stūres?
– Apmēram tikpat ļoti es vēlos nolēkt no braucoša vilciena jumta.
– Tad uz priekšu! – Kolins noteica. – Dosimies paraudzīt, vai Kērks ir ticis skaidrībā ar manas mātes juvelierizstrādājumiem.
– Vai varbūt Aila aizbēgusi ar tavu brāli.
– Šeimuss to nemūžam nepieļautu.
Abi iesmējās un kopā izgāja no mājas.
Trešā nodaļa
Džemma izstiepās gultā istabā, kur bērnībā bija mitinājies Kolins, un paraudzījās apkārt. Tā joprojām vēstīja par bijušo īpašnieku – pusaugu zēnu. Tikai futbolistu plakātu vietā pie sienām bija piestiprinātas Džemmai nepazīstamu vīriešu fotogrāfijas. Viņa pieņēma, ka tie varētu būt valdības spēku aģenti. Īsti, nevis aktieri, kurus rāda televīzijā. “Kālab gan Kolins nav kļuvis par FIB aģentu vai pievienojies CIP spēkiem?” Džemma domās sprieda. Atbildi viņa jau zināja. Kolins mīl savu mazpilsētu Edilīnu un cilvēkus, kuri te dzīvo.
Pēc tam, kad abi devās projām no Kolina jauniegādātā īpašuma, viņš bija vadījis automašīnu taisnā ceļā uz ģimenes mājām. Pirms vairākām stundām, kad Džemma ieradās, misis Freizere uzreiz bija viņu vedusi uz viesu namiņu un parādījusi dokumentus. Džemmai pat nebija laika izņemt no automašīnas līdzatvesto ceļasomu, tālab viņa nezināja, kur Freizeru namā viņai tiks ierādīta istaba.
Kolins sacīja, ka lūdzis, lai māte izmitina Džemmu viņa agrākajā istabā. – Tur no ārpuses ir kāpnes, tāpēc tu varēsi nākt un iet, kad pašai gribēsies, – viņš teica. – Turklāt tā atrodas trešajā stāvā – tev būs vairāk privātuma.
– Tavas privātās kāpnes? Izklausās, ka esi bijis varen aizņemts jauns cilvēks.
Nešķita, ka viņš Džemmas vārdus uztvēris kā joku. – Kad mācījos desmitajā klasē, mani tik bieži aicināja projām nakts vidū, ka tēvs lika ierīkot kāpnes, lai es nemodinātu pārējo ģimeni.
Viņa īsti nesaprata, par ko Kolins runā. – Vai tu biji šerifa amatā arī desmitajā klasē?
– Nē. Bet man patika dažādas brīvprātīgo lietas. Turklāt es allaž esmu bijis… – viņš vilcinājās.
– Gluži kā liels buldozers?
– Vairāk vai mazāk, – Kolins smaidot atteica. – Kad man bija četrpadsmit gadu, es mēdzu pievienoties ugunsdzēsējiem. Turēju šļūteni.
– Vai tas ir likumīgi tik agrā vecumā?
– Nav gan, bet pēc tam, kad sešas reizes biju izbēdzis pa logu un trīs reizes ieskrējis degošā ēkā, vairs neviens mani nemēģināja aizkavēt mājās. Domāju, ka šļūteni man iedeva, lai tā, līdzīgi enkuram, mani turētu vietā.
– Liekas loģiski. Tātad ģimene iemitināja tevi mājas augšējā stāvā un pierīkoja īpašas kāpnes tavām vajadzībām.
– Tā gan.
Iestūrējis auto piebraucamajā ceļā, Kolins pavēstīja Džemmai, ka Lenijs viņas somu jau uznesis augšā un viņa var mazliet atpūsties. – Šodien vakariņas gatavo Džīna.
– Vai viņa ir tava draudzene?
– O! Viņa ir visas ģimenes draudzene. Advokāte, strādā Ričmondā. Viņai patīk gatavot īpašas maltītes.
– Nevaru vien sagaidīt, kad ar viņu iepazīšos.
