interesanti. Es labprāt ar viņu iepazītos.
– Man liekas, viņam ir slikti ar veselību. Nabaga vīrs. – Elija paraudzījās uz Džemmu. – Ja jūs abi plānojat ēst ārā, tad ņemiet vērā, ka tepat ir vesela bērnudārza grupiņa. Kolinu gluži vienkārši nelaidīs vaļā.
– Paldies par brīdinājumu, – Kolins sacīja un pakāpās sāņus, lai Džemma varētu paiet uz priekšu. Blakus kases aparātam bija liela aukstuma vitrīna, kas pilna ar dažādiem augļu dzērieniem. – Izvēlies.
– Jebko ar avenēm, – Džemma noteica, kad Kolins atvēra durtiņas. – Un tev?
– Esmu īsts limonādes cienītājs.
– Sārto vai dzelteno? – Tiklīdz Kolins savādi paskatījās uz Džemmu, viņa piemetināja: – Jā, pareizi. Mani zēni arī nepieskartos nekam, kas ir sārtā krāsā.
– Tā, un tagad es jau esmu viens no taviem zēniem?
Viņi devās pie kases aparāta, un kasiere apsveicinājās ar Kolinu, nosaucot viņu vārdā. Viņš pacēla un parādīja izvēlētos pirkumus, kasiere pamāja ar galvu, un viņi devās ārā. Izskatījās, ka viņam šeit atvērts rēķins.
– Ja es pateiktu, ka tu esi viens no maniem puikām, vai tas ļautu man dabūt šo darbu? – Džemma vaicāja, kad abi bija piegājuši pie durvīm.
– Un kā tu domā, kālab es tevi aizvedu uz Edilīnas publiskāko vietu?
– Man nav ne jausmas.
– Nu jau vismaz trīs sievietes ir piezvanījušas manai mātei un pateikušas, ka tevi vajadzētu pieņemt darbā.
– Kāpēc lai viņas tā darītu? Viņas nezina, kāda esmu es un kādi ir pārējie pretendenti.
– Ha! Viņas ne vien zina tavu vārdu, bet droši vien noskaidrojušas arī tavu sociālās apdrošināšanas numuru.
Džemma iesmējās. – Nevarētu būt, ka šeit ir ļaunāk nekā koledžas studentu pilsētiņā. Kurš un ko pētīs, mēs zinām vēl pirms tam, kad kāds paguvis atvērt grāmatu.
Kolins stāvēja pie ieejas durvīm un lūkojās ārā. Kreisajā pusē zem jumta pārsega bija vairāki nelieli galdiņi. Tur bija pilns ar jaunām māmiņām un viņu bērniem. Viena no viņām izrādījās sieviete, kuras meitiņu bija auklējis gan Kolins, gan Džemma. – Pēc skaņas spriežot, šī ir biedējoša vieta, – viņš nomurmināja.
– Un tu izskaties nobijies.
– Šausmīgi. Viņas zina, ka protu nomainīt autiņus. – Bija pilnīgi skaidrs, ka šoreiz Kolins nerunā par akadēmiskās dzīves niansēm.
– Iedod man savas mašīnas atslēgas.
Viņš paskatījās uz Džemmu. – Ko?
– Iedod man atslēgas. Es piebraukšu veikala otrā pusē un tevi paņemšu.
– Manam džipam ir manuālā ātrumkārba.
– Oho! Ar sajūgu un visu pārējo? Kā gan es ar tādu tikšu galā? – Džemma tēlotā bezspēcībā noplivināja skropstas.
Kolins viņai šķībi uzsmaidīja un iedeva atslēgas. – Tiekamies pēc minūtes.
Džemma pamāja ar galvu un pēc tam izgāja pa galvenajām durvīm. Viņa juta, kā jauno māmiņu skatieni dursta muguru, tomēr nepagriezās, lai palūkotos uz viņām. Sasniegusi Kolina automašīnu, viņa aši iekāpa tajā un iedarbināja dzinēju. Vīrietis, kuru Džemmas māte bija nolīgusi par meitas autobraukšanas pasniedzēju, uzstāja, ka viņai jāiemācās izmantot manuālo ātrumkārbu. Tagad Džemma bija viņam par to pateicīga.
