bija nepieciešams kaut kur pieturēties, jo ceļgali kļuva gluži ļengani un uz tiem vairs nevarēja paļauties. Viņa ir dabūjusi šo darbu. Patiešām un pa īstam dabūjusi! Nākamos divus gadus – vai, iespējams, pat ilgāku laiku – viņa dzīvos tajā jaukajā viesu namiņā un izzinās seno dokumentu glabātos noslēpumus. Un viņai jau gatavoja randiņu ar kādu vietējo iedzīvotāju.
Tajā mirklī nākotne likās tik rožaina, ka viņa iedomājās papētīt darba iespējas Viljama un Mērijas koledžā. Varbūt viņai palaimētos dabūt pasniedzējas vietu, un tad Edilīnā varētu palikt uz visiem laikiem.
Visi skatījās uz Džemmu un gaidīja, ko viņa sacīs, tomēr viņa nevēlējās atklāt savas domas. – Kādā jomā Tristans strādā? – Džemma vaicāja.
– Medicīnā, – Džīna atbildēja. – Ja tu nebūtu apturējusi asiņošanu, viņš tagad būtu šeit.
Kad Džīna bija pieminējusi savainojumu, apkārtējie sāka uzdot jautājumus. Džemma pakāpās atpakaļ. Pārējie četri bija sastājušies ap virtuves leti un uzmanīgi klausījās Džīnas stāstu par to, kā viņa savainojusies un kā Džemma ieradusies viņu glābt. Turpat blakus bija durvis, un Džemma izslīdēja ārā.
Viņa apstājās pie kāda sārtiem ziediem klāta krūma un vairākas reizes dziļi ieelpoja. “Tas nu ir noticis. Mana jaunā darba vieta un iespēja priecāties par šo lielisko skatu!”
– Visa pārāk daudz? – vaicāja Kolins, kurš bija pienācis no mugurpuses.
– Nē, – Džemma sacīja. – Ne tuvu.
– Mana ģimene tevi nav nobiedējusi?
– Gluži otrādi. Tikai…
– Kas “tikai?”
– Šķiet, ka jūs visi, ieskaitot Džīnu, esat ļoti tuvi. Apsolu, ka nekļūšu par traucēkli.
– Tu neesi nekāds traucēklis. Māte gribēs, lai tu katru dienu vakariņo lielajā mājā un…
– Nekādā gadījumā! – Džemma strikti teica. – Es šeit esmu, lai strādātu! Un tieši ar to arī nodarbošos.
Kolins ķircinoši viņai uzsmaidīja. Šo smaidu Džemma bija redzējusi jau iepriekš. – Tev ēdot ir nepieciešams arī lasīt, vai ne? Tāda ir tā patiesība?
– Jā gan.
– Labi. Es pateikšu mātei, ka viņa nevarēs tevi adoptēt. Tagad, kad mūsu māsa ir Kalifornijā, mātei vairs nav meitenes, kuru izšķērdīgi apbērt ar dāvanām. Tomēr nebrīnies, ja laiku pa laikam tev uzradīsies kāds jaunu kurpju pāris.
– Džīna sacīja, ka man nepieciešams frizieris. – Džemma cerēja, ka viņas vārda pieminēšana liks Kolinam kaut ko sacīt par abu attiecībām. Piemēram, ka šādu attiecību nemaz nav.
Kolins sadrūma. – Reizēm Džīna mēdz pārkāpt robežas. Es domāju, ka ar taviem matiem viss ir kārtībā. Un tagad labāk iesim. Tie abi nākamajā rītā aizbrauks.
– Ceru, ka maltītes laikā viņiem neviens neteiks, ka viņi nav dabūjuši darbu. Neizdosies nekādas jaukās vakariņas, ja Kērks un Aila jutīsies nožēlojami, bet Džīna ir ļoti centusies, gatavojot ēdienu.
– Līdzjūtība pret ienaidniekiem, – Kolins sacīja un pieturēja durvis. Džemma paliecās un zem viņa paceltās rokas ieslīdēja atpakaļ virtuvē. – Man tas patīk.