Pēc dažām minūtēm viņš apturēja automašīnu pie kāpnēm, kas slējās visas mājas augstumā. Džemma manīja, ka Kolins labprāt pavadītu viņu augšup, bet viņa to nevēlējās. Viņai Kolins tik ļoti patika un likās tik valdzinošs, ka viņa baidījās izdarīt kaut ko nepiemērotu vai mulsinošu. Turklāt bija labāk saglabāt zināmu distanci ar tās sievietes dēlu, kura, kā Džemma cerēja, dos viņai darbu.
– Es pati atradīšu ceļu, – viņa sacīja.
– Es tikai tev parādīšu…
– Nē, patiešām. Man vajadzīgs kāds laiciņš, lai izskatītu piezīmes.
– Labi, – viņš atteica, tomēr izklausījās vīlies. – Nāc lejā ap sešiem. Vispirms iemalkosim kādu dzērienu, pēc tam vakariņosim.
– Noteikti, – Džemma sacīja un kāpa augšup. Kolins palika, kur bijis. Džemma saprata, ka viņš vēlas pārliecināties, vai viņa droši uzkāpusi augšā. Tikai brīdī, kad Džemma jau bija pie durvīm, viņš pagriezās un devās projām.
Tagad, guļot un raugoties apkārt, Džemma domāja par to, ko šajā dienā dzirdējusi un redzējusi. Visa bija patiešām daudz. Pirmkārt, dokumenti, kurus vēl neviens nav pētījis, un tas lika pamosties viņā slepkavnieciskām tieksmēm. Viņa būtu gatava nogalināt, lai tikai būtu droša, ka šo darbu dabūs. Pēc tam bija ieradies Kolins, un abi kopā pavadījuši visu dienu.
Džemma domāja, cik atšķirīga gan ir abu dzīve. Viņš vienmēr dzīvojis vienā vietā. Droši vien gājis pamatskolā kopā ar cilvēkiem, kuri arī tagad ir viņa draugi. Un vēl bija viņa neskaitāmi daudzie radinieki.
Kopš Džemma pirms septiņiem gadiem sāka mācīties universitātē, viņas dzīvē viss bija pagaidu. Un ne jau tāpēc, ka viņa nemitīgi kaut kur pārceltos, bet augstskolā visi to vien darīja kā nāca un gāja… Gadu gaitā viņai bijušas četras tuvas draudzenes. Visas bija paziņojušas, ka iegūs doktora grādu, tomēr cita pēc citas sastapa kādu vīrieti, apprecējās un atmeta zinātnei ar roku, nu visām četrām viņas kādreizējām draudzenēm jau bija bērni. Viņas sazinājās aizvien retāk. Tagad jau tikai nosūtīja pa kādai elektroniskā pasta vēstulītei reizi trijos vai četros mēnešos.
Džemmas dzīvē bijuši arī daži vīrieši, tomēr visi jau aizklīduši. Viens no viņiem pat bija lūdzies, lai viņa dodas līdzi. Bet Džemma atbildēja, ka ir nolēmusi palikt turpat, ka viņa dzīvē iecerējusi šo to sasniegt un negrasās šo ieceri atmest. Patiesībā viņa šo cilvēku nemīlēja un nevēlējās doties viņam līdzi.
Viņas mērķi bija palikuši nemainīgi. Iegūt doktora grādu, atrast darbu labā skolā un pēc tam domāt par stabilitāti un pastāvību. Un tas nozīmēja vīru, māju un ģimeni.
“Apprecēties ar tādu vīrieti kā Kolins,” viņa ļāvās sapņiem. Džemmas pirmais iespaids par viņu bija – Nepārspējamā Halka un tūkstoš deviņi simti sešdesmitā gada melnbalto filmu varoņa kovboja sajaukums. Vienā mirklī sievietes viņam lika bērnus rokā, bet jau nākamajā lūdza pēc aizstāvības. Ja sievietes nebūtu runājušas ar viņu par visai nopietniem jautājumiem, Džemma nodomātu, ka viņš ir pilsētas bērnauklis un gluži vai senils.
Taču Kolins ne tuvu nebija vecs. Viņš bija jauns, izskatīgs un… “Tavas potenciālās darba devējas dēls,” Džemma sev atgādināja.
Piecēlusies no gultas, Džemma pastaigāja pa istabu un nopētīja Kolinam
