divas paredzētas Kolinam un trešajai kandidātei.
Misis Freizere ar rokas mājienu aicināja vecāko dēlu apsēsties.
Kolins paspēra soli uz priekšu, tomēr nespēja apsēsties. – Es… – viņš teica. – Es došos… – Viņš norādīja sev pār plecu, apmēram viesu namiņa virzienā, un tad aizsteidzās. Kolins iemetās nelielajā kravas automašīnā un aiztraucās projām.
Kad Kolins piebrauca pie viesu namiņa, rieva viņa pierē – drūmās omas lieciniece – bija savilkta tik ļoti, ka tumšās uzacis teju vai saskārās viena ar otru. Viņš apturēja automašīnu zālājā un ātri veica pēdējos soļus līdz viesu namiņam. Bagātinājies ar pieredzi par pārējiem diviem kandidātiem, viņš nolēma, ka būs labāk jau laikus noskaidrot, kas padomā trešajai. Viņas automašīna vismaz nebija novietota tepat tuvumā, un viņa nestiepa turp visu, ko vien varētu panest. Kas gan bija licis mātei atstāt šo svešinieci vienu namiņā? Tas taču bija pilns ar vērtīgām senlietām! Visas tika atvestas no Anglijas, turklāt dažas nedēļas pēc tam, kad piegādāja dokumentus.
Pieskāries bibliotēkas durvju rokturim, Kolins jau grasījās mesties iekšā, kad ieraudzīja trešo kandidāti. Viņa sēdēja uz vecā paklāja ar muguru pret grāmatu skapjiem, kas bija tur novietoti tikai pagājušajā nedēļā. Viņai apkārt bija sešas kastes ar mātes nopirktajiem dokumentiem.
Meitenes seja bija pagriezta pretējā virzienā, bet zem brīvajām drānām Kolins varēja redzēt, ka viņa ir maza auguma, proporcionāli veidota, tumši blondiem matiem, kas sniedzās līdz pleciem. Pie viņas piedurknes bija piestiprināta viena pildspalva, otru viņa turēja rokā, bet trīs citas dažādu krāsu pildspalvas gulēja turpat uz grīdas. Blakus viņa bija nolikusi atvērtu biezu piezīmju grāmatu, viena tās lappuse bija pierakstīta.
Kolins vēroja, kā viņa paliecas un noliek uz grīdas kādu lapu, kas varētu būt veca vēstule, tad kaut ko pieraksta piezīmju grāmatā. Lappuses malā viņa uzrakstīja vēl kaut ko.
Šoreiz ar citas krāsas tinti.
Kad meitene pacēla galvu, Kolins nosprieda, ka ir pamanīts, tomēr viņas acīs bija savāda izteiksme. Viņš saprata, ka trešā kandidāte acīmredzot iegrimusi domās un neredz neko sev apkārt.
Meitene sakustējās, un tagad Kolins varēja labāk saskatīt viņas seju. Piemīlīga. Ne tik skaista kā Kolina draudzene Džīna, ne arī ēteriski daiļa kā viņa māsīca Sāra, tomēr patiešām glīta. Viņš nodomāja, ka šī jaunā sieviete izskatās pēc… pēc tādas, kas iederas bibliotēkā. Meitene, kura svētdienās iet uz baznīcu, bet piektdienās gatavo sautētu liellopa gaļu.
Visvairāk Kolinu satrieca tas, ka viņš vēl nekad dzīvē nebija redzējis nevienu, kurš izskatītos tik… jā, laikam jau laimīgs. Ja vien vispār viņam bija gadījies redzēt kādu, kurš darīja tieši to, kas viņam jādara, un tieši tur, kur tas paredzēts. Šis bija tāds gadījums. Ja Šeimuss tagad uzzīmētu viņas portretu, tam varētu nešaubīdamies dot nosaukumu “Apmierinātība”.
Kolina drūmums pagaisa kā nebijis. Tieši to viņš bija iztēlojies, kad māte pirmo reizi ieminējās par kāda speciālista nolīgšanu, lai sakārtotu ģimenes dokumentus un uzrakstītu tās vēsturi.
Viņš smaidīdams pagrieza rokturi un atvēra durvis. Tagad galvenais bija meiteni nenobiedēt.
Troksnis, ko radīja durvju atvēršanās, atsauca Džemmu īstenībā no transam līdzīgā stāvokļa. Viņa paraudzījās augšup un pamanīja durvīs ļoti liela auguma vīrieti. Visai pievilcīgu, tumšām, biezām uzacīm un izteiktu zoda līniju.
