kaut ko ik pa laikam noteica.
– Beringtona kungs, man žēl jums to sacīt, – viņš beidzot ierunājās, – taču, ņemot vērā jūsu ģimenes medicīnisko vēsturi, nevarēšu jūs ieteikt aktīvajam dienestam. Protams, nav nekādu šķēršļu, lai jūs pievienotos štāba virsnieku pulkam.
– Vai jūs tomēr nevarētu ielikt ķeksīti, kur nepieciešams, un aizmirsīsim, ka es vispār esmu šo sasodīto tematu aizskāris? – noteica Džailss, pūlēdamies radīt izmisuma pieskaņu balsī.
Šo izteikumu ārsts neņēma vērā viņa un ailītē C3 ierakstīja: “Aktīvajam dienestam nav derīgs.”
Menorhausā Džailss atgriezās uz pusdienu laiku. Viņa māte Elizabete neteica ne vārda, kad viņš iztukšoja gandrīz veselu pudeli vīna. Visiem, kas vien vēlējās klausīties, un arī dažiem, kas to nemaz negribēja, viņš vēstīja, ka sava krāsu akluma dēļ nav pieņemts Glosteršīras pulkā.
– Vectēvam tas netraucēja cīnīties pret būriem, – viņam atgādināja Greisa, kad brālis bija uzlicis sev otru porciju pudiņa.
– Tolaik viņi droši vien nemaz nezināja, ka tāda kaite pastāv, – aizrādīja Džailss, mēģinādams nogludināt piezīmes asumu.
Ar sitienu zem jostasvietas iesaistījās Emma. – Tā pieteikšanās jau nebija nopietni domāta, vai ne? – viņa secināja, skatīdamās brālim tieši acīs. Džailss pētīja savu kurpju purngalus, bet māsa deva vēl pēdējo triecienu. – Žēl gan, ka te nav tava drauga no dokiem, kurš varētu tev atgādināt, ka arī bija daltoniķis.
Māte, izdzirdējusi jaunumus, bija redzami atvieglota, tomēr notikušo nekomentēja. Līdz savai aizbraukšanai uz Kembridžu Greisa vairs nepārmija ne vārda ar brāli.
Džailss brauca atpakaļ uz Oksfordu un cerēja, ka visi sapratīs iemeslu, kālab viņš nav pieņemts aktīvajā dienestā un turpina studijas. Iegājis pa koledžas vārtiem, viņš secināja, ka pagalms drīzāk atgādina rekrutēšanas centru, nevis mācību iestādi. Jauno vīriešu armijas formastērpos te bija daudz vairāk nekā to, kuriem šādas formas nav. Pēc Džailsa domām, vienīgais labums no šiem notikumiem bija tāds, ka tagad universitātē bija vienlīdzīgs skaits sieviešu un vīriešu. Diemžēl lielākā daļa šo jauno dāmu vēlējās, lai tiktu redzētas ejam kopā ar kādu, kurš valkā armijas uniformu.
Džailsa senais skolas draugs Dīkinss bija viens no tiem, kurš neizrādīja īpašu nožēlu par to, ka nav pieteicies armijā. No ārsta pārbaudes Dīkinsam nebūtu nekādas jēgas. Tas būtu vienīgais eksāmens, kuru viņš nekādi nespētu nokārtot. Katrā ailītē viņam varētu ierakstīt: “Atzīt par nederīgu aktīvajam dienestam.” Un tad gluži negaidot viņš pazuda kādā vietā, ko sauca par Blečlīparku. Neviens nespēja Džailsam izskaidrot, kas tur īsti notiek, tomēr nemitīgi klusināja un nevēlējās par to runāt. Arī pats Dīkinss brīdināja Džailsu, ka zināmu apstākļu dēļ Džailsam nebūs iespējams viņu brīvi apciemot.
Mēnešiem ritot, Džailss vairāk laika sāka pavadīt krodziņā pilnīgā vientulībā, nevis ieradās uz lekcijām universitātes auditorijā, kura pamazām pildījās ar jaunajiem vīriešiem, kuri bija atgriezušies no frontes. Kāds bez vienas rokas, kāds – tikai ar vienu kāju, vēl kāds bija zaudējis redzi. Un visi bija tieši no koledžas, kurā mācījās Džailss. Viņš pūlējās to neievērot, tomēr, tuvojoties semestra beigām, šādā sabiedrībā jutās aizvien neiederīgāks.
