par Kērka un Ailas izsmalcināto laipnību, Džemma pavisam viegli varēja iztēloties, kā abi apbur sievieti no mazpilsētas. Džemma tomēr negrasījās atteikties no lieliskās iespējas. Arī tad, ja viņai nav lielu cerību pārspēt tos abus, viņa vienalga mēģinās.
– Un kā šī misis Freizere uzzināja par mani?
– Liekas, universitātes rektors ir sens viņas draugs. Pirms pāris mēnešiem viņš lūdza visus Vēstures fakultātes pasniedzējus ieteikt labākos studentus, kuri būtu piemēroti šādam darbam. Mēs visi viņam nosūtījām vairākus ieteikumus, un misis Freizere izvēlējās trīs cilvēkus un uzaicināja uz interviju. Tu esi viena no šiem trim. Starp citu, es uzrakstīju spīdošu rekomendāciju, kurā minēju, ka tu šo darbu paveiktu tik labi, cik vien tas iespējams.
– Un esmu pārliecināta, ka vēl kāds vai, visdrīzāk, pusducis citu, tādus pašus vārdus uzrakstīja arī par Kērku un Ailu.
– Par to nav ne mazāko šaubu, – vadītājs piekrita. – Atšķirība ir tikai tāda, ka es rakstīju patiesību. Tu taču dosies uz to interviju? Vai ne?
– Protams. Kaut vai tādēļ, lai to visu apskatītu. – Džemma atvēra viņa kabineta durvis, tad pagriezās un paraudzījās uz pasniedzēju. – Jūs taču saprotat, tas, ka misis Freizerei pieder muiža, nozīmē arī dažādus lauku klubus, golfa spēles un izsmalcinātas vakariņas. Kērks un Aila ir no tiem cilvēkiem, kādus viņa vēlētos redzēt dzīvojam savā tuvumā.
Ne jau tādi kā Džemma Renforda, kura…
– …kura nedēļā, smagi strādājot, paveic vairāk nekā tie divi gaisagrābšļi vesela gada laikā.
– Paldies, – noteica Džemma un uzcēla plecā savu smago somu.
Pasniedzējs priecājās, ka viņa piekrita vismaz pamēģināt. Džemma noteikti bija pelnījusi šādu iespēju. Viņam vēl nekad nebija nācies sastapt studentu, kurš strādātu tikpat cītīgi kā Džemma. – Un kurp tu tagad dosies?
– Uzminiet!
Viņš pasmaidīja. – Iekaustīt zēnus?
– Tieši tā. Man kaut kas jādara, lai pārliecinātos, ka viņi mācās. – Džemma izgāja no pasniedzēja kabineta un ielika aploksni somā.
Tajā naktī viņa aizvēra savas guļamistabas durvis, iekārtojās gultā un izskatīja dokumentus, ko bija atsūtījusi misis Freizere. Džemma izlasīja par izsoli Anglijā, par pilsētiņu Edilīnu, kas atradās desmit jūdžu aiz Viljamsburgas. Izlasīja arī par Viljama un Mērijas koledžu. Viņa visu rūpīgi pārdomāja. Vienpadsmitos atgriezās viena no Džemmas dzīvokļa biedrenēm. Skaļi ķiķinot un uzgrūžoties mēbelēm, viņa iegāja savā guļamistabā. Kopā ar meiteni tur iegāja arī viņas tagadējais draugs, un jau pavisam drīz atskanēja gluži citādi trokšņi.
Džemma pārvilka segu pāri galvai un lasīšanas lampas gaismā turpināja izskatīt dokumentus. Tur bija arī Freizeru muižas fotogrāfijas. Milzīga māja, divdesmit piecu akru plašumi, divi viesu namiņi, kas vīdēja aiz kokiem. Freizeriem Virdžīnijā piederēja divas apjomīgas autotirdzniecības firmas. Džemma apskatīja vienu brošūru par firmu, kas atrodas Ričmondā. Aprakstos dominēja vārds “vislielākais”.
Tiesa, pārdošanas apraksti Džemmu neinteresēja. Viņa domāja par iespēju izskatīt senos dokumentus, kuriem neviens droši vien nebija pieskāries jau gadsimtiem ilgi.
Biedrenes istabā atskanēja būkšķis. Likās, kāds izvēlies no gultas.
– Man būs klusums un miers, lai pilnībā varētu pievērsties darbam, – Džemma skaļi noteica.