Viņam mugurā bija krekls, kas, kā likās, bija pārāk šaurs spēcīgajam augumam. Tas skaidri izcēla visus muskuļus, un Džemma nodomāja, ka droši vien zina visus vingrinājumus, kādus viņš veic. Viņa četrus gadus bija strādājusi ar atlētiem, tālab zināja, kas nepieciešams, lai iegūtu šādu augumu.
Vīrietim bija tieši tāda pati sejas izteiksme kā “viņas sportistiem”. Pirmajā tikšanās reizē viņi vienmēr nogaida, lai redzētu, kādu iespaidu uz cilvēku atstājis viņu neiedomājami varenais augums. Viņai bija aizdomas, ka šis vīrietis ar tumšajām uzacīm un iespaidīgo augumu bieži mēdz iebiedēt cilvēkus.
Tikai Džemma nebija tik viegli iebiedējama. Patiesībā “savu zēnu” dēļ viņa pie cilvēkiem, kas izskatās šādi, bija pieradusi un viņu klātbūtnē jutās omulīgi. Ne tā, kā tiekoties ar misis Freizeri, kurai ausu ļipiņās mirguļoja briljanti.
Džemma piecēlās un sirsnīgi uzsmaidīja ienācējam. – Sveicināti! Vai atbraucāt, lai atgādinātu man par pusdienām? – Viņa ieskatījās pulkstenī. Bija jau pusdivi. – Ak kungs! Esmu nokavējusi, ja?
– Pilnīgi un galīgi, – Kolins sacīja un aizvēra durvis aiz sevis. Viņš ar galvas mājienu norādīja uz atvērtajām kastēm, kas bija saliktas uz grīdas. – Vai atradāt kaut ko interesantu?
– Mīlestību, traģēdiju un kaut ko tādu, kam cilvēki piedēvējuši maģiskas spējas, – viņa atbildēja.
Kolins apsēdās lielā krēslā pie durvīm. – Un to visu jūs atradāt tik īsā laikā?
Pagriezusies ar muguru pret viņu, Džemma kaut ko izņēma no grāmatu plaukta. Tajā brīdī meitenes bikses ciešāk piekļāvās augumam, un Kolinam radās iespēja labāk apskatīt viņas sievišķās formas. Šīs skaistās kājas nepavisam neliecināja, ka viņa augām dienām tikai sēž vien.
– Vēl neesmu pārliecināta, – viņa atteica, – tomēr domāju, ka te varētu slēpties īsti dārgumi. – Viņa paraudzījās uz svešo vīrieti. – Vai jūs esat viens no misis Freizeres dēliem?
– Vecākais. Mani sauc Kolins. – Viņš vēroja, kā Džemma izlīdzina papīra lapas uz grīdas un pēc tam noliek tās atpakaļ plauktos. Viņai piemita kaut kāds īpašs rimtums, kas Kolinam patiešām patika.
– Mani sauc Džemma, un laikam jau jūsu mātes acīs esmu pilnībā izgāzusies, vai ne? – viņa klusi vaicāja un nolika cepuru kārbu atpakaļ plauktā. – Neierašanās uz pusdienām no manas puses bija liela nepieklājība. Aila un Kērks nemūžam…
– Viņi ir pārāk aizņemti ar sudrablietu skaitīšanu, lai pamanītu, kurš ieradies, bet kurš ne, – Kolins attrauca.
Džemma pagriezās pret viņu, un sievietes sejā bija lasāms pārsteigums.
– Nu, vismaz puisis noteikti veic aprēķinus, – Kolins paskaidroja. – Un tā meitene jau ir gatava pavēstīt manam brālim, cik lielu saderināšanās gredzenu viņa vēlētos.
– Jūs esat diezgan vērīgs.
– Nē. Esmu tikai kārtējais milzenis, bijušais futbolists un tukšgalvis.
Bija skaidrs, ka, par spīti šādai vieglprātīgai valodai, Kolins vēlas kaut ko jautāt.
– Milzenis? – Džemma pārvaicāja. – Jūs laikam jokojat! Es esmu futbola komandas oficiālā privātskolotāja. Divi mani skolojamie ir tik lieli, ka salīdzinājumā ar viņiem ledusskapis ar dubultām durvīm izskatītos pēc skaidiņas.
