Olivija patika, un šīs jūtas bija abpusējas. Mēs pāris reižu skūpstījāmies, bet viņa gribēja vairāk, nekā biju gatavs sniegt.
– Vai viņa gribēja precēties? – jautāja Eli.
– Jā.
– Un tu atteicies to darīt, – ierunājās vecmāmiņa.
Noa novērsās, jo vecmāmiņas skatiens lika justies neomulīgi.
– Nē. Es nekad neprecēšos.
Vecmāmiņa lēni apsēdās sarkanajā šūpuļkrēslā kā veca, sāpju mocīta sieviete.
Sāra nebija vārga, veca sieviete. Viņai bija astoņdesmit gadu, bet līdz šim Noa un viņa brāļi lepojās ar to, cik aktīva, gudra un lieliska bija viņu vecmāmiņa: viņa interesējās par Austrālijas futbolu, bija lepna liberālisma piekritēja ar asu mēli, strādāja brīvprātīgo darbu zupas virtuvē. Ikreiz, kad Sāra sniedza padomu uzņēmējdarbībā, finansēs vai personīgos jautājumos, viņas mazdēli uzmanīgi ieklausījās. Sāras automašīna bija tūkstoš deviņsimt sešdesmit septītā gada Ford Mustang modelis koši sārtā krāsā, kabriolets ar oriģinālo polsterējumu. Turklāt viņa ar to brauca ātri!
Tagad viņa izskatījās nogurusi, ar apsārtušām acīm un skumju nomākta.
Noa runāja steidzīgā balsī, cenzdamies novērst vecmāmiņas uzmanību ar stāstiem par Oliviju.
– Lai nu kā, Olivija izdarīja uz mani spiedienu un piepeši zaudēja interesi. Acīmredzot viņai bija vajadzīga nauda – mana nauda. Kad viņi izteica Olivijai piedāvājumu, es vairs nebiju vajadzīgs.
– Viņi? – Rafes zilo acu skatiens iespīdējās triumfā. – Kāpēc viņi? Kāpēc ne viņš? Šādos gadījumos aizdomās turamais vienmēr ir vīrietis.
– Labi. Viņš. – Noa neslēpa aizkaitinājumu. – Tu zini, kā tiek veikti šādi noziegumi. Manā ģimenes kūrorta vadītāja darbā problēmas lielākoties sagādā sievietes, sevišķi tad, ja viņas ir apvienojušās grupā. Goda vārds, es nekad vairs neļaušu mīlas romānu rakstniecei rīkot konferenci manā viesnīcā!
Rafe un Eli saskatījās.
– Kad nolēmi atzīties, tu teici: “Es zinu, jo esmu tam visam pa vidu. Šie noziedznieki… viņi ir aukstasinīgi un ir gatavi iet pāri līķiem, lai iegūtu Masimo sārtos briljantus.” – Eli ar ieģipsēto roku norādīja uz Noa. – Kam lai es ticu?
Tam, ko tu apgalvo tagad, vai tam, ko teici iepriekš?
– Man ir iedzimta prasme melot, – Noa paraustīja plecus.
– Sīkais riebekli, – Rafe ierunājās zemā balsī, – stāsti!
– Visa tā noņemšanās ap vīna pudeli man šķita aizdomīga, tāpēc es uzmeklēju informāciju par Masimo. Es šo to izdomāju un pārāk nopietni iesaistījos procesā. Kad teicu, ka esmu tam visam pa vidu, es runāju par lietas izmeklēšanu. Es nenojautu, ka manis teikto visi uztvers tik burtiski. – Noa rūpīgi aplūkoja brāļu sejas.
Viņi Noa nenoticēja.
Verandā dusmas un neapmierinātība sita augstu vilni. Ja klāt nebūtu vecmāmiņas, Eli un Rafe ķertos pie bērnības metodēm, uzsēstos uz jaunākā brāļa muguras un viņu sistu, līdz Noa atzītos vai zaudētu samaņu.
Noa drīzāk būtu gatavs zaudēt samaņu, nekā atklāt patiesību.