Mirklī, kad viņa vadīja džipu atpakaļgaitā, tapa skaidrs, ka dzinēja jauda kaut kā ir palielināta. Lai gan Kolins apgalvoja, ka nav iesaistījies ģimenes autotirdzniecības biznesā, tomēr viņam piederēja mašīna, kuras iespējas krietni vien pārsniedza standarta transportlīdzekļu sniegumu.
Uz brīdi Džemmu pārņēma panika, viņa pārslēdza pirmo ātrumu, pārbīdīja ātrumpārslēgu, un automašīna rāvās uz priekšu gluži kā gepards, kurš uzglūn laupījumam. Kad automobilis aizšvīkstēja garām veikala stūrim, viņa juta, ka tas turas tikai uz diviem riteņiem, lai cik lēnām viņa pūlējās braukt. Viņa tik tikko spēja valdīt šo spēkratu, bet tad jau arī pamanīja Kolinu, kurš bija izgājis ārā un gaidīja. Kolins sarunājās ar diviem jauniem vīriešiem, kuri, apsējuši priekšautus, nesa kastes uz kravas automašīnu. Džemma pamanījās līgani apturēt džipu un izslēgt dzinēju. Pēc tam viņa ieslīdēja pasažiera sēdeklī.
Kolins iekārtojās šofera vietā. Dzērienus un ēdienu viņš nolika uz aizmugures sēdekļa. – Vai bija kādas problēmas?
– Ne mazāko, – Džemma atbildēja, tad abi saskatījās un iesmējās. – Vai tavam braucamajam ielieta lidmašīnas degviela? – Džemma tincināja.
– Vai redzi to sarkano podziņu? – Kolins norādīja uz paneli. – Tā liek riteņiem ievilkties, un tad parādās spārni, lai varu pacelties gaisā.
– Izklausās visai ticami. Drosmīgais šerifs aizlaižas no netīriem autiņiem!
Viņš smiedamies izstūrēja auto no stāvlaukuma, apbrauca ap stūri un atkal nonāca laukumā veikala priekšā. – Ja mēs šajā pilsētā kaut kur apsēdīsimies paēst, visur būs viens un tas pats. Gluži tāpat kā šeit. Edilīnā esmu diezgan pazīstams cilvēks.
– Jūtu, ka tūlīt tu teiksi “bet”, – Džemma sacīja.
– Man ir kāds noslēpums. Vai gribi redzēt?
– Protams, – viņa atbildēja, tomēr balsī jautās piesardzība. Viņa Kolinu vēl tik labi nepazina, lai paredzētu, par kādu noslēpumu viņš runā.
– Pagājušajā nedēļā es noformēju pirkuma līgumu. Man tagad ir sava māja, un pilsētā neviens par to nezina. Pat mana ģimene.
Džemma skaļi izelpoja, lai gan pat nebija pamanījusi, ka aizturējusi elpu.
– Vecu māju? – Viņas balsī skanēja cerība.
– Nē, piedod. Pēc Edilīnas standartiem tā ir vēl pavisam jauna. Celta tūkstoš deviņi simti četrdesmit sestajā vai septītajā gadā. Un pavisam nesen pilnībā rekonstruēta.
– O… – Džemmas balss pauda vilšanos.
– Tā mazliet izskatās pēc mājām, ko projektēja Frenks Loids Raits.
– O! – Džemma sarosījās.
– Māju pārbūvēja mans brālēns Ljūks. Viņš tur kādu laiku dzīvoja, bet tad apprecējās ar sievieti, kurai pieder Edilīnas muiža, tāpēc viņš pārcēlās uz turieni. Mēs abi privāti noslēdzām darījumu, un tagad šī māja pieder man.
– Edilīnas
