tika paskaidrots, ka vispirms jādodas trīs kvartālus uz ziemeļiem un pēc tam divus kvartālus uz rietumiem. Viņai nebija ne jausmas, ka ikvienam ņujorkietim ir iedzimts iekšējais kompass.
Gājienu Emma izbaudīja un vairākas reizes apstājās pie skatlogiem ar precēm, kādu Bristolē nebija. Pēc pusdienlaika viņa nonāca pie liela daudzdzīvokļu nama un īsti nezināja, ko iesāks, ja Tibeta kundzes nebūs mājās.
Durvju sargs glītā formastērpā atvēra Emmai durvis un vaicāja: – Kā varu jums pakalpot?
– Esmu ieradusies pie Tibeta kundzes, – Emma atbildēja, pūlēdamās runāt pārliecinoši, it kā būtu gaidīta.
– Trīsdesmit pirmais dzīvoklis trešajā stāvā, – durvju sargs paskaidroja un ar pirkstu galiem pieskārās pie savas cepures malas.
Tas, ka angļu akcents palīdz atdarīt durvis, izrādījās taisnība.
Lifts veda Emmu uz trešo stāvu, un viņa prātā izmēģināja jautājumus, kuri, kā viņa cerēja, palīdzēs atvērt otras durvis. Kad lifts apstājās, viņa pavilka malā režģi un izgāja gaitenī, lai meklētu trīsdesmit pirmo dzīvokli. Tibetu durvīs vīdēja neliels stikla aplītis, kurš Emmai šķita līdzīgs Ciklopa acij. Viņa pa to nespēja ielūkoties iekšā, taču bija pārliecināta, ka iemītniekiem gan labi redzams, kurš stāv aiz durvīm. Namrunis sienā blakus durvīm gan likās krietni vien ierastāks. Viņa piespieda pogu un gaidīja. Pagāja kāds laiks, līdz durvis galu galā atvērās. Un arī tad tikai nedaudz, vien tik, cik atļāva misiņa drošības ķēde. Skatiens cieši ieurbās Emmā.
– Pie kā jūs esat atnākusi? – atskanēja jautājums, un viņa to spēja itin labi saprast.
– Es ļoti atvainojos, ka traucēju jūs, Tibeta kundze, – Emma sacīja, – bet iespējams, ka esat mana pēdējā cerība. – Sieviete aizdomīgi raudzījās uz negaidīto viešņu. – Redziet, es izmisīgi pūlos atrast Tomu.
– Tomu? – sieviete atkārtoja.
– Tomu Bredšovu. Viņš ir mana bērna tēvs, – paskaidroja Emma, izspēlēdama pēdējo durvju atvēršanas kārti.
Durvis aizkrita ciet, varēja dzirdēt, kā tiek noņemta ķēde, un tās atkal atvērās. Tagad bija labi redzama jauna sieviete ar bērnu rokās.
– Atvainojiet par nelaipno sagaidīšanu, – viņa sacīja, – bet Ričardam nepatīk, ja atveru durvis svešiniekiem. Lūdzu, ienāciet! – Viņa veda Emmu uz dzīvojamo istabu. – Apsēdieties, bet es nolikšu Džeiku atpakaļ sētiņā.
Emma apsēdās un aplūkoja istabu. Tur bija vairākas fotogrāfijas, kurās Kristīna bija redzama kopā ar jaunu flotes virsnieku, acīmredzot Ričardu Tibetu. Viņas vīru.
Pēc dažām minūtēm Kristīna atgriezās, nesdama paplāti ar kafijas traukiem. – Baltu vai melnu? – viņa vaicāja.
– Baltu, lūdzu! – atbildēja Emma, kura Anglijā nemēdza dzert kafiju, bet ātri bija ielāgojusi, ka amerikāņi nedzer tēju pat no rītiem.
– Cukuru? – piedāvāja Kristīna, kad bija ielējusi kafiju.