– Atvaino, tomēr vairāk tā ir pašaizsardzība. Kad jūs viņiem to pateiksiet, es vēlos ieslēgties tavā istabā mājas augšējā stāvā.
– Noslēpties kopā ar manu veco šerifa zīmotni?
– Tieši tā. Vai tas bija sākums tavai tapšanai par šerifu?
Viņš smaidīja. – Mammai patīk visiem stāstīt, kā es šo nozīmi nēsāju visu laiku, jau kopš savas otrās dzimšanas dienas un līdz brīdim, kad kļuvu astoņus gadus vecs. Viņai ļoti patīk visos sīkumos izklāstīt, kā nācies to man pielīmēt pie miesas, kad kopā ar brāļiem mazgājāmies vannā. Kādu dienu, kad būsiet divas vien, pavaicā viņai par to.
– Tā arī darīšu, – Džemma sacīja, un viņu pārņēma prieks. Viņa patiešām būs šeit un varēs uzdot jautājumus. – Tad tāda bija tava vēlēšanās! Tu teici, ka arī esot vēlējies kaut ko tikpat karsti, kā es šo darbu. Tu vēlējies būt Edilīnas šerifs!
Kolina smaids bija tik silts, ka Džemma paspēra soli viņam tuvāk. – Jā, – viņš klusi atbildēja. – Tev ir taisnība.
Ne viens, ne otrs nemanīja, ka telpas otrā pusē Džīna viņus vēro un izskatās sadrūmusi.
Ceturtā nodaļa
Džemma gulēja gultā un skatījās Kolina istabas griestos. Viņa prātoja par to, vai nu jau būtu droši kāpt lejā. Vakariņas iepriekšējā dienā aizritēja neveiklā un brīžiem pat tiešām nepatīkamā gaisotnē. Viņa gandrīz nemaz nerunāja, vienīgi izteica komplimentus Džīnai par lielisko ēdienu. Viņa baidījās runāt, jo bažījās nevilšus atklāt, ka ir pieņemta darbā.
Džemma sēdēja blakus Kolinam, viņam otrā pusē vieta bija ierādīta Džīnai. Pretī bija Kērks un Aila, bet starp viņiem – Lenijs. Misters un misis Freizeri atradās katrs savā galda galā. Šeimuss kaut kā bija pamanījies izvairīties no šā smagā pārbaudījuma.
Pārsvarā runāja Aila, kura stāstīja par smieklīgiem notikumiem universitātē. Maģistra grādu gan viņa, gan Kērks bija ieguvuši citās augstskolās, tālab šajā pavadījuši mazāk laika nekā Džemma.
Aila bija laba stāstītāja, un visi smējās par to, kā viņa aprakstīja profesorus un studentus. Kad viņa sāka runāt par Džemmu, kļuva neomulīgi.
– Džemma ir mūsu mūžīgā studente, – Aila paziņoja. – Viņa universitātē ir pavadījusi vairāk laika nekā dažs labs profesors.
– Cāļu māte, tā mēs viņu saucam, – Kērks piebalsoja.
– Jā, – piekrita Aila un apēda kumosu, – Džemmai gandrīz vienmēr seko vesels bars futbolistu. Gluži kā cāļi šie staigā viņai nopakaļ pa visu studentu pilsētiņu.
– Jums vajadzētu dzirdēt, kā viņa runā! – Kērks teica un pārgāja uz falsetu. – Kas ir Musolīni? Un kas ir fašists? Kurš uzrakstīja neatkarības deklarāciju? Un… ja es dzirdēšu vārdu “Henkoks”, lai arī tas būs domāts kā joks, teicējs sēdēs uz sodīto spēlētāju soliņa! Kāpēc Dienvidu štatu cīnītāji nevarēja uzvarēt Pilsoņu karā? Vai atceraties, ko sacīja Rets?
Džemma priecājās, ka neviens cits, izņemot Ailu, par šo tēlojumu nesmējās.
– Izklausās, ka tu esi veikusi gana slavējamu darbu, – misis Freizere sacīja Džemmai un apveltīja Kērku ar ledusaukstu skatienu.
“Laikam jau nospriedis, ka darbu
