vīna pudelē varētu būt paslēpti vērtīgi, zagti briljanti, bet joprojām nezināja, par kādiem cilvēkiem Noa runāja.
Tomēr Noa neko nepaskaidroja. Viņš purināja galvu, teica, ka par visu parūpēsies, un viņa nelokāmo stāju nespēja mainīt nekas.
Eli un Rafe bija pārskaitušies, jo tika vazāti aiz deguna un viņu brālis atteicās atklāt kaut ko nozīmīgu. Tomēr, ja viņi gluži vienkārši atvērtu acis, viņi saprastu to, ko Sāra zināja jau sen: pirms desmit gadiem noticis kaut kas briesmīgs, kas Noa izmainīja, sāpināja, iedzina viņā bailes…
Uz baltajām, putekļainajām margām nobira Sāras negaidītās asaras.
Viņa tās steigšus noslaucīja.
Kā viss varēja tik strauji izmainīties uz slikto pusi?
3. NODAĻA
Noa nebija jāredz brāļu dusmīgie skatieni, lai saprastu, ko viņi domā.
Viņš bija lielākais draņķis pasaulē.
Vecmāmiņa raudāja. Noa dēļ.
Viņai bija nepieciešama palīdzība.
Noa pirmais uzlēca uz lieveņa, un viņam sekoja Rafe. Viņi abi palīdzēja Eli uzrāpties uz lieveņa.
Vecmāmiņa skatījās uz vīriešiem, un viņas brūnajās acīs turpināja riesties asaras. Tās ritēja pār viņas grumbainajiem, tumšajiem vaigiem, un vecās sievietes pleci raustījās elsās.
Noa pārņēma vainas izjūta.
Iespējams, ka viņa brāļi jutās tāpat. Neteikuši ne vārda, viņi mīļi apskāva vecmāmiņu. Brāļi bija vecmāmiņas puisēni. Viņa tos sauca par saviem puisēniem, un viņi bija vecmāmiņai parādā krietni vairāk, nekā pēdējā laikā spēja atdot.
Eli bija vecākais brālis, tāpēc viņš ierunājās:
– Neraizējies, vecmāmiņ! Mēs kaut kā visu nokārtosim.
Tas nepalīdzēja. Vecmāmiņa atbalstīja galvu pret Eli plecu un raudāja vēl gaužāk.
Sāra nemēdza ļauties emociju uzplūdiem. Viņa bija stipra visu mūžu. Tomēr pēdējā laikā bija pārciests pārāk daudz.
Viņai uzbruka laupītājs pašas mājās.
Viņa tika nogādāta slimnīcā ar smadzeņu satricinājumu un lauztu roku.
Viņa atgriezās mājās kopā ar Bao, savu miesassardzi, un medmāsu Oliviju, un trijotne izveidoja ciešas un mīlošas attiecības… vismaz tā šķita.
Sāra piedzīvoja nodevību. Eli jauko, mīlošo vecmāmiņu pievīla kāds, kuram viņa uzticējās.
Vecmāmiņa elsodama teica:
– Nabaga muļķīte, negodīgā Olivija! Es esmu vainīga…
viņas nāvē…
– Ko? – Rafe papurināja galvu, it kā nespētu noticēt dzirdētajam. – Kāpēc tu esi vainīga?
– Es zināju, ka manu istabu pārmeklēja Bao vai… vai Olivija. Es… izliku lamatas. Kad viņa aizbēga… – Vecmāmiņa ievilka drebošu elpu. Viņas raudas mitējās. Viņa pacēla asarām noklāto seju. – Pēdējos Olivijas dzīves mirkļos nabaga meitenei droši vien bija ļoti bail. Kad es iztēlojos, kā viņai iešāva pakausī – kā izpildot nāvessodu…
Eli, Rafe un Noa saskatījās.
Viņiem nevajadzēja vecmāmiņai stāstīt, kā Olivija gāja bojā. Viņiem vajadzēja noprast, ka šī aina veco sievieti vajās.
– Beltērā ir noticis tik daudz ļauna. Te ir tik daudz sāpju un ciešanu, tik daudz upuru, – Sāra bēdājās. – Kādēļ tas viss notiek? Vīna pudeles un dažu briljantu dēļ. Tie ir tikai priekšmeti.
Eli, Rafe un Noa ieradās ciemos, lai salabotu Sāras mājas kāpnes, bet patiesībā viņi negribēja atstāt vecmāmiņu vienu un ļaut viņai gremdēties sērās.
Vecmāmiņa zaudēja daļu ticības un uzticēšanās, kas bija nozīmīga viņas personības šķautne. Puiši to nespēja izturēt.
– Vecmāmiņ, Olivija bija uz vienu roku ar zagļiem un slepkavām. Viņa tevi sazāļoja. Tu gandrīz nomiri. – Eli apskāva veco sievieti vēl ciešāk.
– Viņa sazāļoja Bao. Tev tika atņemta aizstāve. Ak Dievs, tevi varēja nolaupīt! Tevi varēja nogalināt. – Noa plauksta uz vecmāmiņas pleca drebēja.
Es esmu vainīgs. Es esmu vainīgs pie tā visa.
Kopš deviņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas Noa di Luka zināja, ka viņam nopakaļ nepārraujamā ķēdē velkas nāve, un šo ķēdi bija izkalis viņš pats.
Noa ģimenē viņu dēvēja par bezrūpīgo – to, kurš paglābies no ciešanām, kādas nācās piedzīvot viņa brāļiem. Noa tas bija pa prātam, un viņš pastāvīgi uzturēja šādu bezrūpīga cilvēka šķietamību.
Pretēji brāļiem Noa dzīvi neizpostīja skarbi likteņa pagriezieni. Viņš savu dzīvi izpostīja pats.
Kad Noa to aptvēra, viņš pieņēma lēmumus. Daži no tiem bija viegli, citi – pat ļoti grūti.
Viņš bieži riskēja: brauca ar motociklu, traucās lejup pa vissarežģītākajām slēpošanas trasēm, lidoja planierī.
Viņš smagi strādāja un rūpīgi vadīja ģimenei piederošā Beltēras kūrorta kompleksa darbību, nemitīgi uzlaboja tā piedāvātos pakalpojumus, apkārtējo vidi un restorānu.
Noa mīlēja no sirds, tomēr šādas jūtas viņš loloja tikai pret savu vecmāmiņu, brāļiem… un pat nestabilo, neapdomīgo tēvu.
Noa izdarīja noziegumu sen, bet tā sekas turpinājās tagadnē.
Viņš vēlējās pateikt vai izdarīt kaut ko tādu, kas spētu vērst visu uz labu. Tomēr pēdējoreiz, kad Noa atvēra muti, viņš atklāja par daudz. Pirmo reizi desmit gadu laikā no vīrieša mutes izlauzās neliela daļa patiesības. Ja Noa būtu pastāstījis visu, viņš būtu atbildīgs par savu radinieku nāvēm. Bija pārāk riskanti uzticēt noslēpumu ģimenei.
Tagad Noa turpināja apņēmīgi klusēt. Viņš stāvēja tuvu vecmāmiņai, uzlicis plaukstu uz viņas pleca.
Sāra nošņaukājās.
– Vai kādam no jums ir kabatlakatiņš?
– Nē. Ņem šo, – Rafe piedāvāja vecmāmiņai sava T krekla apakšmalu. – Olivija sapinās ar sliktiem cilvēkiem un par to samaksāja.
– Viņa samaksāja ar dzīvību! – vecmāmiņas skatienā parādījās šausmas, un viņa noslaucīja vaigus ar priekšauta malu.
– Kāda vieda