– Nē, paldies.
– Tātad Toms ir jūsu vīrs? – vaicāja Kristīna, kad bija apsēdusies pretī Emmai.
– Nē, viņa līgava. Patiesību sakot, viņam nebija ne jausmas, ka gaidu bērnu.
– Kā jūs mani uzmeklējāt? – vaicāja Kristīna, un viņas balss joprojām skanēja mazliet bažīgi.
– “Kanzasas zvaigznes” vecākais stjuarts sacīja, ka jūs ar Ričardu bijāt vieni no pēdējiem, kuri redzēja Tomu.
– Tā ir taisnība. Mēs bijām kopā ar viņu, kad dažus mirkļus pēc izkāpšanas krastā viņš tika apcietināts.
– Viņu apcietināja? – Emma neticīgi pārvaicāja. – Ko gan viņš bija izdarījis?
– Viņu apsūdzēja par brāļa slepkavību, – sacīja Kristīna. – Bet jūs noteikti to jau zināt?
Emma vairs nespēja valdīt asaras. Cerības bija sašķīdušas driskās. Viņa atskārta, ka laikam jau patiešām izdzīvojis Toms Bredšovs, nevis Harijs. Ja Harijs būtu apcietināts kļūdaini, viņam taču nenāktos grūti paskaidrot, ka viņš nav meklētais cilvēks.
“Ja vien es būtu atplēsusi to vēstuli Meizijas mājās!” Emma sūkstījās. “Tad nebūtu jāpiedzīvo šis smagais pārbaudījums.” Asaras lija, un pirmo reizi viņa pa īstam apjauta, ka Harijs ir miris.
DŽAILSS BERINGTONS
1939-1941
Vienpadsmitā nodaļa
Kad ieradās vecaistēvs sers Volters Beringtons un paziņoja drausmo vēsti, ka Harijs ir gājis bojā, Džailss bija kā sastindzis. Kļuvis nejutīgs. Likās, ka viņš zaudējis kādu locekli. Patiesībā viņš ar prieku būtu ziedojis kādu sava ķermeņa daļu, lai tikai atsauktu Hariju atpakaļ dzīvē. Jau kopš bērnības abi bija nešķirami. Džailss allaž uzskatīja, ka šī draudzība abiem ir viena no dzīves lielākajām veiksmēm. Harija bezjēdzīgā, pilnīgi liekā nāve tikai vēl vairāk nostiprināja Džailsa apņēmību nepieļaut tādu kļūdu arī pašam.
Viesistabā Džailss klausījās Čērčila kunga runu pa radio, kad Emma ievaicājās: – Vai esi plānojis iestāties bruņotajos spēkos?
– Jā. Es nevaru atgriezties Oksfordā. Esmu apņēmies nekavējoties pieteikties dienestā.
Māte bija acīmredzami pārsteigta, tomēr sacīja, ka visu saprot. Emma cieši apskāva brāli un teica: – Harijs ar tevi lepotos. – Greisa, kura reti izrādīja savas jūtas, nespēja novaldīt asaras.
Jau nākamajā rītā Džailss aizbrauca uz Bristoli un dižmanīgi apstādināja savu dzelteno MG pie pašām rekrutēšanas dienesta durvīm. Viņš iegāja pa tām un izturējās tik pašapzinīgi, it kā viņa lēmums būtu uzrakstīts viņam uz pieres.
Augstākais virsseržants no Glosteršīras pulka – no kapteiņa Džeka Tārenta kādreizējā pulka – stāvēja un uzmanīgi vēroja jauno Beringtona kungu. Pēc tam virsnieks pasniedza Džailsam veidlapu, ko viņš paklausīgi aizpildīja. Kad bija aizritējusi stunda, viņu paaicināja aiz priekškara, kur armijas ārsts pārbaudīja jauniesaucamo veselību.
Ārsts rūpīgi pildīja
