ne sagaidīt, kad varēšu iedziļināties izpētes darbā, – Kērks savukārt steidzās apliecināt. – Atklājumu prieks, aizrautība, kādu sniedz faktu savirknēšana stāstā, iespēja uzzināt kaut ko tādu, ko neviens vēl nav izpētījis… – Viņa skatiens likās aizklīdis tālumā. Džemma neatcerējās šādu skatienu viņam jelkad redzējusi, lai gan pēdējos četrus gadus bija mācījusies ar viņu kopā. Viņi gan nekad nebija vienā studiju grupā, taču Džemmas noslogojums darbā neļāva saskaņot nodarbību laikus ar citiem studentiem.
– Pilnībā piekrītu, – viņu atbalstīja Aila. – Būs ļoti interesanti uzsākt šo dokumentu izpēti. Ja vien man tik lielu prieku nesagādātu jūsu sabiedrība, es jau tagad ar to nodarbotos.
– Un jūs? – misis Freizere pievērsās Džemmai.
– Viņa jau ir sākusi, – Kolins sacīja un pasniedza mātei Džemmas piezīmju grāmatu.
Misis Freizere pāršķirstīja lappuses. Džemma bija pierakstījusi tikai piecas, tomēr likās, ka viņas sīkais rokraksts palīdzējis ietilpināt daudz informācijas. – Vai uzskatāt, ka pieraksti ar dažādu krāsu tinti palīdz darbā?
– Es reizēm izmantoju pat astoņas krāsas, – Kērks iejaucās sarunā, iekams Džemma paguva atbildēt.
– Savukārt es visu atzīmēju ar dažādu krāsu punktiem, – Aila stāstīja. – Ak… visu to izskatīt taču būs tik jautri!
– Džemma, vai arī jūs tā domājat? – vaicāja misis Freizere. – Ka tas būs jautri?
– Man liekas, ka vārds “spraigi” būtu piemērotāks, – Džemma atbildēja. – Uzdrošinos pieņemt, ka lielākā daļa dokumentu, varbūt pat astoņdesmit procentu no tiem, nebūs izmantojami ģimenes vēstures rakstīšanai, jo tie ir mājsaimniecības rēķini. Ja vēlaties uzrakstīt jūsu vīra ģimenes finansiālo vēsturi, tad es ieteiktu uzaicināt kādu tiesu ekspertu finanšu jautājumos.
– Man liekas, Džemma gribēja sacīt… – Kērks metās skaidrot.
Misis Freizere pacēla roku. – Tātad, jūsuprāt, darbam interesanti būs tikai divdesmit procenti dokumentu?
“Jau atkal esmu visu izdarījusi aplam,” Džemma nosprieda un paraudzījās uz Kolinu, bet viņš iedrošinot pamāja ar galvu.
– Jā, – Džemma apstiprināja. – Es vispirms izskatītu kastes un kārtīgi visu sašķirotu. To, ko izmantošu, paglabātu. Tad dienasgrāmatas, vēstules un personiskos papīrus novietotu bibliotēkā un uzsāktu darbu.
Kādu mirkli misis Freizere raudzījās uz Džemmu, tad pagriezās pret Ailu. – Un kā darbu sāktu jūs?
– Tāpat, – viņa ātri attrauca. – Tā ir standarta procedūra.
Džemma uzzibsnīja Ailai niknu skatienu. Nebija nekādas “standarta procedūras”, ja bija runa par vēsturiskiem faktiem. Katram pētniekam bija sava darba metode.
Misis Freizere pievērsās dēlam. – Domāju, ka tagad iešu nosnausties. Es atgriezīšos lielajā mājā kopā ar Ailu un Kērku, bet tu aizved Džemmu pusdienās. Jūs abi droši vien esat izbadējušies. Kamēr būsiet pilsētā, tu varētu viņai parādīt savu biroju. – Misis Freizere pagriezās pret Džemmu un atdeva viņai piezīmju grāmatu, bet neko neteica. Tad viņa paskatījās uz Ailu un Kērku. – Vakar liku uzsildīt baseinā ūdeni. Jūs abi droši vien gribēsiet izpeldēties?