Kad nepārprotamās skaņas kļuva vēl uzmācīgākas, Džemma uzlika sev uz galvas spilvenu. Viņa nevarēja atļauties īrēt dzīvokli tikai sev vienai. Nauda, ko viņa nopelnīja, palīdzot mācībās gandrīz vai visiem universitātes sporta komandas dalībniekiem, tika izmantota, lai samaksātu par studijām. Tas, ka ar tik niecīgiem līdzekļiem spējusi aizkļūt jau tik tālu, bija brīnums arī viņai pašai.
Tagad viņu gaidīja ļoti nopietns izpētes darbs, lai uzrakstītu disertāciju, un naudas jautājums darīja raizes. Padziļināta izpēte prasīja daudz līdzekļu. Ja viņa izvēlēsies tematu, kas saistīts ar vēstures aspektiem, kuri norisinājušies tālu no mācību vietas – un tā noteikti būs, ja vien viņa vēlēsies strādāt ar kaut ko jaunu un neizzinātu, – tas ietvers ceļošanu, kas savukārt nozīmē maksu par pajumti un ēdienu. Turklāt būs nepieciešamas grāmatas, dažādi palīglīdzekļi, fotokopijas. Visu pēdējo mācību gadu Džemma bija raizējusies par to, kā tiks galā ar šīm problēmām. Disertācijai būs ļoti liela nozīme, kad izšķirsies jautājums par to, vai viņa dabūs skolotājas darbu vietējā koledžā, vai arī kādā labā augstskolā strādās par pasniedzēju. Ja izdotos disertāciju uzrakstīt, izmantojot Freizeres sagādātos materiālus, lielākā daļa šo problēmu atrisinātos pašas no sevis. Varbūt pat visas.
Troksnis gaiteņa otrā pusē pieņēmās spēkā, un Džemma ciešāk piespieda spilvenu ausīm, lai to kaut nedaudz apslāpētu. – Es mēģināšu, – viņa čukstēja. – Droši vien tie gaisagrābšļi mani pārspēs, tomēr es parādīšu labāko, uz ko esmu spējīga.
Un tā nu viņa nonāca patvaldnieciskās misis Freizeres viesu namā, kur tagad stāvēja kopā ar šo dāmu. Pulkstenis rādīja vienpadsmit, bija skaists pavasara rīts, un Džemma tikai pirms dažām minūtēm bija ieradusies no lidostas. Misis Freizere pavēstīja, ka Kērks un Aila jau esot klāt. Džemma atskārta, ka vajadzēja paredzēt kaut ko tādu. Abi ieradušies jau dienu pirms noteiktā intervijas laika. Acīmredzot viņi ir ļoti spēcīgi konkurenti. “Un misis Freizere, visdrīzāk, jau paguvusi viņus abus iemīlēt,” Džemma nodomāja. “Galu galā gan Kērks, gan Aila ir ļoti šarmanti, un tas nav nekāds noslēpums.” Viņa bija dzirdējusi, kā fakultātes studentu ballē kāds profesors sacīja:
– Tie divi ir kā gaisma Vēstures fakultātē.
– Gudri un daudz lasījuši. Neko vairāk pat nevar vēlēties, – bija skanējusi atbilde.
Džemma to visu bija dzirdējusi, jo iznēsāja paplāti ar dzērieniem. Tā bija vēl viena iespēja piepelnīties.
– Man atbraukuši pakaļ, – misis Freizere sacīja, paskatījusies ārā pa dzīvojamās istabas logu. Tur bija apstājies viens no tiem nelielajiem kravas auto, ko ļaudis izmanto dažādu mantu pārvadāšanai. Pie stūres sēdēja jauns, pievilcīgs liela auguma puisis. – Vai vēlaties iepazīties ar manu dēlu? – viņa vaicāja.
Pēc visiem pieklājības likumiem Džemmai vajadzētu doties ārā un iepazīties ar kundzes dēlu, bet viņai ārkārtīgi negribējās pamest viesu namiņu un tajā glabātos dārgumus.
– Vabūt jums labāk patiktu pabūt šeit kādu mirkli vienai pašai? – misis Freizere vaicāja klusā, mīlīgā balsī, it kā runātu ar mazu bērnu.
– Šeit… – Džemma izstomīja.
– Labi, – misis Freizere atvēlēja un devās uz durvju pusi. – Pusdienas ir pulksten vienos, un no šejienes līdz mājai ir apmēram desmit minūšu gājiens. Vai varbūt vēlaties,