Mācībām beidzoties, Džailss devās uz Skotiju, lai piedalītos Sebastjana Artura Kliftona kristībās. Tikai tuvākie ģimenes piederīgie un daži ciešākie draugi tika aicināti uz šo ceremoniju, kas norisinājās Malgelrijas pils kapelā. Emmas un Džailsa tēva starp viesiem nebija.
Džailsu iepriecināja un pārsteidza Emmas lūgums kļūt par mazā Sebastjana krusttēvu. Tomēr, kad māsa pavēstīja par šādas izvēles argumentiem – viņa zinājusi, ka, par spīti visam, Harijs tieši tā būtu vēlējies, – Džailss jutās satriekts.
Nākamajā rītā, kāpdams lejup uz brokastīm, viņš pamanīja, ka vectēva kabinetā deg gaisma. Pa ceļam uz ēdamistabu, ejot garām kabineta durvīm, viņš izdzirdēja sarunā pieminam viņa vārdu, apstājās, paspēra soli atpakaļ tuvāk puspavērtajām durvīm un ieklausījās. Sera Voltera vārdi bija stindzinoši: – Man ir sāpīgi to sacīt, tomēr jāatzīst, kāds tēvs, tāds dēls.
– Piekrītu, – atteica lords Hārvijs. – Un es par to zēnu allaž biju tik augstās domās… Tagad viss šķiet vēl derdzīgāks.
– Un es tik ļoti lepojos ar viņa panākumiem Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, – sers Volters noteica.
– Es uzskatīju, – piebilda lords Hārvijs, – ka savu atzīstamo līdera talantu un drosmi, ko viņš tik bieži parādīja kriketa spēles laukumā, zēns lietderīgi izmantos arī kaujas laukā.
– Vienīgais labums no šā visa, – rezumēja sers Volters, – ir tāds, ka tagad es vairs neuzskatu Hariju par Hugo dēlu. Tam ir gluži vienkārši neiespējami noticēt.
Džailss aizsteidzās garām ēdamzālei un izgāja ārā pa parādes durvīm. Viņš iekāpa savā automašīnā un uzsāka garo atpakaļceļu.
Nākamajā dienā viņš atkal novietoja automašīnu pretī rekrutēšanas centram un atkal iestājās gaidītāju rindā, taču šoreiz ne tajā, kurā stāvēja Glosteršīras pulka iespējamais papildinājums. Viņš izvēlējās iestādi otrā Eivonas upes krastā, kur pieņēma rekrūšus Veseksas pulkam.
Viņš aizpildīja kārtējo veidlapu un atkal nostājās ārsta priekšā, lai ļautos rūpīgai pārbaudei. Šoreiz, kad ārsts vaicāja viņam par iedzimtām kaitēm vai nopietnām veselības problēmām, kas varētu kavēt viņa aktīvā dienesta gaitas, Džailss atbildēja, ka nekā tāda nav.
Divpadsmitā nodaļa
Nākamajā pēcpusdienā Džailss pameta vienu pasauli un nokļuva gluži citā.
Trīsdesmit seši jauniesauktie, kurus nevienoja nekas cits kā fakts, ka viņi piekrituši kļūt par kareivjiem, iekāpa vilciena vagonā. Viņu aukles loma bija uzticēta kādam kaprālim. Kad vilciens izkustējās no vietas, Džailss paraudzījās pa nokvēpušo trešās klases logu un secināja tikai vienu. Viņi dodas uz dienvidiem. Tieši cik tālu uz dienvidiem, viņš saprata vien tad, kad vilciens pēc četrām stundām iebrauca Limpstonā.
Ceļojuma laikā Džailss klusēja un uzmanīgi klausījās, ko runā vīri viņam apkārt. Šie cilvēki nākamās divpadsmit nedēļas būs viņa biedri. Autobusa šoferis no Filtonas, policists no Longeštonas, miesnieks no Brodstrītas, celtnieks no Neilsī un lauksaimnieks no Vinskomas.
Kad visi bija izkāpuši no vilciena, kaprālis veda grupu uz autobusu, kas viņus jau gaidīja.
– Kurp mēs dosimies? – vaicāja miesnieks.
– Drīz uzzināsi, zēniņ, – atteica kaprālis.
Aizritēja stunda, un autobuss joprojām ripoja pa Dārtmūru, līdz vairs nebija redzamas ne mājas, ne cilvēki. Vienīgi vanags riņķoja gaisā, meklēdams medījumu.
Beidzot