Jau nākamajā mirklī Kolins un Džemma palika vieni viesu namiņā.
– O… – Džemma sacīja un apsēdās uz dīvāna. – Nevaru pateikt, vai es tavai mātei patīku vai, gluži otrādi, šķietu gaužām nevēlama. – Viņa paraudzījās uz Kolinu. – Izbraukums ar tevi ir balva vai sods?
– To es nezinu. Pašlaik var būt abējādi. Viņa nav pārāk apmierināta ar mani, jo vakar es paudu bažas par svešinieka ievākšanos viesu namiņā. Sākotnēji man šī doma pat patika, bet, kad iepazinos ar Ailu un Kērku… Nu, laikam jau varētu sacīt tā: ja vien māte varētu mani pārlikt sev pār celi un nopērt, viņa to darītu. – Kolins paraudzījās uz Džemmu. – Vai vēlies braukt uz pilsētu pusdienās?
– Jā, lūdzu, – viņa atteica.
– Tad nāc man līdzi uz mašīnu un uzmanies, lai mūs neviens neredz. Negribu, lai tie divi man pieliptu. – Viņš izveda Džemmu no viesu namiņa, tad garām kokiem un skaisti iekopta mauriņa malai. Džemma ieraudzīja kādu milzīga auguma jaunu puisi, patiesībā pusaudzi, kurš stāvēja aiz stikla durvīm un viņus vēroja. Galu galā viņi nonāca uz piebraucamā ceļa mājas priekšā. Tur bija novietotas sešas automašīnas, ieskaitot arī Džemmas īrēto, un skats atgādināja lietotu auto tirgotavu.
Kolins izņēma atslēgas no kabatas.
– Tas puisis, ko redzēju durvīs, laikam bija tavs mazais brālis? – Džemma jautāja.
– Droši vien, – Kolins atteica un devās pie džipa, kas izskatījās pēc tāda, kurš lieliski piemērots braukšanai augšup un lejup pa kalniem. – Tas nozīmē, ka viņš to pateiks arī citiem.
– Vai tad viņš ir tenku vācele? – Džemma vaicāja.
– Ļaunāk. Viņš ir mākslinieks. – Tā kā Džemma pāri automašīnas pārsegam vaicājoši paraudzījās uz Kolinu, viņš paskaidroja: – Gluži tāpat kā rakstnieki pavēsta visu, kas ar viņiem atgadījies, mans mazais brālis visu uzzīmē. Līdz vakaram viņam jau būs apmēram pusducis tavu un manu attēlu. Visdrīzāk, viņš būs uzzīmējis, kā mēs ar tevi bēgam no Ailas un Kērka.
Džemma pasmaidīja par tik pārliecinošu apgalvojumu. Viņa iekāpa džipā un apsēdās Kolinam blakus. Viņš nedaudz pabrauca atpakaļ, tad veikli un prasmīgi izmanevrēja gar trim automašīnām, kuras traucēja kustību.
Kad viņi jau bija izbraukuši uz ceļa, Kolins vaicāja: – Vai sendviči derēs?
– Man garšo viss, ja vien pašai nav jāgatavo.
– Te nu bija mana teorija par sautētu liellopa gaļu…
– Ko tas nozīmē?
– Es tevi noturēju par tādu, kura mēdz vakariņās gatavot sautētu liellopa gaļu.
– Īsti nezinu, kā šāds apgalvojums raksturo tavu viedokli par mani, tomēr varu garantēt, ka man nepatīk, ja mani mēģina klasificēt.
Viņš paraudzījās uz Džemmu un izbrauca uz galvenā ceļa. Acīs bija lasāms jautājums, vai iepriekšteiktais ir meiteni aizvainojis.
– Gaļas rulete, – Džemma paziņoja.
– Ko?
– Es protu pagatavot tādu ruleti, ka tīri vai jāraud.
– Prieka vai šausmu asaras?
Džemma smaidīja. – Tas ir mans noslēpums.
Mirkli