Paldies Dievam, tālumā atskanēja jaudīga motora rēkoņa, kas pievērsa visu klātesošo uzmanību.
– Meitenes atgriezušās! – vecmāmiņa iesaucās un pasmaidīja.
Viņa priecājās satikt savu mazdēlu sievas.
Viņa priecājās par to, ka Eli un Rafe beidzot apprecējušies.
Noa cerēja, ka ar divām kāzām vecmāmiņai būs gana, bet viņa joprojām lika cerības arī uz jaunāko mazdēlu. Ja viss notiktu kā iecerēts, viņam jau būtu sieva un daudzi bērni.
Es neko nenožēloju. Man ir laba dzīve.
Eli piecēlās kājās un nostājās blakus Rafem pie margām. Abi vīrieši saspringti vēroja garo, līkumaino piebraucamo ceļu pie di Luku ģimenes mājas, un viņu uztraukums bija acīm redzams. Brāļi saprata, ka sievām ir jāaizbrauc uz pilsētu. Viņi nedrīkstēja ieslodzīt Brūku un Hloju viņu drošības dēļ. Tomēr vardarbīgie notikumi Beltērā lika baidīties katru mirkli, kuru Brūka un Hloja pavadīja ārpus viņu redzesloka.
Vecmāmiņa pievienojās mazdēliem pie margām un kāri aplūkoja Porsche Panamera 4S metāliskā krāsā.
– Man ir jāizlūdzas Hlojas atļauja pabraukāties ar šo skaistuli, – viņa teica.
Noa pasmaidīja.
Eli sejā bija mokpilna izteiksme, kas piederējās vīrietim, kura sieva pēc otrās grāmatas uzrakstīšanas apbalvojusi sevi ar neticami dārga sporta auto iegādi.
– Nespēju noticēt, ka tu vēl neesi ar to braukusi, vecmāmiņ, – Noa teica. – Ja nemaldos, tieši tu mudināji Hloju to nopirkt.
– Es viņu nemudināju, – Sāra atteica. – Kad Hloja ieraudzīja manu Mustang, tas viņu, pēc pašas vārdiem, iedvesmoja.
Eli nopūtās un aplika roku ap sievietes pleciem.
– Paldies, vecmāmiņ! Pateicoties tev, esmu nosirmojis.
– Tā ir atmaksa, – vecmāmiņa dzēlīgi atbildēja.
Brūka pamāja verandā stāvošajiem un izlocīja slaido augumu no pasažiera sēdekļa. No tēva – ziemeļnieka viņa bija mantojusi gaišo ādu, no īru un Ziemeļamerikas indiāņu izcelsmes mātes – gludos, tumšos matus. Iedama apkārt automašīnai, viņa nosūtīja Rafem gaisa skūpstu.
– Viss ir kārtībā, saldumiņ! – viņa iesaucās.
Brūka pieliecās pie vadītāja sēdekļa un palīdzēja Hlojai izkāpt.
Eli sieva bija Brūkas pretstats. Viņa bija maza auguma, ļoti kalsna, ar gaišiem matiem un koši sarkanām šķipsnām pāri deniņiem vienā galvas pusē. Nesenais cīniņš par di Luku ģimenei piederošo vīna pudeli bija atstājis uz Hlojas veselību sliktu iespaidu. Viņas ielauztajam krūšu kaulam bija nepieciešama turpmāka ārstēšana, un ķirurgs ieteica Hlojai valkāt vieglu, šauru krūškurvja ģipsi līdz kaulu pilnīgai sadzīšanai. Izmežģītais plecs un zilumu virtene ap kaklu piešķīra viņai sevišķi trauslu izskatu.
Redzēdams sievas lēnās, mokpilnās kustības, Eli sažņaudza margas tik spēcīgi, ka viņa pirkstu kauliņi kļuva balti. Tomēr viņš mierīgā un pašpārliecinātā balsī iesaucās:
– Sveika, Hloja! Kāds bija brauciens?
Hloja pacēla skatienu un plati pasmaidīja.
– Brauciens bija pasakains.
